Helsinku grupas vārdā vainagu pie Brīvības pieminekļa noliek Jānis Rožkalns. No kreisās: Zvaigznīte Gintere, Sarma Gintere un Gunta Rožkalne. 1987. gada 23. augusts.
Helsinku grupas vārdā vainagu pie Brīvības pieminekļa noliek Jānis Rožkalns. No kreisās: Zvaigznīte Gintere, Sarma Gintere un Gunta Rožkalne. 1987. gada 23. augusts.
Foto no Kara muzeja krājuma

Diena, kas aizsāka atmodu! Kā “Helsinki 86” pārrakstīja Latvijas vēsturi 32

Juris Ciganovs, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
FOTO. Daži no viņiem pat neprecēti! Šī gada 10 iekārojamākie Latvijas vīrieši MI skatījumā
Kokteilis
Emocijzīmes, kas bieži tiek pārprastas: tās nozīmē kaut ko pavisam citu, nekā domājat 31
Baltijas valstis paziņojušas Krievijai un Baltkrievijai, ka izstājas no Maskavas kontrolētā elektrotīkla: “Mēs demontēsim pēdējos fiziskos savienojumus” 16
Lasīt citas ziņas

1987. gada 23. augusts Rīgā bija silta, vasarīga diena. “Bez nokrišņiem, gaisa temperatūra +25”, vēstīja tās dienas laika prognozes. Vēl šis datums togad bija trāpījies svētdienā. Tomēr šī diena mūsu vēsturē ierakstīta kā ļoti karsta ne jau laika apstākļu dēļ.

Trīsdesmit pieci gadi mūs šķir no tās trauksmainās vasaras, kad sākās mūsu tautas trešā atmoda, kuras iznākums bija neatkarības atgūšana. Tas bija laiks, kad mēs sapratām, ka Padomju Savienība patiešām bija tikai milzis uz māla kājām, kad bija nepieciešams grūdiens, lai šis milzis sabruktu.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tas aizsākās 1985. gada aprīlī, kad līdz tam idejisks komunists Mihails Gorbačovs, kļuvis par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru un, labs stratēģis būdams, redzot komunistiskās iekārtas perspektīvas trūkumu, pasludināja padomju sabiedrības pārkārtošanos jeb “perestroiku”.

Ar “perestroiku” Gorbačovs vēlējās paglābt padomju iekārtu no saimnieciskā sabrukuma, taču “perestroika” skāra arī sabiedrības attiecības, tai skaitā nacionālās. Savulaik padomju okupētajās Baltijas republikās, neraugoties uz to, ka šie pārbūves procesi tika uzspiesti no “augšas”, tautas modās un plaši tautas slāņi aktivizējās, lai runātu par sasāpējušām politiska rakstura problēmām.

1986. gada 10. jūlijā Latvijā, Liepājā tapa pirmā neformālā, no pastāvošās iekārtas neatkarīgā organizācija “Helsinki 86”.
Foto no Kara muzeja krājuma

1986. gada 10. jūlijā Latvijā, Liepājā tapa pirmā neformālā, no pastāvošās iekārtas neatkarīgā organizācija “Helsinki 86”. Ierosme šai iniciatīvai radās pēc 1975. gada notikumiem, kad Somijas galvaspilsētā Helsinkos risinājās Eiropas drošības un sadarbības organizācijas valstu vadītāju apspriede, kurā 35 valstu pārstāvji, tanī skaitā arī PSRS, parakstīja vienošanos par cilvēktiesību ievērošanu visās dzīves sfērās, par tautu un atsevišķu indivīdu tiesībām un brīvībām, valstu un to pilsoņu savstarpējām attiecībām. Protams, Padomju Savienība nemaz nedomāja pildīt minēto vienošanos. Represijas pret padomju iekārtas kritizētājiem darbojās pilnā sparā.

1986. gada 10. jūlijā Latvijā, Liepājā tapa pirmā neformālā, no pastāvošās iekārtas neatkarīgā organizācija “Helsinki 86”.
Foto no Kara muzeja krājuma

“Helsinki 86” dibinātāji, trīs liepājnieki – Linards Grantiņš, Raimonds Bitenieks un Mārtiņš Bariss – sāka darboties kā cilvēktiesību aizstāvji, līdzīgi kā daudzas citas Helsinku akta izpildes novērošanas grupas pasaulē, sabiedriskā kārtā centās informāciju par šo tiesību neievērošanu padarīt publisku. “Apņemamies atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēt starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem, kas tiek izdarīti pret mūsu tautas materiālajām un garīgām vērtībām, kā arī pret pašu tautu. Mūsu princips – aizšķērsot ceļu meliem un teroram. Dot visām tautām brīvi izvēlēties savu attīstības ceļu. Helsinku grupa atklāti, bez cenzūras un spiediena no ārpuses informēs starptautiskās organizācijas par pārkāpumiem pret latviešu tautas materiālajām un garīgajām vērtībām,” bija teikts 1987. gada 10. jūlijā grupas pirmajā paziņojumā, kurā bija norādīts, ka tiek izveidota grupa, “kura sekos, kā tiek ievērotas mūsu tautas ekonomiskās, kultūras un indivīda tiesības”.

Vēl ar grupas dalībnieku parakstiem bija izplatīts ārzemju tautiešiem adresēts lūgums pēc palīdzības, nosūtīta vēstule PSKP ģenerālsekretāram M. Gorbačovam ar atgādinājumu, ka Padomju Savienības konstitūcija garantē tiesības izstāties no Padomju Savienības, kā arī vēstule ASV delegācijai t. s. “Čatokvas konferencē”. Šajā konferencē tikās ASV un PSRS sabiedrības pārstāvji, tādā veidā padomju režīms centās parādīt pasaulei savu “normālo seju” un “atvērtību” dialogam.

Reklāma
Reklāma

Tāpat tika publicēta Romas pāvestam Jānim Pāvilam II un Apvienoto Nāciju Organizācijai adresēta vēstule. Šī vēstule ANO arī bija faktiskā “Helsinku 86” grupas politiskās darbības programma: ANO lūgta atvērt Latvijas pārstāvniecību un izveidot komisiju, kas izskatītu noziegumus pret latviešu tautu, Padomju Savienībai pieprasīja skaidrojumu par iespējām realizēt republiku izstāšanās tiesības, pieprasīja ieviest latviešu valodu par galveno valsts valodu, atjaunot Latvijas armiju, atbrīvot politiskos ieslodzītos, izbeigt ārzemju radio pārraižu traucēšanu un ticīgo diskrimināciju, kā arī atdot Latvijai Krievijas Padomju Federatīvas Sociālistiskās Republikas piesavinātās teritorijas.

Praktiski visas 1987. gada politiskās norises Latvijā saistāmas ar grupas “Helsinki 86” aktīvo darbību. Atcerēsimies trīsdesmit piecus gadus seno pagātni: 14. jūnijs – Staļina masu terora un deportācijas upurus pieminot, “Helsinki 86” vērsās pie sabiedrības atzīmēt šo dienu ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa – ar ārzemju raidstaciju “Amerikas Balss” un “Brīvā Eiropa” starpniecību grupa izplatīja aicinājumu doties pie Brīvības pieminekļa. Nolikt pie latviešu tautas nacionālā simbola ziedus – tas tajā laikā bija neiedomājams varoņdarbs, kura paveicējiem bija tikpat kā garantēts “ceļojums” uz padomju soda nometnēm.

Akcija izdevās, neraugoties uz to, ka visi trīs helsinkiešu vadītāji tieši tajā laikā tika iesaukti militārajā apmācībā padomju armijā – čekistu pārbaudīts paņēmiens. Lai nepieļautu tautas pulcēšanos, Rīgas pilsētas izpildkomiteja pie pieminekļa steigšus sarīkoja riteņbraucēju svētkus. Taču šinī dienā pie Brīvības pieminekļa pakājes atkal nogūla ziedi. Kompartijas funkcionāri atzina Helsinku grupu par kaitīgiem, huligāniskiem un nacionālistiskiem elementiem.

Sekoja 23. augusta akcija, kurai gatavojās gan helsinkieši, gan padomju varas pārstāvji. 1939. gada 23. augustā staļiniskās Padomju Savienības un hitleriskās Vācijas totalitārie režīmi noslēdza neuzbrukšanas līgumu, kas pazīstams kā Molotova–Ribentropa pakts (pēc abu režīmu valdību ārlietu ministru uzvārdiem).

Šā pakta slepenie papildprotokoli paredzēja sadalīt Austrumeiropas valstis ietekmes sfērās, kas bija nāves spriedums neatkarīgajām Baltijas valstīm. Latvija līdz ar Igauniju un Lietuvu bija nonākusi PSRS ietekmes sfērā… Padomju oficiālā vēsture par paktu un slepenajiem protokoliem klusēja, bet sabiedrība Latvijā varēja kaut ko vairāk uzzināt tikai no ārzemēs izdotās nelegālās literatūras un mēģinot saklausīt Rietumu raidstacijas caur slāpētāju “zāģiem”. Tomēr nākamo notikumu vēriens liecināja, ka par gaidāmo pasākumu bija informēts liels cilvēku skaits.

“Helsinki 86” vērsās pie sabiedrības atzīmēt šo dienu ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa.
Foto: SHUTTERSTOCK

Zinot varas iestāžu naidīgo attieksmi un iespējamo vardarbības lietošanu, “Helsinki 86” 6. augustā izplatīja paziņojumu, ka organizētās demonstrācijas vietā grupa “aicina tautu uz ziedu nolikšanu individuālā kārtā, [..] visu 23. augusta dienu”. Citā paziņojumā LPSR Augstākās padomes prezidijam “Helsinki 86” grupa aicināja “atklāti publicēt līdz šim noklusēto 1939. gada 23. augusta Molotova–Ribentropa līguma slepeno pielikumu pilnu tekstu”.

Pasākumam gatavojās arī pretējā puse. Padomju varas ie­stādes bija nolēmušas nepieļaut ziedu nolikšanu un cilvēku pulcēšanos. Rīgas specializētajam ceļu un būvniecības trestam uzdeva sākt remontu Gorkija (tagadējā K. Valdemāra) ielā un transportu novirzīt no Gorkija (tagadējā Vanšu) tilta uz Ļeņina (tagadējā Brīvības un Kaļķu) ielu gar Brīvības pieminekli. Gar Brīvības pieminekli izvietoja satiksmes autobusus ar ieslēgtiem motoriem, turklāt no auto izpūtējiem vēlās melni izplūdes gāzu mākoņi. Abās pusēs piemineklim tika norīkoti milicijas kordoni, ziedu nolicējus cauri miliču ķēdēm laida pa 2–3 cilvēkiem.

Tomēr cilvēku pūlim palielinoties, padomju kārtības sargu ķēde bija pārrauta, tūkstoši nokļuva pie pieminekļa, kur spontāni sākās mītiņš. Vēstures skolotājs, vēlākais Vides aizsardzības kluba viceprezidents Valdis Turins pēc gadiem par todien piedzīvoto stāstīja Latvijas Radio, ka ar PSRS konstitūciju kabatā, kas garantēja vārda brīvību, un ziedos noslēptu vīstokli jau no rīta devies pie pieminekļa, lai it kā noliktu ziedus. Sasniedzot pieminekļa pakāji, viņš atritināja plakātu, uz kura krievu valodā bija rakstīts “Staļinisma noziegumu dokumentus un faktus tautai”.

Viņu aizturēja kā pirmo ap plkst. 12.00. Milicija lietoja vardarbību, pirmo reizi Rīga pieredzēja laistāmās mašīnas un ūdens strūklu cilvēku pūļa vidū. “Sākās izrēķināšanās ar nemierniekiem, sevišķi tvarstīja tos, kam bija fotoaparāts vai videokamera. Cilvēkus rāva pie zemes, sita, vilka uz “melno Bertu”, dzinās pakaļ bēgošajiem,” savā grāmatā “Helsinkieši ierindā” atceras Valdis Ričiks.

Ap pieciem pēcpusdienā pie pieminekļa bija sapulcējušies ap 10 000 cilvēku. Arestēto bija simtiem…

Paši helsinkieši notikumu kulminācijā tika uz dažām stundām izolēti Ginteru ģimenes dzīvoklī Padomju (tagad Aspazijas) bulvārī 12 pretī Brīvības piemineklim, kur viņus vēlāk čekisti aizturēja.

Šie “kalendāra nemieri” sakustināja tautu, reizē parādot “Helsinku 86” grupu kā nopietnu spēku, kuras aktivitātes vairs nevarēja noklusēt. Pret grupu vērsās padomju represīvo iestāžu bardzība – grupas vadītājs L. Grantiņš tika arestēts. Vairākus helsinkiešus piespieda izvēlēties vai nu emigrāciju uz Rietumiem, vai Mordovijas soda nometnes. Uz Rietumiem aizbrauca R. Bitenieks, R. Silaraups – viens no 14. jūnija akcijas organizētājiem, aktīvie helsinkieši J. Barkāns, E. Cirvelis. Pret grupu vērsās oficiālās komunistiskās preses apmelojumu un dezinformācijas straumes, nodēvējot tos par “sabiedrības pabirām” vai “akliem dunduriem karstā laikā”.

Grupa “Helsinki-86” uz mītiņu pie Raiņa pieminekļa devās gājienā, pirmo reizi nesot sarkanbaltsarkano karogu. 1989. gads.
Foto: Dainis Bušmanis

Pēc gada situācija jau bija mainījusies līdz nepazīšanai. 14. jūnija un 23. augusta piemiņas pasākumus rīkoja nu jau oficiālā līmenī, tajos piedaloties varas pārstāvjiem. Tomēr pirmo ķieģeli padomju mūrī izsita tieši 1987. gada vasaras notikumi un cilvēktiesību aizstāvības grupa “Helsinki 86”, tikai pēc viņiem sekoja citas politiskās aktivitātes jau ar citiem politiskajiem spēlētājiem.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.