Kultūra
Teātris un kino

Doties sevis meklējumos ir nevis neizbēgams, bet pašu izvēlēts ceļš. Matīsa Kažas “Klejotāji”0


Kadrs no Matīsa Kažas dokumentālās filmas “Klejotāji”.
Kadrs no Matīsa Kažas dokumentālās filmas “Klejotāji”.
Publicitātes foto

Filmā “Klejotāji” (kinoteātros no 5. marta) jaunais režisors Matīss Kaža jutīgi dokumentē trīs savu vienaudžu Tomasa, Taņas un Valtera gaitas pasaulē, kurā brīvības tik daudz, bet ilgas tādas pašas kā daudzām paaudzēm pirms tam. Spoguļojoties mainīgajā pasaulē, šīs ilgas pagriež arvien jaunu šķautni, tādēļ šādus stāstus skatīties neapnīk.

Savā pirmajā dokumentālajā filmā “Vienu biļeti, lūdzu” (2017; par filmu saņēmis kinokritiķu apvienības FIPRESCI Latvijas nodaļas balvu festivālā “Lielais Kristaps”) tolaik vēl Ņujorkā studējošais Matīss Kaža nodemonstrēja gan talantu ieraudzīt un iegūt spilgtas varones uzticību, gan filmu bagātinošu izdomu (inscenējot nepieejamos Brodvejas izrāžu fragmentus ar latviešu aktieriem).

Filma “Klejotāji”, lai gan izvēlēta tradicionālāka dokumentālā stāstniecības forma, apliecina gan Kažas talantu ieraudzīt neparastus un harismātiskus varoņus – šoreiz savos vienaudžos –, gan viņa izaugsmi kā režisoram, strādājot ar dokumentālo materiālu, prasmīgi savijot trīs visnotaļ dažādo filmas personāžu stāstus vienotā un precīzā vēstījumā par savas vietas meklējumiem pasaulē (kopā ar montāžas režisori Guntu Ikeri).

Jaunu briedumu šķiet ieguvusi arī operatora Aleksandra Grebņeva vienmēr drosmīgā kamera,

kas skandalozākajās no dokumentālajām filmām, kuras viņš filmējis – “Ģimenes lietas”, “Mans tēvs baņķieris” –, ielaužas varoņu privātajā telpā manierē, ko brīžiem varētu dēvēt par brutālu; “Klejotājos”, lai gan redzam tās varoņus intīmos brīžos, nerodas sajūta, ka kamera būtu pārkāpusi robežu, kas pašiem varoņiem varētu būt nepieņemama.

Tas, kas par varoņiem paliek nepateikts, organiski iekļaujas filmas vēstījumā – Tomass, Taņa un Valters ir ceļā, un tajā ir vēl daudz neapjausta arī pašiem par sevi.

Brīvība, ar kuru kaut ko var iesākt

Apzināti vai intuitīvi, trīs filmas varoņi atklāj savu, šodienas divdesmitgadnieku, paaudzi plašā griezumā, saskatot gan atšķirīgo, gan vienojošo viņu dzīvē. Tomass, tipisks digitālais nomads, kurš šobrīd no sava makbuka strādā Japānā (taču, kā saprotam no filmas, dzīvojis vismaz arī Brazīlijā un Indijā); nojaušams, ka Tomass nāk no turīgas ģimenes, par kuru plaši runāt viņš izvairās.

Savai attāluma draudzenei Verai viņš šķietami vieglu roku uzsauc biļeti uz Tokiju.

Taņa, kura savulaik pārcēlusies uz ASV pie mātes, strādā par fitnesa treneri sporta klubā. Viņas attieksme pret gados vecākajiem klientiem ir humora un maigas stingrības pilna; rāma mīlestība strāvo no viņas attiecībām ar vairāk nekā 20 gadus vecāko, ratiņkrēslam piesaistīto Alanu.

Taņa šķiet vecāka par saviem gadiem kā sarunās ar draudzenēm, tā ar vecākiem, attiecībās ar kuriem jaušams neatrisināts pagātnes smagums.

Ekscentriskākais no trim filmas varoņiem Valters ir bezkompleksains savu radošo ideju īstenošanā un apsēstībā ar grāmatām;

viņa pagātni aptumšo traģēdija – Valtera vecāki pirms vairākiem gadiem gājuši bojā ugunsgrēkā.

Savās ilgās pēc jēgpilnas dzīves “Klejotāju” varoņi man atgādina gan Aleksa Gārlenda “Pludmali” (un kritiķu ne pārāk augstu vērtēto Denija Boila filmu ar Leonardo di Kaprio galvenajā lomā), gan Duglasa Koplenda “X paaudzi” – grāmatas, kas latviešu valodā iznāca ap gadsimtu miju un ko vēlīnajos tīņa gados un agrīnajos divdesmitajos lasīja mana paaudze, – un caur to atgādina arī mūsu tā vecuma ilgas, kas savukārt atbalsoja šo vēl desmit gadus agrāk sarakstīto romānu autoru paaudzes pasaules sajūtu.

Taču ar būtisku atšķirību.

Brīvība, ar ko saskaras “Klejotāju” varoņi, nav vienmēr prasīta, nedz arī viegla,

tomēr tā nav arī nasta vai paralizējoša dabas stihija. Tā ir brīvība kaut ko ar to un sevi iesākt, un šodienas divdesmitgadnieku – vai vismaz Tomasa, Taņas un Valtera – attiecības ar pasauli un sevi šķiet daudz veselīgākas un apzinātākas.

Doties sevis meklējumos ir nevis neizbēgams, bet pašu izvēlēts ceļš.

Šī patstāvība un ticība saviem spēkiem, un pārliecība, ar kādu Matīsam Kažam to izdevies atklāt, ir iedvesmojoša.

Joprojām ceļā

Nobeigumā atgriežoties pie filmas kinematogrāfiskajām kvalitātēm, uzslavējama ir Kažas prasme un talants precīzi atklāt varoņus caur viņu interakciju ar otrā plāna personāžiem.

Starp izteiksmīgākajām, aizkustinošākajām un humorīgākajām ainām jāmin Taņas draudzeņu ballīte un sarunas ar vecākiem; Valtera paziņa, kas remontē viņa māju; draugs, ar ko viņš kopā līmē saplīsušo podu; pensionāre, ar kuru viņš apspriež savu izdoto dzejas grāmatu; Tomasa skaipa saruna ar bijušo romantisko partneri.

Šīs sarunas, pat ja filmas veidotāju iniciētas, dabiski iekļaujas tās audumā,

īstajā brīdī atbildot uz tiem jautājumiem, kas rodas arī skatītājiem.

Par filmas vājajiem punktiem varētu uzskatīt dažas negludas montāžas pārejas (piemēram, pāreja no Taņas sarunas ar māti pie viņas sarunas ar tēvu).

Iespējams, kādam gribēsies piesieties arī šķietami aprautajam finālam,

taču man pamatots šķiet paša režisora skaidrojums par šādu izvēli – atstāt varoņus viņu klejojumos, jo viņi joprojām ir katrs savā iekšējā ceļā.

Saistītie raksti

Godīgi sakot, galvenais iemesls, kādēļ būtu gribējies, lai filma vēl nebeidzas tad, kad tā beidzas, vismaz man ir tāds, ka gribētos vēl turpināt ceļu kopā ar šiem tik pievilcīgajiem jaunajiem cilvēkiem.

Par laimi, vismaz ar režisoru drīz gaidāma atkalsatikšanās viņa topošajā debijas spēlfilmā, kas intriģē jau ar tās žanrisko uzstādījumu – Latvijas vesterns – un zīmīgo nosaukumu “Kur vedīs ceļš”.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.