Es nogalināšu savu klasesbiedru! Advokāts secina, ka Latvijā uz bērnu vardarbību tiek pievērtas acis
24
Mobings un vardarbība skolās nereti nav tās skaļākās tēmas, bet tās nenoliedzami ir aktuālas un svarīgas. Nesen Latviju pāršalca divi gadījumi, kur vienā no tiem vecāks skolasbiedrs fiziski iespaidoja jaunāku meiteni, bet otrajā bērna tēvs žņaudza skolotāju.
Nereti šādus gadījumus skolas un vecāki cenšas noklusēt, jo neviens negrib sliktu slavu, tāpat kā neviens negrib būt upuris visas Latvijas priekšā. Tomēr tas nenozīmē, ka šīs lietas varam paslaucīt zem tepiķa. Tieši otrādi – par tām ir skaļi un plaši jārunā. Un, galvenokārt, problēma ir jārisina.
Par to, kāda šajā jautājumā ir valsts nostāja, un kura pusē nostājas likums – agresora vai cietušā, – jautāju zvērinātam advokātam Jānim Dzanuškānam.
Pieaugušajiem kriminālprocess, bet bērniem – “uzvedības problēma”
Šie gadījumi ļoti skaidri parāda vienu ļoti neērtu patiesību – Latvijas tiesību aizsardzības sistēma šobrīd nav gatava reāli rīkoties, ja vardarbību izdara bērns. Te mēs runājam gan par draudiem skolā, gan par ilgstošu mobingu, gan par fizisku agresiju, bet juridiski tas bieži vien paliek bez jebkādām reālām sekām.
Ja, piemēram, pieaugušais draudētu skolotājai ar fizisku vardarbību, tas ar lielu ticamību būtu kriminālprocess. Ja to izdara bērns, tas kļūst vienkārši par zināma veida “uzvedības problēmu”. Un te ir pirmais absurds.
Bērns, piemēram, var draudēt nogalināt, bet sistēma atbildēs ar pārrunām un diskusiju, kas īsti nav ne sods, ne prevencija. Tas pat drīzāk ir zināma veida signāls, ka robežas īsti nepastāv.
Mēs bieži dzirdam argumentu, ka bērnus sodīt nedrīkst, viņi ir jāaudzina. Var, protams, piekrist, bet jautājums ir cits – kas šajā brīdī aizsargā pārējos bērnus un, piemēram, skolotājus? Praksē mēs redzam, ka rezultāts bieži vien ir ļoti cinisks.
Nevis agresors maina uzvedību, bet upuris maina skolu – tāda ir tā realitāte.
Ja mēs runājam par vecāku atbildību, arī tā pārsvarā ir iluzora. Jā – likums paredz iespēju saukt vecākus pie atbildības par bērnu audzināšanas pienākumu nepildīšanu. Bet praksē tas notiek ārkārtīgi reti. Ja vecāki nesadarbojas, sistēma bieži vien atkāpjas, nevis aktīvi rīkojas. Tas nozīmē, ka pietiek pateikt, ka vecāki nepiekrīt, un, piemēram, psiholoģiskās pārbaudes netiek veiktas, riski netiek izvērtēti. Pats būtiskākais – problēma paliek.
Tas ir īpaši bīstami situācijās, kad bērns acīmredzami apdraud citus bērnus. Šobrīd mums ir paradoksāla situācija – valsts zina par šiem riskiem, bet tai nav instrumentu vai, drīzāk, nav drosmes rīkoties, ja, piemēram, vecāki bloķē šādu procesu.
Pāri darītājam ne silts, ne auksts
Ja skatāmies uz mobingu, aina ir vēl skarbāka. Mobings nav viens incidents – tā ir ilgstoša vardarbība, bet juridiski tas bieži vien izšķīst atsevišķos sīkos gadījumos, par kuriem kopumā īsti neviens neatbild.
Kā rezultāts – agresoram krata ar pirkstu un saka, ka ar viņu parunās, būs slikti, par ko viņam bieži vien ir ne silts, ne auksts, bet upurim saka, lai tas ir stiprāks. Tā viennozīmīgi nav taisnīga un efektīva sistēma.
Manuprāt, mēs esam nonākuši punktā, kur bērna kā agresora tiesības faktiski tiek aizsargātas vairāk nekā citu bērnu drošība. Tas ir bīstams līdzsvars.
Ja mēs neko nemainīsim, sekas būs ļoti vienkāršas – sabiedrība pieradīs, ka vardarbība bērnu vidū ir norma bez sekām, un tad mēs vēlāk brīnīsimies, kāpēc pieaugušo pasaulē šie cilvēki neatzīst nekādas robežas.
Ja valsts patiešām grib šo situāciju mainīt, tad visdrīzāk jāsāk ar politiski godīgu secinājumu – jāatzīst, ka sistēma šobrīd apzināti izvairās no atbildības.
Likumdevējam būtu jāpadomā par reāliem piespiedu mehānismiem rīcībai smagas vardarbības gadījumos arī tad, ja agresors ir bērns, un vecāki nesadarbojas. Ja vecāki bloķē, piemēram, psiholoģiskas pārbaudes vai palīdzības sniegšanu, tam ir jāseko juridiskām sekām, nevis vienkārši bezspēcīgai reakcijai.
Gribu uzsvērt, ka valsts nevar vienlaikus zināt par riskiem un izvēlēties nerīkoties, jo tas vairs nav bērnu tiesību jautājums, bet šajā gadījumā tā jau ir politiska izvēle upurēt drošību ērtības vārdā.
