Kāpēc sašāva Kurmāles mednieku? Rikošets neesot vainojams 11
Plašsaziņas līdzekļos vairākkārt izskanējusī informācija, ka Kuldīgas novada Kurmālē dzinējmedību laikā mednieks smagi ievainots galvā “šāviena rezultātā, trāpot ar rikošetu”, liek aizdomāties katram, kam nav sveši medību drošības noteikumi. Ja pie vainas traģiskajam notikumam ir lode, kas noskrējusi no ceļa atsitienā pret kādu šķērsli, medībās nevar justies drošs neviens. Valsts meža dienesta (VMD) medību daļas vadītājs Valters Lūsis rikošeta versiju nosauc par pārsteidzīgu paziņojumu, kādi no Valsts policijas puses dzirdēti ne vienreiz vien. Dienesta speciālistu sagatavotā notikuma vietas shēma un ziņojums liecina par vairākiem medību noteikumu pārkāpumiem.
Mednieks nav ievērojis šaušanas leņķi
Todien Kurmāles kluba rīkotajās medībās 19 medniekus un septiņus dzinējus par drošību instruējis pats kolektīva vadītājs Dzintars Šteinbergs. Nelaimes gadījums noticis trešajā mastā, medību teritorijā ar nosaukumu “Pūķi”. Kad nācis mežacūku bars, viens no medniekiem raidījis šāvienu dzīvnieku virzienā, taču trāpījis savam medību biedram galvas kreisajā pusē, pie deniņiem. Vīri uz mednieku līnijas viens no otra stāvējuši aptuveni 118 metru attālumā. Abi – gan šāvējs, gan cietušais – gados vēl jauni, ar aptuveni trīs gadu medību pieredzi.
Uz karstām pēdām notikuma vietā, lai veiktu tās apskati un mērījumus, piefiksētu medību dalībnieku paskaidrojumus un sastādītu protokolu par nelaimes gadījumu, ieradās Kurmāles apgaitas mežzinis Jānis Kurpnieks kopā ar kolēģi no Gudeniekiem, mežzini Gati Megni. Medības bijušas pārtrauktas, sašautais mednieks nogādāts ārstniecības iestādē, bet cietušā, kā arī mednieka, kas izdarīja šāvienu, vietas iezīmētas dabā.
Pēc pāris dienām katra medību dalībnieka pozīciju, šaušanas virzienu un rikošetu koordinātas jau ar globālās pozicionēšanas ierīces (GPS) palīdzību noteicis vecākais inspektors medību jautājumos Andrejs Zvirbulis. Mērījumi apliecinājuši, ka šāvējs ar vītņstobra ieroci “Sauer 303”, kalibrs 7×64, no savas pozīcijas bija raidījis šāvienu trīs grādu leņķī no mednieku līnijas jeb 87 grādu leņķī no perpendikula pret mednieku līniju. Šaubu nebija – mednieks pārkāpis medību noteikumu 74. punktu, kas nosaka, ka atļauts šaut tikai sektorā, kas nepārsniedz 70 grādus uz abām pusēm no perpendikula pret mednieku līniju mastā vai ārpus masta. “Leņķis zem katras kritikas – tīrs drošības noteikumu pārkāpums,” piebilst A. Zvirbulis.
Vietas apskate parādījusi, ka lode, pirms ievainoja mednieku galvā, skārusi pīlādzīti – kociņa stumbrā, kura diametrs ir aptuveni trīs centimetri, nedaudz augstāk par metru redzamas tās atstātās pēdas. Trāpījuma pazīmes atrastas arī eglīšu pudurī. “Ja nebūtu šo rikošetu, iespējams, lode palidotu garām medniekam un neviens neko neuzzinātu, jo visi dzīvi – viss ir kārtībā, taču tā mainīja trajektoriju un trāpīja medniekam uz mednieka līnijas. Taču, ja būtu ievērots šaušanas sektors, arī rikošeta gadījumā 99,9% izslēgta varbūtība, ka kādam medību dalībniekam lādiņš vai lādiņa daļa varētu trāpīt,” lodes atsitienu kā izšķirošo iemeslu mednieka ievainojumā noraida VMD medību daļas vadītājs Valters Lūsis. Gadījumā, ja mednieks nebūtu pārkāpis medību noteikumos paredzēto šaušanas sektoru, taču lode atsitienā trāpītu medību biedram, nāktos pārskatīt noteiktos šaušanas leņķus, viņš piebilst.
Par nelaimes gadījumu uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma 131. panta par miesas bojājumu nodarīšanu aiz neuzmanības.
No nelaimes pasargās ieguldījumi infrastruktūrā
“Latvijas Avīze” jau rakstīja, ka šogad šis ir otrais gadījums, kad medībās sašauj mednieku. Nedēļu pirms Kurmāles gadījuma 14. novembris par melno sestdienu izvērsās Dagdas novada Svariņu pagasta kolektīva vīriem, kad šautu ievainojumu kreisās rokas plaukstā guva viens no dzinējmedību dalībniekiem. Arī šajā gadījumā mednieks nebija ievērojis noteikto šaušanas leņķi un raidījis šāviņu 80 grādu sektorā. Sava atbildības daļa pienākas cietušajam, kurš no savas vietas mednieku līnijā bija pavirzījies nostāk par 40 metriem.
“Uzraugošajām institūcijām mednieku pārkāpumus, kas saistīti ar šaušanas leņķa neievērošanu, no malas konstatēt ir ļoti grūti,” skaidro V. Lūsis. Pārkāpums notiek dzinējmedību laikā mastā, un pēdas, ja vien nav sniega apstākļi, parasti nepaliek. Tāpēc jo lielāka atbildība gulstoties uz medību vadītājiem, kuru pienākums pēc katra šāviena noskaidrot tā rezultātu, neaprobežojoties tikai ar konstatāciju – dzīvnieks ievainots vai ne. Šāviens jāizvērtē arī no drošības viedokļa, taču šādus labos piemērus medību daļas vadītājs nevarēja nosaukt.
Tālredzīgāki kolektīvi savai drošībai un labākām medību sekmēm sagatavo šaušanas stidziņas jeb tautā sauktās vārnu kājas un pamazām sabūvē tornīšus arī dzinējmedībām. “Šie pasākumi ievērojami samazina iespējamību, ka blakusstāvošais mednieks tiks ievainots, jo šāviens notiek uz leju, kas ir pirmais drošības nosacījums, tāpat nav iespējama novirzīšanās no mednieku līnijas,” ieguldījumus infrastruktūrā, kas var pasargāt no nelaimes gadījumiem, pozitīvi vērtē V. Lūsis. Saprotams, ka būves prasa pūles un naudas ieguldījumus, taču – vai mednieku veselība un dzīvība nav tā vērta?
Medību melnā statistika
Kopš 2002. gada mednieku vainas dēļ Latvijā deviņi cilvēki zaudējuši dzīvību, 64 cilvēki guvuši ievainojumus, no tiem 39 – medību biedra rīcības dēļ, 13 mednieki ar ieroci savainojuši paši sevi, bet 12 vīrus traumējušas mežacūkas. Lielāko negadījumu skaitu izraisījusi ieroča neizlādēšana pēc medībām, kam seko šaušana pa mednieku līniju un neskaidru mērķi.
