Kultūra
Literatūra

“Esmu optimists, lai gan depresīvs.” Pēdējā saruna ar mūžībā devušos Paulu Bankovski žurnālā “Mājas Viesis”0


Pauls Bankovskis.
Pauls Bankovskis.
Foto: Jānis Deinats

Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Kāda varētu būt cilvēku dzīve ap 3000. gadu? Dievs vien zina, teiksit. Tagad – arī rakstnieks Pauls Bankovskis, jo piecu gadu garumā savus garīgos spēkus un iztēli veltījis pasaules radīšanai tālā nākotnē teju 600 lappušu romānā “Pasaules vēsture”.

Viņa valoda atsauc atmiņā izcilāko latviešu klasiķu tekstus, un svešvārds te ir rets viesis. Kāpēc tā?

Grāmatas ievadu Pauls Bankovskis velta prātojumam par vārda brīnumu, kas rakstniekam paver bezgalīgi plašas iztēles āres.

Lasītājam, ja vien ir kripata vēlmes un vaļa, atliek laisties peldē viņa fantāzijas tekstu straumē, kas atgādina Jāņa Jaunsudrabiņa, Rūdolfa Blaumaņa, Annas Brigaderes valodas plūdumu.

Gribu jautāt, kāpēc grāmatai tik ambiciozs nosaukums “Pasaules vēsture”, taču “ambiciozs” vajadzētu aizstāt ar atbilstošu latviešu izcelsmes vārdu. Jums ir tāds padomā?

Par to vēl jāpadomā.

Nu tad teikšu – lecīgs nosaukums.

Tas bija apzināti lecīgs, bet uzstāju, ka uz vāka labi redzamiem burtiem jābūt arī uzrakstam “Romāns”, pretējā gadījumā to novietos pie vēstures literatūras un cilvēki nepamanīs, ka tāda grāmata iznākusi, jo par vēsturi interese ir ierobežota.

Romāns sākas ar nelāgu zīmi – nokautai cūkai iztek melnas asinis, ko iztulko kā pasaules bojāejas vēstnesi, tāpēc tēvs ar meitu gliemezim līdzīgā braucamrīkā viensliedī dodas lūkot, kā to glābt. Kas gan var būt nozīmīgāks par pasaules glābšanu, taču pastāstiet, kur viensliedis gadījās, nosapņojāt?

Nevis nosapņoju, bet redzēju dokumentālo filmu, kur rādīja, ka gliemeži spēj rāpot pa žiletes asmeni un nesavainoties.

Manā romānā katra pasaule – latviešu, krievu vai franču – dzīvo zem sava kupola un starp viņiem ir vajadzīga satiksme.

Tas viss saslēdzās kopā, un izdomāju, ka katram ir sava plakanā pasaule, kas būtu jāsavieno ar viensliežiem. Kāda lasītāja man teica, ka nespējot pārvarēt viensliežu tēmu, viņai tie likušies pretīgi.

Es teiktu – kinematogrāfiski.

Franči uzskata, ka gliemezis ir geju attiecību simbols.

Jūsu nākotnes pasaulē cilvēki runā kopējā valodā, kuras pamatā, kā rakstāt, angličāņinu mēle, arābu un rusu skaņas, bet savs iespaids nācis arī no zīnīzeru izrunas. Kas ir zīnīzeri?

Tā Vecais Stenders sauca ķīniešus. Līdztekus Bībelei Stenders ar saviem zīnīzeriem un elevantiem bija vēl viena iedvesmas aka.

Saprotu, ka elevanti ir ziloņi. Kur tāda valodas izvēle – rakstīt kā Stenderam, Jaunsudrabiņam, Blaumanim?

Katram rakstu darbam man jāatrod sava specifiskā valoda. Šajā gadījumā to meklēju vēsturiskos avotos – jau pieminētajā Bībelē un Vecajā Stenderā, latviešu literatūras klasiķu darbos.

Man ir tāda sajūta, ka aizmirstam savu valodu, tāpēc ir ļoti vērts ielūkoties senākos literatūras avotos, jo valoda, kā izskatās, noplicinās un būtu vērts palasīt Jaunsudrabiņu vai Blaumani, lai drusku to atsvaidzinātu.

Kāpēc nākotnes pasaulē to vajadzēja samalt kopā ar citām?

Tā es ironizēju par uztraukumu par savas nācijas būtību un saknēm.

Kas tur ko ironizēt? Pats esat latvietis, skat, romānu labā latviešu valodā uzrakstījāt.

Esam pārmērīgi centīgi savā tradicionālo vērtību turēšanā un aizstāvēšanā, uztverot tās pārāk nekritiski kā bībeliskas, iepriekš uzrakstītas lietas, kuras vairs nav iespējams grozīt. Tas kaut kādā ziņā mani nokaitināja, un daļa no tā ir manā romānā.

No kā aizgūti pagarie apraksti?

Lai gan man nepatīk Tolkīns*, es no viņa iespaidojos un arī no Harija Potera**.

Kā 21. gadsimta rakstnieks var rakstīt kā 19. vai 20. gadsimtā?

To gan nemāku izskaidrot. Man tas ir galvā. Esmu diezgan liels racionālists. Neesmu tāds, kurš sēž pie tukšas papīra lapas vai ekrāna un domā, ko tagad uzrakstīt.

To es daru, staigājot apkārt. Rakstu parasti agri no rīta, ceļos ap sešiem, jo tanī brīdī kļūst gaišs. Parakstu kādu laiku un vēlākais ap 12 eju laukā no mājas un dodos pastaigā.

Tas ir laiks, kad izdomāju, ko nākamajā dienā rakstīt, kam pēc kā jānāk. Un tad es rosos. Šī vide, kur tagad dzīvoju, mani īpaši iedvesmo. Nesen šurp pārcēlos.

No Rīgas centra iedzīvotāja kļuvāt par grīziņkalnieti.

Te ir pilnīgi cita situācija nekā blakus viesnīcai “Latvija”, gan vide ar apzīmētām sienām, gan sabiedrības kontingents.

Vai lauki nav iedvesmas vieta, vasarā turp nedodaties?

Man bija lauki, bet ar tiem saistās sāpīgas atmiņas un negribas tur doties.

Kā var uz ielas pilsētā izdomāt cūkas kaušanu un teļa dzimšanu, ko romānā visai sīki aprakstāt?

Pats to neesmu piedzīvojis. Par cūkas kaušanu biju lasījis. Man ir iesieti veco laiku “Druvas” sējumi, kur ļoti tehniski aprakstīts, kā to darīt. Par teļa dzimšanu man bija vajadzīga konsultācija.

Kas iedvesmoja rakstīt bez svešvārdiem?

Arņa Rītupa Dekarta tulkojums***. Viņš izvēlējās nelietot nevienu svešvārdu un visu bija pamanījies aizstāt ar latviešu vārdiem.

To centos izdarīt šajā darbā, taču te ir visādas atkāpes – ok u. c. Neaizstājams instruments ir “tezaurs.lv”, kurā visu laiku var paskatīties.

Vai izvēle iespaidojusi arī jūsu ikdienas valodu?

Jā, jo bieži vien mēdzu izteikties cilvēkiem nesaprotamā valodā, tāpēc ka viņi ir aizmirsuši kaut kādus vārdus un izteiksmes. Man patīk daudznozīmība, kāda tajos laikos ir valdījusi. Stendera latviešu valoda bija ļoti daudznozīmīga.

Vai tur nebija pavairāk vācu valodas mantojuma?

Bija, protams, vācu valodas ietekme, bet vienlaikus valodu varēja daudznozīmīgi interpretēt. Tas, kas ir noticis ar valodu – tā ir kļuvusi arvien koncentrētāka un uz viennozīmīgumu balstīta.

Lai nepārprot?

Jā, lai nepārprot. Tas ir gan ieguvums, gan zaudējums, ka vairs nevari tik brīvi rīkoties ar valodā pieejamiem līdzekļiem.

Valodas brīvība vēl ir saglabājusies dzejā, ko ārkārtīgi augstu novērtēju un kas man ļoti patīk.

Prozā, nu… Andrim Zeibotam jaunākais darbs “Krauklis”, kas iznāca nupat maijā par dzejnieku Jāni Ziemeļnieku, ir diezgan iespaidīgs veikums, viņš ir vairāk nekā 600 lappušu sarakstījis.

Vai pašam gribētos dzīvot pasaulē, kuru esat radījis?

Nē. Tāpēc ka nav elektrības, vakardien saskāros ar problēmu, ka telefons vairs nelādējas. Sapratu, ka nu ir nelaime.

Mūsdienās tā ir baigā sasaiste. Tu vari būt dzīvs, bet tajā paša laikā atslēgts no pasaules tikai tāpēc, ka nav elektrības.

Tev pat nav obligāti vajadzīgs kaut kāds pieslēgums internetam, ja nebūs elektrības, būsi pilnībā izolēts.

Kad gribas cilvēkus, var aiziet pie kaimiņa parunāties.

Bērnībā mums bija kaimiņiene Frosjas tante, kas pieklaudzināja pie loga un nāca bičoties, kā viņa teica, pēc sāls vai ko tādu.

Viņas vīrs Voldiņš aiz sienas visu laiku vaidēja un teica: vai dieniņ, vai dieniņ…

Tajos laikos šādas attiecības bija pilnīgi okei, tagad tas vairs nestrādā. Vajag internetu, sociālos tīklus.

Kāda ir sajūta, kad piecu gadu darbs aiziet savos ceļos?

Tagad esmu sācis rakstīt divas nākamās grāmatas – par Kārli Skalbi un Arnoldu Plaudi, tāpēc šī vairs nav tik daudz prātā. Ir viens brīdis, kad rodas tukšā ledusskapja sajūta.

Tas nozīmē to, ka esi atdevis gatavo grāmatu un visi plaukti tukši.

Un neko vairs nevar labot.

Kā Tarkovska “Spogulī” ****, kad meitene skrien pa pielijušām ielām, mēģinot izlabot kļūdas? Es ļoti labi apzinos šo sajūtu.

Vai romāns ir kā sevis atkailināšana līdzīgi kā jūsu fotogrāfija pie šī raksta?

Jā, un es no tā nevairos, jo rakstīšana ir kaut kas tāds, kur tu nedrīksti vairīties no sevis, citādi tā ir melošana un, lasot darbu, to var just. Pietrūkst īstuma.

Vai jums ir svarīgi, kas lasīs grāmatu, kam tā varētu patikt?

Par to es galīgi nedomāju. Kam patiks, tam patiks.

Dažs jūsu lasītājs to esot izrāvis cauri gandrīz vai vienā naktī?

Tas bija riktīgs pārsteigums! Un nākamajā dienā zvanīja ar atsauksmēm.

Gribētos, lai to lasa jaunieši?

O, jā! Otrā nodaļa veltīta tieši jauniešiem.

Nodaļas jūs saucat par ājumiem, no kurienes šis vārds?

Tas ir mans izgudrojums.

Runājot par skolēniem, skolās tagad māca literatūras fragmentus.

Nu traki!

Traki gan, un elektroniskajās ierīcēs par labu valodu var aizmirst, jo īsziņas un cita sarakste lielākoties top ātri un pavirši.

Pats rakstu korekti un pareizi ar visiem komatiem, punktiem un lielajiem burtiem.

Vai romānā cilvēki atrada veidu, kā izglābt pasauli?

Nē.

Un īstenībā – arī liekas, ka iet uz galu?

Esmu optimists, lai gan depresīvs.

* Džons Ronalds Rūels Tolkīns – angļu rakstnieks, dzejnieks, filologs un universitātes profesors, kurš kļuva pazīstams visā pasaulē ar bērnu grāmatu “Hobits” un tās turpinājumu – triloģiju “Gredzenu pavēlnieks”.

** “Harijs Poters” – britu rakstnieces Džoannas Ketlīnas Roulingas septiņu romānu sērija.

*** Renē Dekarta darbs “Meditācijas par pirmo filozofiju” Arņa Rītupa tulkojumā – pirmizdevums latviešu valodā.

**** Krievu režisora Andreja Tarkovska filma “Spogulis”.

Grāmatplaukts

Iesaka Pauls Bankovskis

* Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata.

Nepārspējams veikums latviešu literatūrā un labestīga atmiņu esence.

* Rūdolfs Blaumanis. Nāves ēnā.

Latviešu paraugnovele, standarts, uz ko tiekties, bet var tikai līdzināties un atdarināt, pārspēt nav iespējams.

* Marsels Prusts. Zudušo laiku meklējot.

Madlēnas cepumiņa uzjundītās atmiņas nebeidz uzjundīt atmiņas arī manī.

* Žils Verns. Kapteiņa Granta bērni.

Saistītie raksti

Pat nezinu, kas mani ir iespaidojis vairāk – Verna teksts vai Riu ilustrācijas, īpaši bilde ar parakstu “Tas bija tilta sarga līķis”.

* Heraklīts. Fragmenti.

Domu, ka divreiz vienā upē nav iespējams iekāpt, allaž ir vērts paturēt prātā. Un es cenšos to arī darīt.

LA.lv

Lasītākie

GL
Gunta Lūse
Horoskopi un mistika
“No milzu ozoliem nāca tik jaudīga enerģija, ka elpa aizrāvās. Šie koki ir apmēram 400 gadu veci! ” Kā Miervaldis izveidoja dižozolu taku, kur gūt līdzsvaru un spēku 1
7 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Ugunsgrēkā daudzdzīvokļu ēkā Čehijā gājuši bojā desmit cilvēki
4 stundas
EL
Egils Līcītis
Latvijā
“Kamēr Pūce slēpjas kā vēzis alā, Krišjānis pa ballēm laiž, bet zakatistovi devušies uz dzimto planētu!” Egila Līcītša feļetons
4 stundas
LA
LA.LV
Ekonomika
“Pamēģiniet iztikt ar 300 eiro, šo cilvēku dzīve kļūst par izdzīvošanu,” Arhibīskaps Vanags par pensijām, NĪN un korupciju Rīgā 12
12 stundas
VS
Viesturs Sprūde
Pasaulē
Polija kļūst par “Trampa fortu”, papildinot ASV karavīru skaitu valstī. Krievija solās “turēt roku uz pulsa” 6
17 stundas