“Bērna tēvs publiski sāka skolā žņaugt skolotāju” – Inga Vanaga atklāj šokējošas detaļas par ģimeni, kura gadiem ilgi palikusi nesodīta 0
Pēc tam, kad ģimenes stāsts par vardarbību skolā izraisīja plašu rezonansi sociālajos medijos, ar izvērstu viedokli nākusi klajā arī Latvijas Izglītības un zinātnes darbinieku arodbiedrības priekšsēdētāja Inga Vanaga, atklājot, ka vecāki, bērni un pedagogi cieš, jo kāds ļoti vēlas nosargāt savu krēslu.
Viņas ieraksts sociālajā tīklā “Facebook” izgaismo gadiem ilgu sistēmisku nespēju rīkoties situācijā, kuras centrā ir viena ģimene, bet sekas izjūt desmitiem bērnu, pedagogu un vecāku vairākās izglītības iestādēs.
Inga Vanaga raksta: “Ja jau, tad jau….
Šis būs laikam garākais stāsts Facebook no manis par vardarbību no vienas ģimenes, no kuras cietuši un cieš ļoti daudzi joprojām. Vai un kad tas viss beigsies? Nezinu, jo vieni noguruši, citi baidās, vairāki skolotāji pārtraukuši darbu skolā, citi negrib vairs risināt, tad pa vidu politiskās spēlītes, tad kāds grib savu krēslu nosargāt, bet tikmēr cieš daudzi bērni, pedagogi, vecāki, ar vēstulēm daudzu gadu garumā apmainās institūcijas, ik pa laikam kontrolējošās institūcijas kaut ko pārbauda….Un tā gadiem.
Paldies Zinta Skangale par viedodkli un atbalstu! Paldies ģimenei par uzdrošināšanos, drosmi, aicinājumu! ❤️🙏
https://www.facebook.com/share/p/1BuTXKg8Me/
Pateicoties tam, nolēmu publicēt vienu stāstu. Varbūt tas iedrošinās citus neklusēt un rīkoties?
Šajā stāstā neminēšu ne pašvaldības, ne skolas, jo man nav dots tāds mandāts. Un abas šīs pašvaldības ir darījušas un dara visu, lai tikai neviens neuzzina, ka tas ir noticis un notiek joprojām. Likums man neaizliedz nosaukt pašvaldības, bet vienai no tām esmu pateikusi, ka publiski pašvaldību neminēšu, kamēr tās pārstāvji to neļaus. Viena pašvaldība turpina cīņu, otra pašvaldība ir priecīga, ka tikusi vaļā no bērna, ģimenes, kura gadiem bija vardarbīga un sagādāja problēmas ne reizi vien.
Jau pirmsskolā tika konstatēts, ka bērnam ir nepieciešams atbalsts. Vai tas tika pienācīgi ģimenē sniegts? Visticamāk, ka netika, ko apliecina tālākais. Vai citas atbildīgās institūcijas ir pienācīgi savu darbu veikušas? Visticamāk, ka nav, jo viss kļūst tikai sarežģītāk un vardarbība piedzīvota 3 izglītības iestādēs no vienas un tās pašas ģimenes.
Kādu dienu arodbiedrībā saņēmām biedra lūgumu pēc konsultācijas, palīdzēt vardarbības gadījumā. Biedrs jautāja, kur vēl vērsties, ja ar vardarbību netiek galā skola, izglītības pārvalde.
Viens bērns bija regulāri, ilgstoši vardarbīgs pret klases biedriem, skolotājiem. Arī bērna vecāki bija vardarbīgi pret klases audzinātāju. Skolas komanda centās palīdzēt, risināt problēmas. Viss nonāca tik tālu, ka citu bērnu vecāki un skolotāji iestājās par skolotāju, pret kuru tika izvērsta reāla, ilgstoša vardarbība. Direktore rīkojās skolas ietvaros un vērsās pēc palīdzības pie izglītības pārvaldes.
Ko darīja pārvalde? Lielākoties kušināja. Ko darīja bāriņtiesa? Praktiski neko. Papildu emocionālajai vardarbībai skolotājai kādu dienu šis bērns pienāca klāt ar zīmuli un pajautāja, vai viņa zina, kas ar viņu notiks, ja viņš to iedurs viņai kaklā.
Mest ar kādu vieglāku priekšmetu arī bija jau norma.
Visam pa vidu bija garas sarakstes ar vecākiem, regulāras tikšanās un konflikti tikai eskalējās. Būtībā visi mācību priekšmetu skolotāji bija novesti līdz baltkvēlei. Divi skolotāji aizgāja prom no šīs skolas. Citi skolotāji turpināja mācīt, bet esot divatā ar bērnu, jo pa vienam bija bail būt ar viņu. Izdariet secinājumus, kāda ir bērna uzvedība, ja pieaugušais viens baidās būt telpā ar vienu bērnu. Skolas psihologs arī cieta no vecāku uzbrukumiem, kontroles. Ar dokumentiem par bērna veselību viss ir kārtībā-bērnam oficiāli joprojām nav nekāda diagnoze, kas liecinātu par nopietnām problēmām. Ticiet, arī to var nokārtot, ja vecākiem ir sakari. Un tādi viņiem tiešām ir.
Un tad pienāca diena, kad bērna tēvs publiski, liecinieku klātbūtnē sāka skolā žņaugt skolotāju( klases audzinātāju). Tas bija arī skolas glābiņš. Pārvaldē vienojās, ka vecāki izņem no skolas bērnu, direktorei un skolotājai palūdza noklusēt, jo viss taču “laimīgi” beidzies. Tā bija lielākā kļūda. Vajadzēja ziņot policijai.
Kas notika tālāk? Bērns sāka mācīties citas pašvaldības skolā. Mēs jau tad sapratām, ka tas ir tikai laika jautājums un viss turpināsies. Tā diemžēl arī notika.
Bērns ir kļuvis lielāks, fiziski spēcīgāks. Arī šajā skolā cieš skolēni, pedagogi, kāds no skolas aizgājis. Psihologam vecāki neļauj strādāt ar bērnu, sociālais pedagogs ir aizgājis no skolas, cits atsakās strādāt ar šo ģimeni. Citu bērnu vecāki iedrošina savus bērnus, lai viņi nebaidās iet uz skolu. Kādam skolēnam smadzeņu satricinājums, kādam pedagogam pārsista galva, kādam iesists, kādam izteikts seksuāla rakstura vēstījums, ir tiesvedības. Tā varētu turpināt.
Bērna vecāki turpina rakstīt visām iespējamām institūcijām, ka viņu bērnam tiekot darīts pāri. Skolas vadība un komanda meklē risinājumus, kā palīdzēt bērnam, kā sadarboties ar vecākiem. Šajā pašvaldībā vismaz izglītības pārvalde cenšas rast arī labākos risinājumus bērnam, visai skolas saimei, taču rokas ir par īsu. Zināmā mērā arī pašvaldības politiskā vara varētu būt aktīvāka un drosmīgāka.
Un tā mēs pa visiem neesam spējuši tikt galā ar vienu ģimeni tik daudzu gadu garumā. Un tā mēs gadiem neesam panākuši bāriņtiesas lēmumu, lai bērnu izvērtē neatkarīgi eksperti un nosaka diagnozi.
Neesam panākuši, lai izvērtē arī vecāku rīcību, izturēšanos mājās pret bērnu, jo pedagogi ir informējuši par aizdomām, ka mājās vecāki paši ir vardarbīgi pret bērnu. Kontrolējošās institūcijas ir spējušas tikai vēl pakritizēt skolas vadību, skolotājus un neviena no tām nav iedziļinājusies situācijā pēc būtības. Neviena nav analizējusi vecāku atbildību, lomu.
Vienas ģimenes dēļ gadiem cietuši tik daudzi pedagogi, skolēni, risinājumu meklēšanā iesaistītas tik daudzas institūcijas, un mērķis joprojām nav sasniegts – palīdzēt šim bērnam, pasargāt no vardarbības citus, saukt pie atbildības tos, kuriem tā jāuzņemas.
Daudzi pedagogi varēja vērsties policijā, tiesā, taču drosmīgo ir maz. Lielākajai daļai ir bailes un nogurums. Kādam bail pazaudēt darbu, kādam rūp pašvaldības tēls, kādam ir bail no vecākiem, kuriem ir aizmugure un kontakti.
Kāds teiks, ja jau tik bailīgi, tad arī cietiet un klusējiet.
Stāsts turpinās, taču es ļoti ceru, ka tas drīz beigsies. No arodbiedrības puses, savu tiesību un iespēju robežās, darām visu, lai panāktu ātrākas šī stāsta beigas.
Joprojām aicinu – neklusējam, nebaidāmies. Mēs pieaugušie esam atbildīgi par mūsu bērnu drošību, arī par tā vardarbīgā bērna drošību viņa paša ģimenē.
Un kontrolējošās insitūcijas aicinu rūpīgāk sekot, kas notiek ar bērniem ģimenēs.
Nesaigaidām dienu, kad nožēlosim visu atlikušo dzīvi, ka kādu, īpaši bērnu, nenosargājām, bet varējām.”
