Koronavīruss premjerus pārvērš sālsstabos, ministrus paralizē – tie zaudē spējas rīkoties. Egila Līcīša feļetons 7
Egils Līcītis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Atskaitot leģendāro portugāļu ģenerāli, kurš meistariski un ar nokaitētu dzelzi esot panācis krīzes noregulējumu jūrasbraucēju valstī, citur pasaulē no Āfrikas līdz Antarktīdai valdībām nav veicies kovidsērgas apkarošanā un tās sastapušās ar iedzīvotāju neapmierinātību, iebildumu vētru un masu mītiņiem.
Politiķi, mūsu mazākie brāļi, nespēdami tikt gudri no pretrunīgiem ekspertu ieteikumiem un saskārušies ar nepazīstamiem pārbaudījumiem, virzījušies uz priekšu, saliekušies deviņos līkumos.
Kur vajadzējis lāpstot, knibinājušies ar pinceti. Kur bijis jāstāv kā mietiem, bijuši lokani kā niedrītes.
Glābšanas scenāriji daudz kur ir melnrakstā vai pavisam nerakstīti. Teiksim tā – plānos ir nepilnības, valdības visur savārījušas lielāku, mazāku zafti.
Izrādās, vīruss SARS-CoV-2 spēj hipnotizēt valdību locekļus kā žņaudzējčūska trusīšus, pārvērsdams premjerministrus un prezidentus sālsstabos, pārakmeņodams un paralizēdams ministrus, kuri zaudējuši spējas rīkoties stratēģiski un tālredzīgi – paredzot gājienus uz priekšu līdzīgi šaha čempionam Bobijam Fišeram.
Varas un vienkāršo cilvēku attiecības kļuvušas visai elektrizētas. No zemeslodes viena gala Vācijā, Francijā, tepat blakus Latvijai, līdz otram galam tālā Austrālijā notiek konfrontēšanās un protesti pret nepotēto diskrimināciju, pret obligāti uzrādāmām apliecībām par imunitātes iegūšanu, pret piespiedu vakcināciju un stingriem ierobežojumiem.
Runu musturā izskan saukļi un vārdi, kurus nevar minēt mazgadīgo klātbūtnē. Atkarībā no vietējo policiju noslieces uz vardarbību, dažās zemēs demonstranti saņem bargu mācību ar pletni vai rundziņu, citviet tiek cauri sveikā.
Pat civilizētā Lielbritānijā zinātnieki aicinājuši valdību atjaunot “stingrākus mērus”, ceļā uz to ir Polija, Čehija, kur saslimstība ar kovidu kāpj par 100 procentiem nedēļā.
Latvieši ir pacietīgi kukaiņi, bet arī, brāķēdami Kariņa komandas haotisko rosīšanos, kura veicinājusi sociālo spriedzi un emocionālo stresu, izgāja ielās un laukumos.
Diemžēl pulcēšanās krastmalā un pie prezidenta pils ne tuvu neatgādināja kulturāli ieturēto pasākumu, kādu vērojām sestdien Tallinā.
Kaut arī kritizēti, protesta mītiņa organizētāji izraisa cieņu – tie bija Ģimenes un tradīciju aizsardzības fonds, klātesot nacionāli noskaņotai Igaunijas konservatīvajai tautas partijai ar līderi Martinu Helmi un eiroparlamentāri Jāku Madisonu priekšgalā. Spītējot lietum un aukstākam laikam, bez pārmērīga kareivīguma manifestējās desmit tūkstoši igauņu, ar kuru viedokli nevar nerēķināties. (Viļņā augusta nogalē uz masu saietu aicinātāju vidū bija vienkārša skolotāja.)
Latvijā akcijas pret valdību neorganizē godājamākie tautas pārstāvji, cienījami sabiedrības locekļi.
Protestu rīkošanas un “Kariņa–Levita režīma” sunīšanas monopolu sagrābuši dulburi no Gobzema partijas “Likums un kārtība” ar murmuļiem no Šlesera nodibinājuma “Latvija pirmajā vietā”.
Tiem pielīmējušies veidojumi no paralēlās pasaules “Tautas varas fronte”, Boikota partija un tamlīdzīgi “spēki”, kur darbojas īpatņi ar novirzēm un mentālās veselības problēmām, kuriem steidzami vajadzīga ārstēšanās garīgās dziedināšanas iestādēs.
Kamēr šie ērces un trakonama pacienti piesūkušies par tautas draugiem un atriebējiem, tikmēr pastāvošais režīms var ignorēt prasības un neiziet uz dialogu.
Tagad, kopš esam izrāvušies vadībā vispasaules līmenī vīrusa aplipināto skaita ziņā uz 100 000 iedzīvotājiem, vadība pieņēmusi lēmumu ieslodzīt nāciju hermētiskā noslēgtībā, bez ciešākas kontaktēšanās klātienē, kur atļautas tikai pastaigas svaigā gaisā.
Jāiet vakcinēties – arī tiem, kas paļāvās uz sportošanā, ķiploku ēšanā, pastiprinātā viskija lietošanā, zaļās tējas dzeršanā iegūtu ķermenisko imunitāti, tādējādi pieveicot un uzvarot nāvējošo sīko draņki.
Novēlota ir vēlme pēc kaut vai brandmajora, kurš ar izslavētā Portugāles ģenerāļa metodēm investētu nepieciešamo enerģiju, dzēstu saslimstības ugunsgrēku, nesaudzīgi pievārētu infekciju un normalizētu dzīvi.
Bet der ieklausīties dr. Andrejā Ērglī, kurš ieteic – atrodiet citu laika kavēkli un sarunu tematu nekā mūžīgo gaušanos par kovidu!
Vai tiešām jaunumu skatītājus un lasītājus vairs neinteresē augstākās sabiedrības hronika vai maznodrošināto cīņa par eksistenci? Jo no bezgalīgās televīzijas ziņu žvankstēšanas un šļurkstināšanas par vienu un to pašu, no mediju spiegšanas par stāvokļa traģiskumu nudien var traumēt psihi.
