6. “Atrašanās šeit un tagad ir vislielākā dāvana, ko vari dot.” 0
Pēc Lauras teiktā, skumjākā skaņa nebija sirds monitors – tā bija telefona vibrācija blakus tukšam krēslam. Kāds tēvs atzinās: “Es vienmēr biju kaut kur citur – pat tad, kad biju mājās.”
Klātbūtne nav tas pats, kas apzinātība. Uzmanības novēršana ir mūsdienu izplatītākā slimība.
Tāpēc medmāsa dalās kārtējā ieteikumā: kad ēd, vienkārši ēd. Kad runā, patiešām klausies. Kādu dienu kāds atdotu visu, lai varētu atcerēties brīdi, kad tu biji tepat.
7. “Miers atnāk, kad pārstāj izlikties.”
Ķermenim vājinoties, maskas krīt. Kāda sieviete iesmējās, noņēma parūku un teica: “Beidzot – es beidzu izlikties.” Autentiskums ir biedējošs, līdz saproti, ka tas ir tikpat nepieciešams kā gaiss.
Pamēģini: Saki, ko domā. Ļauj kādam redzēt īsto tevi – nevis to, ko pielāgo citu apstiprināšanai. Miers, ko meklē, ir paslēpts aiz sirsnības.
Pēc trīssimtā pacienta Laura pārtrauca pierakstīt piezīmes – vairs nebija vajadzības. Katrs stāsts, katra atzīšanās un katra klusā atvadīšanās noveda pie vienas un tās pašas patiesības: “Mēs visi dzenamies pēc kaut kā – panākumiem, kontroles, uzmanības, bet katrs skrējiens beidzas klusumā. Vissvarīgākais ir tas, kā mīlējām un ka bijām viens otram blakus, kamēr vēl varējām skriet.”
