Ir politiķi, kuri ieklausās nozares profesionāļos, bet ir tādi, kuri nav gatavi absolūti nekādam dialogam 0
Izglītība un zinātne nozarē Latvijā darbojas vairākas nevalstiskās organizācijas – dažas vairāk fokusējas uz pedagogu interešu pārstāvniecību, dažas – uz atbalstu izglītības iestāžu vadītājiem vai skolu sadarbību ar vecākiem u.tml. Latvijas izglītības vidē jau desmit gadus darbojas arī Neatkarīgā izglītības biedrība, vēršot uzmanību uz dažādām nozares problēmām un cenšoties piedāvāt un meklēt iespējamos risinājumus.
Biedrība šo gadu laikā ir pārliecinājusies, ka arī nevalstiskais sektors Latvijā var paveikt lielas lietas, taču politikas veidotāju attieksme atšķiras. Ir politiķi, kuri ieklausās nozares profesionāļos, ir tādi – kuri uzklausa tikai formāli, bet ir tādi, kuri nav gatavi absolūti nekādam dialogam.
Tilts starp reālo situāciju nozarē un izglītības politikas veidotājiem
Lēmums par biedrības dibināšanu pirms desmit gadiem balstījās pieredzē un sajūtā, ka izglītības politika Latvijā top atrauti no realitātes. Pedagogi, augstskolu mācībspēki, pētnieki un izglītības iestāžu vadītāji sanāca kopā ar savu praktisko un zinātnisko pieredzi, ikdienas situācijām no izglītības vide, saprotot, ka tieši tas ir pats vērtīgākais, kas mums ir, un, ka to nepieciešams likt lietā.
Biedrība būtībā darbojas kā tilts starp reālo situāciju nozarē un izglītības politikas veidotājiem. Turklāt, šī nepieciešamība ir aktuāla joprojām, iespējams, pat vairāk, nekā pirms desmit gadiem. Arī šodien diemžēl daudzu nozares reformu īstenošana notiek bez aktīvas un pilnvērtīgas diskusijas ar nozares ekspertiem, un lēmumi tiek virzīti ar mērķi taupīt līdzekļus vai sekojot kādai tendencei.
Mainīt politikas un nozares dienaskārtību
Šo desmit gadu laikā esam secinājuši, ka arī nevalstiska organizācija, ko vada entuziasms, bez algota personāla un bez administratīviem resursiem, var mainīt politikas un nozares dienaskārtību. Viens no spilgtākajiem piemēriem ir ideja par skolas gaitu sākšanas vecuma maiņu – no septiņiem uz sešiem gadiem. Kad 2016. gadā izskanēja ideja par sešgadnieku sūtīšanu uz skolu, mēs, balstoties pedagogu un citu ekspertu viedoklī un pētījumos, iebildām pret to, uzsverot, ka Latvijas skolu vide nav piemērota tik maziem bērniem.
Tā nebija emocionāla reakcija, bet skaidra izpratne par to, ko nozīmē šādu pārmaiņu ieviešana. Šo viedokli argumentēti aizstāvējām dažādos līmeņos – izmantojām platformu manabalss.lv, iesniedzām iniciatīvu Saeimā, piedalījāmies komisiju sēdēs. Piedzīvojām gan atbalstu, gan pretestību, taču panācām rezultātu – vecākiem tika saglabātas iespējas brīvi izvēlēties, kad bērnam uzsākt skolas gaitas. Zīmīgi, ka šogad atkal uzvirmoja šī ideja un atkal ar pamatojumu, ka tas palīdzēs ietaupīt.
Vieni – atbalsta, citi – pārmet
Reizēm nevalstiskās organizācijas pilda arī valsts funkcijas, īpaši situācijās, kad atbildīgā iestāde nav gatava rīkoties. To pieredzējām pandēmijas laikā – neviens nebija tam gatavs, daudzi cilvēki bija panikā, izglītības iestādes sāka strādāt attālināti. Lai pēc iespējas ātrāk varētu droši atgriezties pie klātienes mācībām, uzsākām akciju, lai aicinātu pedagogus vakcinēties.
Sākumā pat saņēmām pārmetumus no vairākām pašvaldībām par to, ka tā nav mūsu kompetence, bet pēc vairākiem mēnešiem tās pašas vietvaras sazinājās ar mums, pauda gatavību iesaistīties un vēlmi sadarboties.
Palīdzēt turpināt idejas pārmaiņu apstākļos
Līdzīgi varētu raksturot arī sadarbību ar nozares ministriju un atbildīgajām iestādēm – darbojamies jau desmit gadus un pa šo laiku ministri ir mainījušies sešas reizes. Ir bijuši ministri, kuri uztver nevalstiskās organizācijas, tostarp mūs, kā līdzvērtīgus partnerus. Ir tādi, kuri formāli tiekas, uzklausa, kas biedrībām sakāms, bet tālāka sadarbība neseko.
Un, protams, ir tādi, kuri vispār nav gatavi pat tikties un uzklausīt mūs. Arī pašvaldību attieksme ir ļoti atšķirīga – vienā brīdī mūs kritizē, nākamajā – lūdz palīdzību. Patiesībā, nozares nevalstiskās organizācijas var ne tikai kalpot kā tilts starp politikas veidotājiem un reālo vidi, bet arī palīdzēt nodrošināt dažādu ideju pēctecību laikā, kad mainās nozares ministri un atbildīgie lēmumu pieņēmēji.
Lai gan nevalstiskajām organizācijām Latvijā ir pieejams finansējums, birokrātiskais slogs – pieteikšanās, atskaites utt., ir tik liels, ka mēs neizmantojam šīs iespējas. Un esam pārliecinājušies, ka daudz ko var paveikt arī bez finansējuma. Spilgts piemērs ir izveidotais Direktoru klubs un mentoringa programma, kas veidota ar mērķi atbalstīt izglītības iestāžu vadītājus. Tā ir praktiska, nevalstiska iniciatīva, kurā visi iesaistās brīvprātīgi – skolu direktoru un uzņēmumu vadītāji, kuri apmainās pieredzē.
Attīstība notiek, bet daudzas problēmas ir nemainīgas
Biedrība darbojas jau desmit gadus un, lai gan izglītības nozare ir piedzīvojusi daudz izmaiņas, virkne problēmas ir teju tādas pašas kā iepriekš. Priecē, ka šobrīd valda lielāka atvērtība – pedagogi ir gatavi iesaistīties un apzinās savu lomu izglītības nozares attīstībā, bet diemžēl aizvien dominē vertikāla lēmumu pieņemšana un komunikācijas stils.
No visiem problēmjautājumiem, kas šobrīd skar nozari, pats svarīgākais būtu stiprināt pedagogu un skolu vadītāju kompetenci un profesionalitāti. Jo vairāk tas tiks darīts, jo vairāk atrisināsies arī citas problēmas, tāpēc biedrība arī nākotnē turpinās strādāt šajā virzienā. Vēl vērsīsim uzmanību arī uz iekļaujošo izglītību, runāsim par skolas, pedagogu un vecāku sadarbību un daudziem citiem aktuāliem jautājumiem.
Nevalstiskās organizācijas Latvijā var būt būtisks spēks izglītības politikas ietekmēšanā un pārmaiņu veicināšanā. Pat bez finansējuma un pastāvīga personāla, ar profesionālu pieredzi, mērķtiecību un sadarbību iespējams panākt rezultātus, kas ir sabiedrības interesēs. Pilsoniskā iniciatīva var būt tilts starp lēmumu pieņēmējiem un reālo situāciju nozarē, kā arī nodrošināt ideju pēctecību, neatkarīgi no politiskajām pārmaiņām.
Informāciju sagatavojusi Neatkarīgās izglītības biedrības valdes priekšsēdētāja Zane Ozola.
