Kā turpināt dzīvot, ja vienā naktī zaudē visus savējos? Spēka stāsts par Nadeždu Lisjonoku 0
Kā turpināt dzīvot, ja vienā naktī zaudē visus savējos? Kur rast spēkus, lai zem sava spārna sasildītu bērnu, kurš palicis viens, bez tuvākajiem, turklāt smagi cietis, fiziski sakropļots? Nadežda Lisjonoka atbildes nezina, taču viņa ir palīdzējusi atlabt mazdēlam, ļāvusi abiem noturēties dzīves gaišajā pusē.
Baisā janvāra naktī pirms gandrīz deviņiem gadiem Artūra ģimene glābās no ugunsgrēka versmes un dūmiem. Visi pieci bija spiesti izlēkt pa logu no astotā stāva. Bojā gāja māmiņa, tētis, brālis un māsiņa. Mežaparka traģēdijā izdzīvoja tikai Artūrs. “Man joprojām nav atbildes, kāpēc tam bija jānotiek. To pat nejautāju, nemeklēju iemeslu. Laikam vajadzēja, ka kļūstu atbildīga par mazdēlu.” stāsta Nadežda.
Fotogrāfija, kas nesadega
Ar Nadeždu Lisjonoku tiekamies viņas birojā. Drīzumā paredzēta pārvākšanās, visapkārt kastes un dokumentu kalni, stūrī iesliets virsdrēbju pakaramais statīvs, kam nolūzusi kāja.
Līdzās datoram ievēroju rāmīti ar jauna vīrieša fotoattēlu. Tas ir Vadims. Nadeždas dēls. Artūra tētis. Gājis bojā traģiskajā ugunsnelaimē.
“Fotogrāfiju palicis maz. Man bija tradīcija bērniem veidot albumus. No pašas mazotnes līmēju tādus gan Vadimam, gan meitai Eleonorai. Kad savā mājā sāku lielo remontu, Vadima albumu kaudzi aizvedu uz viņa dzīvokli Mežaparkā. Tas notika pāris mēnešu pirms ugunsgrēka. Tā arī viss pazuda ugunī.” Par fotogrāfijām vēlāk runājam ne reizi vien. Par tām, kuras joprojām glabājas Nadeždas telefonā, bet kuru skatīšanās plosa dvēseli. Par to, kāpēc Artūrs nevēlas fotografēties žurnālam. Viņš jau ir pieaudzis, nesen palika 20 gadu. Sācis studēt augstskolā, apgūst datorzinātnes Transporta un sakaru institūtā. Puisim ir sava dzīve, kurā atradis līdzsvaru. Runāt par traģisko notikumu būtu pārāk sāpīgi.
“Tie, kuri Artūru redzēja tikai bērnībā, gan vairs nepazītu. Izaudzis pamatīgi, augums – 1,92! Nopietns un gudrs puisis,” mīļi saka vecmāmiņa.
Viņa ielej tasē kafiju, laipni paslidina uz manu pusi šķīvi ar magoņmaizītēm. “Cienājieties, lūdzu. Es jau divas šodien apēdu. Esmu tāda buločnaja duša, bulciņu dvēsele, ļoti garšo. Citi saka – bojā figūru. Ai, mani tas neuztrauc. Man gana daudz citu rūpju, par sevi bieži aizmirstu. Reizēm šķiet, ka šos deviņus gadus dzīvoju, kā inerces dzīta. Nāk jauna diena, ceļos, eju, daru visu, ko vajag, taču krūtīs tukšums…
Godīgi sakot, mani glāba tikai darbs. Mani dzina šis – vajag! Manā vietā neviens cits neizdarīs! Tikai tādēļ vien izdzīvoju, izturēju. Pirmajos gados, kad bērni aizgāja, vispār gulēt nevarēju. Mēs nekad nesakām – viņi ir miruši. Viņi ir tikai aizgājuši. Sagaida mūs un pavada, kad apciemojam kapiņos Vecmīlgrāvī. Tas ir netālu no manām un Artūra mājām.
Pieradu naktīs strādāt, lai gan arī iepriekš mēdzu tā darīt. Jau 12 gadu veidoju specializētu ikmēneša žurnālu. Rakstu skaidrojumus, kā pieņemtie likumi ietekmē uzņēmējdarbību, kas jauns grāmatvedības praksē, atbildu uz lasītāju jautājumiem. Strādāju arī tonakt, kad atskanēja liktenīgais telefona zvans.”
