Agnese Zarāne: “Es nevaru atrast nekādus izskaidrojumus. / Es nevaru atrast nekādus attaisnojumus. / Šajā pasaulē vairāk nav nevienas atbildes.” 0
Agnese Zarāne, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Laikā, kad Ukrainā jau vairāk nekā mēnesi risinās šausminošs Krievijas izraisīts karš ar ļoti daudziem upuriem un tiek īstenots bezprecedenta genocīds pret mierīgajiem iedzīvotājiem, “Kultūrzīmes” publicē dzejnieces Agneses Zarānes dzejoli, kas tapis šajās dienās.
Pēc sarunas ar Ukrainas radiem
Mana mamma kauc
Kā kaimiņu dzīvoklī atstātais suns
Starp mani un bezpalīdzību
Var novilkt vienādības zīmi
Es atkal esmu bērns
Kas nespēj izglābt nevienu ievainoto
Es atkal esmu bērns
Ar pārrautu kliedzienu krūtīs
***
Pa ceļam uz sādžu satikām mammas brālēnu –
Pieturējām un aicinājām iesēsties mašīnā.
Mammas brālēns palūdza naudu.
Mamma izvilka trīs simtus grivnu.
Par nomedīto viņš nopirka šņabi – gorilku
Un zemeņu saldējumu meitenēm,
Tas ir, mums.
(Kad es pārtraukšu sevi saukt par meiteni?)
– Jaunībā viņš bija skaistākais puisis ciemā,
Mamma man teica,
– Taču tad sāka dzert.
Izkāpjot laukā, viņš teica, ka stāvēs par Ukrainu.
Tas bija pirms diviem gadiem.
Kur viņš stāv tagad?
***
Tajā vasarā arbūzu raža bija laba.
Mammas tēvocis stāstīja par kaimiņiem,
kuri Golodomorā ēduši savus bērnus.
Droši vien, ja neesi paēdis, tu kļūsti par zvēru, es iedomājos
Un iekodos saldā vareņika garozā.
Es viesojos arī Golodomora memoriālā,
Taču tur bija kaut kādas izstādes atklāšana.
Pastāvīgo ekspozīciju nebija iespējams apskatīt,
Un vakarā mēs vienkārši staigājām pa parku.
Es nevaru atrast nekādus izskaidrojumus.
Es nevaru atrast nekādus attaisnojumus.
Šajā pasaulē vairāk nav nevienas atbildes.
Iedomājos, it kā man būtu meita, kas jautātu:
“Māmiņ, vai krievu armija ir ļoti izsalkusi?”
Ko gan es atbildētu?
“Nezinu, bērniņ.”
