Māris Antonevičs: Kāpēc Latvijas valstij jāmaksā kompensācija par noziegumiem, kurus veikuši sveši totalitāri režīmi? 76
Māris Antonevičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Kovidskeptiķu aprindās ir izplatīta sazvērestības teorija, ka “pandēmijas nav”, bet aiz visiem lēmumiem, kas tapuši pēdējā pusotra gada laikā, patiesībā stāv kādas biznesa vai politiskās intereses. Piemēram, ārkārtas situācija ieviesta tikai tāpēc, lai varētu apiet likumā noteiktās iepirkuma procedūras.
Tāpat, aizbildinoties ar cīņu pret Covid-19, varot tērēt budžeta naudu tādiem pasākumiem un lietām, kas citos apstākļos tiktu apšaubīti un nopietni pārbaudīti.
Tādu piemēru tiešām netrūkst. Kā te lai neatceras vietējo censoņu radītos, ar 3D printeru palīdzību izdrukātos sejas vairogus. Par šādam produktam neticami augsto cenu (24 eiro 20 centi gabalā), tos lielā apjomā iegādājās arī valsts iestādes, lai drīz secinātu, ka līdzvērtīgi izstrādājumi citās valstīs ir daudz lētāki, turklāt, kā vēlāk tika izpētīts, vīrusa izplatību tas nekādā veidā neierobežo.
Tomēr šis un citi gadījumi drīzāk raksturo nevis kādu viltīgu, savtīgu sazvērestības plānu, bet gan vispārējo neziņu un haotisku raustīšanos. Turklāt arvien ir lielas šaubas, vai tie politiskie spēki, kas pašlaik to visu kritizē no malas, ar krīzi tiktu galā kaut par matu labāk.
Problēma drīzāk ir tā, ka valdība visas šīs savas haotiskās kustības izpilda režīmā, ko varētu raksturot ar savulaik bēdīgi slaveno Aināra Šlesera saukli “gāzi grīdā”.
Bēdīgi slaveno tāpēc, ka tas ievadīja 2008. gada krīzi, pieliekot punktu “trekno gadu” saimniekošanas pieejai kā valstiskā, tā individuālā līmenī. Turpretī tagad ir izveidojusies un elites līmenī nostiprinājusies nostāja, ka tad, ja tas kaut kādā veidā attiecas uz kovidu, “gāzi grīdā” tomēr ir pareizā pieeja un te nu apšaubīt vai taupīt nevajadzētu.
Piemēram, nav skaidrības, vai ar plānoto skolēnu iknedēļas testēšanu tiešām novērsīs koronavīrusa izplatību vai vismaz ļaus “monitorēt situāciju”, kā to apgalvojis veselības ministrs Daniels Pavļuts, taču tas netraucē valdībai vieglu roku šim mērķim tikai šogad vien piešķirt 12 miljonus eiro.
Protams, “gāzi grīdā” rada inerci – ja miljoni gar acīm zib, tad kāpēc vēl pie viena nepiešķirt arī šim, tam, un tas tur jau sen gaida…
Tikai tā var pamatot, kāpēc atkal pēkšņi aktualizējies tā sauktais ebreju īpašumu restitūcijas jautājums, kas aizvadītajā nedēļā pēkšņi tika skatīts Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā un virzīts tālākai izskatīšanai Saeimas plenārsēdē.
Ar Covid-19 tam, protams, nav nekāda sakara… Nē, nu var jau kaut ko piedzejot, ja vajadzētu, taču labi zināms, ka stāstam ir sena vēsture kopš 2006. gada, kad (“trekno gadu” laikā) to sāka bīdīt Aigara Kalvīša valdība, bet sastapās ar sabiedrības pretsparu.
Iebildumi balstīti uz diviem neērtiem jautājumiem, kurus restitūcijas atbalstītāji parasti apiet. Pirmkārt, kāpēc Latvijas valstij jāmaksā kompensācija par noziegumiem, kurus veikuši sveši totalitāri režīmi – padomju vara, kas ebrejiem īpašumus atņēma, un nacistiskā Vācija, kas viņus fiziski iznīcināja.
Otrkārt, kāda ir saikne starp pirmskara Latvijas ebreju sabiedrību un mūsdienu Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padomi, kas uz kompensāciju pretendē.
Turklāt, kā atzīmējuši idejas pretinieki, starp padomes aktīvistiem ir arī personas, kas ir, piemēram, čekas aģentu kartotēkā, tātad aktīvi sadarbojušās ar šo pašu noziedzīgo režīmu.
Kompromiss tika panākts 2016. gadā, kad Saeima, kā tolaik medijos tika ziņots, “pielikusi punktu” šim jautājumam ar īpašu likumu nodot organizācijai Latvijas Ebreju draudžu un kopienu padome piecus īpašumus Rīgā, Jūrmalā un Kandavā.
Piezīme par “punkta pielikšanu” nebija mediju fantāzijas, bet politiķu tā laika apgalvojumi. Neskatoties uz to, jau pavisam drīz sākās runas, ka ar pieciem īpašumiem nebūs gana un vajadzētu tomēr piešķirt arī naudu – apmēram 40 miljonus eiro.
Pašreizējā parlamentā restitūcijas jautājumu aktīvi lobējusi apvienība “Attīstībai/Par”, par kuras interesēm šajā jautājumā var izteikt dažādus minējumus.
Tāpēc nav nekāds pārsteigums, ka arī šoreiz “pastnieka” lomā ir tieši šīs apvienības pārstāvis Mārtiņš Bondars, kurš vada Budžeta un finanšu (nodokļu) komisiju – pateicoties viņam, jautājums nu atkal ir politiskajā darbakārtībā.
Jāpasteidzas, jo laika līdz nākamajām vēlēšanām nav daudz, bet drīz var nākt atziņa, ka nu jau iztērēts tik daudz, ka jāsāk atkal savilkt jostas.
