Nepieciešamie izmeklējumi 0
Vispirms jānoskaidro urīna nesaturēšanas veids, jo ārstēšana katrā gadījumā ir atšķirīga. Jāsāk ar urīna analīzi, lai pārliecinātos, vai nav urīnceļu infekcijas. Ar tām bieži sirgst sievietes pēc menopauzes, jo, samazinoties estrogēnu līmenim, nereti rodas atrofiskas pārmaiņas maksts un urīnizvadkanāla gļotādā, sāpes čurājot, dedzināšana, graušana un sausuma sajūta.
Nākamais svarīgais izmeklējums ir ultrasonogrāfija, vēlams ar atlieku urīna noteikšanu. Tas nozīmē, ka uz izmeklējumu jānāk ar pilnu urīnpūsli, pēc apskates jādodas to iztukšot un pēc tam pārbaude jāturpina. Šādi var atklāt vai apstiprināt nopietnus urīnpūšļa funkcionālos traucējumus, kas ietekmē urīnpūšļa sieniņas saraušanās spējas.
Visticamāk, būs jāpilda arī urinācijas dienasgrāmata. Ārsts lūgs vismaz trīs diennaktis pierakstīt, cik reižu dienā dodas čurāt, kāds ir katras urinācijas tilpums, urīna nesaturēšanas biežums un kādās situācijās tā notiek.
Lai noskaidrotu delikātās kaites iemeslu, ārstam jāzina par sievietes ginekoloģisko veselību, dzemdībām un to gaitu, blakusslimībām, vēdera izeju un lietotajām zālēm.
Nereti, lai labāk atšķirtu urīna nesaturēšanas veidu, dakteris dod arī aizpildīt speciālu anketu.
Ja pēc vienkāršākajiem izmeklējumiem uzsāktā ārstēšana nebūs veiksmīga, papildus nāksies veikt specifisku invazīvu urodinamisko izmeklējumu, urīnpūslī un tievajā zarnā ievadot katetrus, lai pārbaudītu urīnpūšļa, tā slēdzējmuskuļa un urīnizvadkanāla funkciju.
Bez šīs manipulācijas nevarēs iztikt, ja tiek plānota ķirurģiska ārstēšana, ir komplicēta, smaga un pilnīga urīna nesaturēšana, kas radusies pēc iegurņa orgānu vai jau iepriekš veiktas urīna nesaturēšanas operācijas, kā arī ja vienlaikus ir neiroloģiskas slimības un bieži uzliesmo urīnceļu infekcijas.
