Latvijā
Politika

“Kaut neapdzistu kultūras ministra rokā satvertā spička, ar ko aizkūpināt cigāru pie degošās CK ēkas.” Egila Līcīša feļetons4

Foto: Karīna Miezāja un Paula Čurkste/LETA, kolāža: “Latvijas Avīze”

Beidzot! – saviļņots un aizkustināts līdz sirds dziļumiem bij kultūras ministrs Nauris Puntulis, kad pēc ilgiem meklējumu gadiem varēja paziņot sabiedrībai, daudzajiem mūzikas draugiem, ka ir atrasta vieta pašā Rīgas centrā, skaistajos pilsētas kanāla krastos, kur nākotnē pacelsies akustiskās koncertzāles celtne.

Ministra prieku dubultoja apstāklis, ka tamdēļ būs jānojauc okupācijas perioda dvingu piesūkušais piemineklis, krūmu puduru un koku ieskauta, parka zaļumā iegulusī trīsstarainā bijusī kompartijas cekas ēka.

Te strādāja LPSR politiskā pārvalde, mūsu civilie okupanti roku rokā ar vietējiem kangariem, sacerot kvartāla plānus un vadot Latvijas rusifikācijas procesus.

Noārdāmais čūsku midzenis atjaunotā neatkarībā ilgāku laiku kalpoja kā Pasaules tirdzniecības centra biroju nams, taču degradējies jau krakšķ no vecuma visos stūros, ar iepuvušām grīdām, ļodzīgām trepēm, applūstošiem klozetiem, apdilušu mēbelējumu, nolupušiem, vaskadrānu pārsegtiem galdiņiem – sen prasījās pēc nolīdzināšanas ar zemi.

Komunistu pils drupās Elizabetes ielā 2, dodot vietu jaunai kultūrtelpai, laikmetīgai mūzikas pilij, tiktu atlīdzināts parāds mūsu muzikālajām izcilībām, pasaulslaveniem meistardziedoņiem, pianistiem un vijolniecēm.

Diezin kāda izskatīsies daiļā būve, kādu to uzšņikās arhitekta “Koh-i-noor” zīmulis? Vai tā būs kūkumu uzmetusi kā senlatviešu rija, vai stāvēs uz vienas kājas kā sēne vai kā otrādi apgriezts katliņš ar osām?

Vai projektētāja modernista nevaldāmā fantāzija piešķirs koncertzālei kluča vai gigantiskas olas formu, bet katrā ziņā mikroskopiska šī celtne nebūs.

Tai būs griezti rotājumi un parādes ieejas priekšā ap savu asi rotēs metāliska nots kā vizuālās mākslas objekts.

Pēc pusgruvušās LKP CK citadeles demontāžas būvlaukumā būs darbs remešiem, mūrniekmeistariem, mālderiem, štukatūras gludinātājiem un parketa licējiem – veselām brigādēm. Jaunajā zālē akustiski jāskan kā Haidnam, tā Arvīdam Žilinskim.

Turpat netāli dzīvo latviešu kultūrcilvēki, Šleseru dzimta un Zatleru pāris, uz mūzikas pili ceļu cauri parkam gar kanālu (kas nav nieka grāvelis, bet solīda ūdenstilpe) atradīs no ārzemēm iebraukušie mākslas tūristi, bagāti baņķieri un fabrikanti, kas zina, apmeklētāju vidū būs grāfi un zilu asiņu cilvēki no Vindzoru augstdzimušo famīlijas.

Apmēram tā nākotni iztēlojās līdz ausīm priecīgs kultūras ministrs, operas tenors Nauris, jau izpētījis, kā aizkūpināt pīpi pie nokurināšanai sagatavotā LKP CK šķūņa.

Taču, kā latviešiem ierasts, lieliem, gaišiem plāniem momentāni seko nodarvojoša pretdarbība. Kā pirmās protesta vijoles žēli iečīgājās arhitekti. Esot barbarisms ārdīt nost LPSR laiku arhitektoniski kvalitatīvu paraugu!

Tas ir skaidrs, ka kolēģi neļaus nojaukt nevienu amatbrāļa “meistardarbu”, vai būtu noplēšama veca privātā būdele, hruščovka vai laikazoba sagrauzta, apsūnojusi un zemē iegrimusi guļbūve – viss ir kultūrmantojums.

Ar savu solopartiju, raustīdams balalaikai stīgas, kopīgajā sērotāju orķestrī iesaistījās knauzerīgais opozīcijas līderis Slava Dombrovskis ar ievaskotu ļer-ļer-ļerināšanu, ka esam nabadzīga valsts un vai darbaļaudīm būšot vaļas apmeklēt muzikholla koncertus.

To jau atceramies, kā “kulturālais” Ušakovs Nacionālās bibliotēkas Gaismas pils monumentalitātē bij ieraudzījis līdzību ar “Maxima” lielveikala raksturīgo apbūvi.

Un pēdīgi ar kontrabasi uz skatuves iznāca vēl viens savu laiku nodzīvojušās celtnes aizstāvis, kādreizējais tautas vadītājs Dainis Īvāns. Cekas mājai esot vēsturiska vērtība un mākslinieciski ne tā sliktākā būve.

Viens no projektētājiem bijis Dainim draugs un redzams atmodas cīnītājs, kurš ēkas arhitektūrā centies iekonservēt brīvu pārlaicīgu garu (kurš gan sen izkvēpināts no pussabrukušā grausta) – tāpēc gaišas piemiņas vārdā CK nams glabājams kā dārgums no pagājības.

Tam vīram, šķiet, asinis dzīslās sāk vārīties, kolīdz, tālos laukos dzīvodams, padzird par jaunceltnēm.

Tā LTF līderis ar līdzbiedru Snipu noraka Daugavpils hesu, tā noteica, ka metro – nē, un, būtu Dainis paaudzies lielāka izmēra par šūpulī dusošu bebīti, kad cēla Pļaviņu spēkstaciju, arī Staburaga klints nebūtu zem ūdens pazudusi.

Saistītie raksti

Nu ko vēl gaidīt, vai Alfrēds Rubiks, protestējot pret bijušās darbavietas demolēšanu, izvedīs kanālmalē vecos partijas biedrus un interfrontiešus bungājošā gājienā ar kastroļiem un pannām?

Kaut nu, ceļot mūsdienīgu koncertzāli, valdības plāni stāvētu uz droši būvētiem pamatiem, kaut kultūras ministra rokā jau satvertā spička, ar ko aizkūpināt cigāru pie degošās CK ēkas, neapdzistu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
IE
Ināra Egle
Latvijā
“Bija vienalga, ar ko strādāt kopā.” Talsos varu pārņēmusi Nacionālā apvienība
13 stundas
LE
LETA
Latvijā
Jūrmala vēl nepieņem lēmumu ieviest iebraukšanas maksu pilsētā uz visu gadu
14 stundas
LL
Lilija Limane
Latvijā
Balvēnieši lepojas ar partizāniem. Ko avīzes rakstīja pirms 100 gadiem – 1920. gada 14. jūlijā
15 stundas

Lasītākie

IK
Ilze Kalve
Pasaulē
Slēgta “latviešu pilsēta” Lestera. Tautieši Anglijā pastāsta, kāda ir situācija uz vietas slēgtajā pilsētā
11 stundas
AD
Artis Drēziņš
Latvijā
Par no zemes izraktu 1938.gada “Iž” bisi četri mēneši cietumā 1
12 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
Egils Līcītis: Valsts, mazākais, izturējusies netaktiski, lai neteiktu sadistiski, pret nabadzīgiem cilvēkiem 2
12 stundas
LE
LETA
Veselam
Pēdējo divu nedēļu laikā Latvijā reģistrētas 11 ar Covid-19 inficētas personas, kas iebraukušas no Krievijas
10 stundas
LE
LETA
Dabā
Pēcpusdiena Latvijā būs siltākā kopš 2.jūlija. Laika prognoze trešdienai
38 minūtes