Kultūra
Teātris un kino

Meklē citus veidus, kā teātris vēl var eksistēt šajā laikā0

Foto: Karīna Miezāja

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Latvijas Nacionālajā teātrī neparastu piedzīvojumu skatītājiem – sajūtu izstādi “Gaisma” – izveidojis izcilais gaismu mākslinieks Oskars ­Pauliņš sadarbībā ar Kasparu Zvīguli.

Parasti, saņemot teātra izrādes programmiņu, tajā ieraugāmi tēlu un aktieru vārdi. Šoreiz melnbaltā lapiņa, ko man pasniedza pie Latvijas Nacionālā teātra Jaunās zāles ieejas, izskatījās pēc šifra: “12x GLP Impression LED Wash, 8x LightSky E200 Beam Light, 20x Company NA Colorline HO LED.”

Pavisam izrādē “nodarbināti” 180 dažādi starmeši, stroboskopi, projektori, dūmmašīnas, lāzerrotaļlietas, vadības pultis…

“Absolūts Oskara brīnumdarbs”

Ņemot vērā atkal augošo koronavīrusa inficēšanās gadījumu skaitu, nevēlos nevienu pierunāt noteikti apmeklēt izstādi, tikai norādīt – tas tiešām ir brīnišķīgs piedzīvojums, kurš pēc ilga laika atkal ļauj sajust teātra garšu klātienē, un tā vienīgais trūkums ir īsums – izstāde ilgst tikai 20 minūtes.

Starmešu apžilbināta un noskaņas savaldzināta, uzdevu sev jautājumu – vai tiešām tā jūtas aktieris uz skatuves?!

Un kā tādā gadījumā vispār iespējams iejusties lomā, ja visas maņas pārpilda gaismas un skaņa?

Šo jautājumu uzdevu gan izrādes autoram, gan režisorei Inārai Sluckai un saņēmu atbildi, ka aktieris uz skatuves tā tomēr nejūtas.

“Gadās, protams, ka aktieri ir neapmierināti ar gaismām – ir jau dienas, kad izkāp no gultas ne ar labo kāju un tev nepatīk nekas,” smejas izstādes autors, jau nopietni piebilstot, ka, protams, ir izrādes, kurās aktieris var justies labi, kur gaismas palīdz viņa lomai, bet ir arī specifiskas izrādes, kurās aktieris uz skatuves jūtas kā ielikts kastītē, kur nejūt skatītāju.

“Tad gaisma tieši var palīdzēt viņam taustīties – ir pie kā pieturēties,” skaidro gaismu mākslinieks. Savukārt Ināra Slucka uzsver – sajūtu izstādē ir tik daudz gaismas un aparatūras, kā normālā izrādē nemēdz būt, slavējot kolēģa paveikto: “Oskaram izrādēs ir ļoti dažādas gaismas, arī emocionālā, sajūtu gaisma, kas ir ļoti atmosfēriska, šeit viņš mēģina parādīt vēl ko citu, pārbaudīt robežas, kas vispār iespējams. Es novēlu, lai šāds projekts viņam būtu uz lielās skatuves.”

Protams, uz lielās skatuves izveidot “Gaismai” līdzīgu izrādi (vai izstādi, vai šovu, lai kā katram no mums to gribētos nosaukt) būtu diezgan nereāli tādēļ, ka Jaunajā zālē patlaban koncentrētas arī tādas gaismas iekārtas, kas citādi būtu nodarbinātas izrādēs citās zālēs.

“Gaisma” ir viens no veidiem, kā piesaistīt skatītāju arī ārkārtējos apstākļos, kad inficēšanās risks, īpaši slēgtās telpās, vēl joprojām ļoti reāls.

Aktieris Kaspars Zvīgulis pandēmijas laikā izlolojis ideju par “Baltā kuba” izrādēm teātrī un sajūtu izrādes “Gaisma” programmiņā nodēvēts par idejas radošo vadītāju, atbalstu un domubiedru.

Viņš pats gan uzsver – kaut arī savā veidā darbojies kā režisors, tomēr paveiktais uzskatāms par Oskara Pauliņa meistardarbu: “Sākumā palīdzēju izdomāt sajūtu izstādes filozofisko pusi – kā visu sakārtot kopā, kādā virzienā doties, palīdzēju izvēlēties muzikālos motīvus, to garumu. Kādu brīdi taisījām kopā, bet tad mans darāmais beidzās, atstāju visu Oskara rokās. Tādēļ tas, ko piedzīvojāt, ir absolūts Oskara brīnumdarbs, viņa izjūtas, un forši, ka viņam izdevies tās nodot tālāk.”

Gaisma gaismā

Parasti gaismas ir tā izrādes sastāvdaļa, ko skatītājs “neredz”, uztver kā pašu par sevi saprotamu, līdzīgi mūzikai – vismaz tik ilgi, kamēr tās šķiet uz skatuves notiekošajam atbilstošas.

Šoreiz mākslinieki izcēluši gaismu gaismā.

“Šajā izrādē tiešām galvenais ir gaisma – es neesmu galvenais, šī ir iespēja atļaut cilvēkiem būt tur iekšā, parādīt, kas man pašam gaismošanas procesā šķiet foršs,” stāsta mākslinieks, piebilstot, ka reālajā dzīvē viņam vislabāk patīk silta, mājīga gaisma.

“Kad esam mājās, mēs taču gribam siltu gaismu. Ja esam klubā, gribam aukstāku, dinamiskāku. Man noteikti siltās ir mīļākas. Uguntiņa, kvēlspuldzīte, svecīte. Tās, man šķiet, jebkuram cilvēkam, ja arī viņš to neapzinās, sirdij ir vistuvākās.”

Oskars ar gaismām darbojas jau kopš skolas laikiem – tie, kas apmeklē teātri, jau zinās, ka šajā amatā viņu ievilka mamma Alda Priedniece-Adītāja, Latvijas Nacionālā teātra gaismotāju dienesta vadītāja.

Tagad viņš ar gaismām strādā jau piecpadsmit sezonas, paspējis izmācīties ne tikai Latvijā, bet arī Sanktpēterburgā un Londonā, piedalīties teju visu Latvijas profesionālo teātru, kā arī Latvijas Nacionālās operas un baleta izrāžu iestudēšanā, tāpat veidojis gaismas izrādēm Krievijā – Helikona operā, Gogoļa centrā un Majakovska teātrī, pieckārt nominēts Latvijas teātra balvai “Spēlmaņu nakts” un divas reizes to saņēmis.

Neraugoties uz milzīgo pieredzi – vairāk nekā simt izrāžu, kā arī darbs pie lielajiem Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku, kā arī citiem Latvijas simtgades notikumiem! – joprojām satraucošākais Oskaram Pauliņam šķiet mirklis, kad tiek piedāvāta jauna ideja, savukārt bēdīgākais – kad pienāk pirmizrāde un process beidzas.

Sajūtu izstāde ir lielisks iegansts, lai ielīstu aizkulisēs. Vienmēr šķitis interesanti, kā tieši daudzie prožektori tiek valdīti. Oskars Pauliņš atklāj – Nacionālā teātra Lielo skatuvi parasti apgaismo ap pustūkstoša dažādu gaismekļu, katram no tiem ir savs spožums, atšķirīgs raksts un tonis.

“Daži ir tik sarežģīti, ka tos var uzskatīt par simt prožektoriem uzreiz. Spuldzīti var tikai ieslēgt vai izslēgt, bet šī tehnika atļauj īstenot daudz dažādu ideju,” stāsta mākslinieks.

Vislielāko gandarījumu rada sarežģītākās izrādes, un kā spilgtākie piemēri atmiņā palikusi Vladislava Nastavševa iestudētā Federiko Garsijas Lorkas drāma “Asins kāzas”, kā arī Raiņa “Pūt, vējiņi!” Elmāra Seņkova iestudējumā.

Savukārt uz jautājumu, vai kādu no režisora vai scenogrāfa idejām arī nav izdevies īstenot, Oskars Pauliņš atceroties pasmaida, ka palaikam tā gadoties gan: “Bija režisors, kurš teica, ka vēlētos gaismu kā kafijas biezumus. Vienmēr domājam, kā nokļūt iespējami tuvu vēlamajai noskaņai – ja gaisma nav kā kafijas biezumi, tad lai vismaz skatītājam ir sajūta, it kā būtu tajos iekšā.”

Kaut arī lielais gaismekļu daudzums ierakstīts datorā gluži kā fonogramma dziesmai, tomēr izrādes laikā gaismotājs atslābināties nedrīkst, viss jāpieskata.

“Cilvēkiem, kas tās lietas nezina, skaidroju, ka bērniem ir “Xbox” spēļu konsole, bet man – gaismu pults, kurā dziļi iekšā dzīvo dators, kam pielāgotas podziņas un ekrāniņi, lai ar to var veiksmīgi vadīt procesu.

“Gaisma” gan ir pilnīgi automatizēts process no pirmās nots līdz pēdējai,” atklāj Oskars Pauliņš.

Bez teātra nevar

Ja reiz pieminēta pandēmija, jāpiebilst, ka teātris centies izdarīt visu iespējamo, lai mazinātu inficēšanās risku. Ikvienam pirms ieiešanas teātrī jāaizpilda anketa – piedzīvojums pats par sevi.

Savukārt zālē iekārtotas sēdvietas 18 skatītājiem – ne tikai drošā attālumā viena no otras, bet arī tā, lai, katram savu krēslu izvēloties, nenāktos citiem skatītājiem spraukties garām.

Tiesa gan, pie zāles durvīm izlasāms aicinājums izrādes laikā droši celties kājās un pārvietoties pa telpu, jo no dažādiem punktiem gaismu teātris paver pavisam atšķirīgas nianses.

Tomēr no iepriekšējās izrādes apmeklētājiem dzirdu, ka tas nav noticis, un arī manis apmeklētajā kā jau latvieši cieši turējāmies pie savām vietām.

Kaspars Zvīgulis aicina patiešām izmantot iespēju un izrādi vērot no dažādiem skatpunktiem: “Mēs tieši tāpēc atstājām krēslus – kā atgādinājumu, ka esam latvieši. Brīdi domājām tos pat ņemt ārā, jo tiešām izrādē ir vēlams celties un skatīties – tā sajūta, kad tu staigā, esot iekšā gaismā, un gaisma tev staigā apkārt, ir vēl daudz spēcīgāka. Protams, ir labi arī apsēsties vairākās atšķirīgās vietās. Ja nebūtu šīs situācijas, mēs būtu varējuši salikt zālē daudz krēslu, lai katrs skatītājs varētu brīvi mainīt sēdvietu.”

Atzīstos, ka man “Gaisma” ļāva apjaust, cik ļoti esmu noilgojusies pēc dzīvās saskares ar teātri. Oskars teic – neraugoties uz lielajām neskaidrībām, top jauni iestudējumi, ne tikai domājot par šo savādo vasaru, bet arī raugoties tālākā nākotnē.

Saistītie raksti

Arī Kaspars Zvīgulis, atzīstot, ka patlaban reāls teātris fiziski nav iespējams, lai cik noilgojušies pēc tā mēs justos, dīkā nesēž: “Tādēļ arī meklējam citus veidus, ceļus, kā teātris vēl var eksistēt šajā laikā. Kaut vai tādēļ, lai cilvēki var vienkārši ienākt teātrī – re, te tas ir!”

Sajūtu izstāde “Gaisma”

* Izstāde sākas pie Latvijas Nacionālā teātra LMT Jaunās zāles ieejas, kur trijos stāvos izvietotas Oskara Pauliņa spilgtāko radošo darbu foto­grāfijas.

* Pirmizrāde 14. jūlijā; izrādes arī 15. un 16. jūlijā.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. Tie trūcīgie, kam sadeva dzīvokļus, tagad brauc ar lieliem džipiem un mersedesiem
6 minūtes
LE
LETA
Veselam
Slimība atkal uzliesmojusi: Latvijā 18 jauni Covid-19 gadījumi
1 stunda
LE
LETA
Pasaulē
Pornogrāfija izjauc tiesas sēdi par Obamas, Maska un citu slavenību “Twitter” konta uzlaušanu
41 minūtes
LK
Ligita Kovtuna
Latvijā
“2100. gadā Latvijā iedzīvotāju skaits saruks līdz 350 tūkstošiem!” Ārsts Gruntmanis par Latvijas pamešanu, Covid-19 un politiku 8
Intervija 5 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
Cēsiniece iekritusi rūdīta krāpnieka nagos. Naudas izvilināšanai izmantota īpaša shēma
2 stundas