“es Tevi šovakar satiku dziesmā”. Ilzes Vovkas dzeja 4
Inga Kaļva-Miņina, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
“Pirmo dzejoli, kuru atceros, uzrakstīju apmēram desmit gadu vecumā. Tas bija par noplēšamo kalendāru un svētkiem, kurus svinējām ģimenē. Ilgus gadus glabāju šo lapiņu, bet, pārceļoties uz citu dzīvesvietu, tā ir pazudusi,” stāsta Ilze Vovka no Krāslavas novada Aulejas pagasta.
“Mana dzimtā pilsēta ir Līvāni. Šeit esmu absolvējusi Līvānu 1. vidusskolu, kur latviešu valodu, literatūru un ārzemju literatūru man mācīja brīnišķīgas un talantīgas skolotājas.
Vēlējos kļūt par latviešu valodas un literatūras skolotāju, taču šis sapnis neīstenojās. Droši vien tā bija lemts, jo tikai daudzus gadus vēlāk sapratu, ka mani aizrauj skatuve, publika, iespēja saglabāt tradīcijas, vērtības un radīt kaut ko jaunu, savu.
Kultūras sfēra ir tieši tā vieta, kur to visu var darīt. Tas gan ir fiziski un psihoemocionāli smags darbs, bet te var tik radoši izpausties!” par sevi stāsta Ilze.
Viņa pirms četriem gadiem uzsāka strādāt Krāslavas novada Aulejas tautas namā. Lai spētu pilnvērtīgāk strādāt kultūras jomā, Alberta koledžā apgūtas zināšanas studiju programmā “Izklaides industrijas vadība un producēšana”, iegūstot kultūras pasākumu organizatora kvalifikāciju.
Ilze atklāj, ka viņas pirmā publikācija tapusi, mācoties vidusskolā, vēlāk uzdrīkstējusies sūtīt darbus arī Latvijas mēroga laikrakstiem un žurnālam “Draugs”.
“Nenoliegšu, ka līdzās priekam par kārtējo publikāciju nozīme bija arī saņemtajiem honorāriem, kas veidoja daļu manas kabatas naudas. Sirsnīga sarakste izveidojās ar Austrālijā dzīvojošo priesteri Staņislavu Gaideli, vairāku gadu garumā Austrālijas katoļu izdevumā “Gredzens” tika publicēti mani darbi – gan dzejoļi, gan īsas miniatūras, gan atziņas vairāk ar reliģisku ievirzi un filozofiskām pārdomām par cilvēku, vērtībām un to nozīmi,” stāsta Ilze. “Sūtīju dzejoļus arī literārajai nometnei “Aicinājums”.
Tiku uzaicināta uz nometni, bet paliku tur tikai vienu dienu. Paklausoties pārējos dalībniekus, man likās – ko tad es te daru ar saviem vienkāršajiem, nemodernajiem dzejoļiem!
Tā bija kļūda, jo tagad saprotu – ja tiku uzaicināta, tad nemaz tik slikti nebija. Ja toreiz nebūtu nobijusies un padevusies, tad varbūt šodien dzejas radīšana nebūtu tikai hobija līmenī.”
Kādu laiku dzejas rakstīšanā bija iestājusies pauze, bet, sākot strādāt Aulejas tautas namā un rakstot scenārijus, Ilze atkal pievērsās dzejas radīšanai. Pozitīvs un iedvesmojošs stimuls turpināt iesākto bija 2020. gada oktobrī Velgas Kriles vārdam veltītajā autoru iesācēju konkursā “Tu arī mani spēsi izpildīt” iegūtā trešā vieta.
– Kā esi izmantojusi Covid-19 laiku, lai papildinātu savas zināšanas?
I. Vovka: – Covid-19 bija un joprojām ir izaicinājumu laiks, kad varēja pārdomāt un saprast, cik liela nozīme ir klātienes pasākumiem un komunikācijai. To izmantoju, lai papildinātu vai nostiprinātu zināšanas, lai iemācītos arī lietas, kas man līdz šim bijušas svešas gan kultūras jomā, gan attiecībā uz digitālajām tehnoloģijām.
Esmu mācījusies producēšanu Pūces akadēmijā, Viestura Meikšāna Runas skolas piedāvātajos vebināros ieguvu ļoti daudz vērtīgas informācijas. Katru reizi, noslēdzoties kādam apmācību posmam, sev saku: “Viss, pagaidām pietiek! Jāsāk īstenot idejas un jāizmanto iegūtās zināšanas darbā!” Bet pēc kāda laika atkal kaut ko mācos, jo saprotu, ka, atsākoties kursiem klātienē, man nebūs iespējas tos apmeklēt.
Arī pašlaik esmu iesaistījusies lekciju ciklā “Maizi vai grāmatu”, ko rīko Latvijas Rakstnieku savienība un kas noslēgsies novembrī.
Liela nozīme ir arī komunikācijai ar radošiem cilvēkiem no visas Latvijas. Tā ir pieredzes un ideju apmaiņa, jauni kontakti, iedvesma un atbalsts, kopības sajūta, kam ir liela nozīme šajā laikā, kad kultūras nozares darbs nenorit ierastajā kārtībā.
– Kura no šogad izlasītajām grāmatām tev visspilgtāk palikusi atmiņā?
– Nebūšu īpaši oriģināla – gada sākumā vēl lasīju projektu vadības un mārketinga jautājumiem veltītas grāmatas, jo tuvojās noslēguma eksāmens koledžā, bet kaut kur pa vidu tam visam atmiņā palicis Griāna eseju krājums “Dārznieks” un Arvja Vigula dzeja, ļoti bieži (reizi mēnesī noteikti) pārlasu Antuāna de Sent-Ekziperī grāmatu “Mazais princis”, ko saucu par savējo jau no skolas laikiem.
Sekoju līdzi jaunumiem literatūrā, un man ir garš to grāmatu saraksts, kuras noteikti jāizlasa, bet nespēju to izdarīt laika trūkuma dēļ. Varbūt tāpēc, ka man vajadzīga īpaša noskaņa un īpaši daudz laika, kad neviens un nekas netraucē, jo nepatīk lasīt pa lappusei kādu darbu starplaikos.
“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam ielūkoties Ilzes Vovkas jaunākajos dzejoļos.
***
varu atlaisties vīgriezēs
klausīties kā vīstot sienam pļavā
saldi noreibušas pogo lakstīgalas
pamodinot dvēselē senās dziesmas
kuras no bezdarbības aizmigušas
apvijušās ap grābekļa kātu
varu lūkoties debesīs kur eņģeļi spēlē paslēpes
ar Māru Jumi un Dieviņu
varu saskandināt raspodiņu kausu
ar vēl neiedegtu jāņtārpiņu
un malkot vientulības kokteili
vērot kā saule saloka dienu liek pūralādē
starp zvaigžņotiem palagiem
kā vakars zirnekļa izveicībā
auž sapņu ķērājus logos
nezinot ka tur neviens vairs nesapņo
varu satvert plaukstās mazos laimes mirkļus
kuri uzticoties pienāk tik tuvu
ka tiem var nomīt kājas
ja sirds ir akla
varu vējam azotē iekārt šūpoles
un uzšūpoties tik augstu
lai no varavīksnes astes izrautu krāsainu spalvu
ar kuru uzkrāsot savai ikdienai smaidīgas acis
varu saplūkt zaķauziņu pušķi
kurā san vasaras kaislīgie čuksti
naktsvijoles noskaņot uz samtainākās stīgas
savērt smilgas stiebrā zemenes
kā atmiņas kas izbridušās baltos ziedos
nāk mājās sildīties
un gaidīt ciemos Tevi
***
es Tevi šovakar satiku dziesmā
liepziedu smaržas pilienā
griezes nogrieztā
gadu vālā
es Tevi šovakar satiku dziesmā
smilgas sudraba skarā
saules izkaltā
zelta saktā
es Tevi šovakar satiku dziesmā
dvēseles atvērtā logā
pastieptā plaukstā
lūdzot vējā
***
Zila debesu aploksne
Vietējais ražojums
Manas rudzpuķes mani ezeri
Marka no privātās kolekcijas
Liepu lapa ar medus lāsi
Vēstules vietā no pūkaina mākoņa
Izgriezta sirds
Adrese vienkārša
Tev
Kaut kur uz planētas Zeme
Jāpaspēj
Kamēr zibens nav sašķēlis
Nozagto sirdi
***
Latgales ezeri
mana likteņa spoguļi
viļņu šūpulī
bērnu dienas
un jaunības sapņi
ūdensrozēs
Latgales vēji
mani spārni
baznīcas torņiem nes pāri
rudzu druvā
kad dziestu
basām kājām ļauj iebrist
Latgales dziesmas
mana laime un sāpes
gavilē kopā
sudraba birzī
es viņām līdzi
atdzimstu
