Kārlis Streips: “Miera” prezidents, degoša Maskava un Jāņu nakts, kuru labāk pavadīt mājās 0
Vakar bija saulgrieži. Svētā Glābēja baznīcā mācītāja speciāli sprediķi sākot parādīja telefonu, kādu viņa bija paņēmusi līdz, lai zinātu precīzo saulgriežu brīdi. Atgādinājums par to brīnumaino pasauli, kādu Dievs ir radījis.
Nekad īsti neesmu zinājis, kā latvieši nonāca pie 23. datuma Jāņu nakts atzīmēšanai, ja reiz saulgrieži kā tādi pienāk pāris dienas ātrāk. Sen atpakaļ es intervēju kādu Dievturības pārstāvi, kurš uzsvēra, ka tieši 21. datums ir tā “lielā diena.”
Pieļauju, arī te nāksies piesaukt kristietību un tās efektus mūsu pasaulē. Konkrēti 24. jūnijā Romas Katoļu baznīca atzīmē Jāņa Kristītāja dienu, un kaut kad sen, ļoti iespējams, kāds paskatījās uz to vārdu “Jānis”, un nolēma svētku dienu noteikt tad.
Visi, kuri mani pazīst, zina, ka es neesmu no tiem, kurš Jāņos dodas kaut kur uz laukiem. Zinu, šajā ziņā esmu izņēmums un nevis likumsakarība, bet nudien nekad neesmu saskatījis īpašu jēgu sēdēt mitrā zālē un cīnīties ar odiem.
Saprotu, tas Jāņus reducē pavisam nesmuki un līdz nevajadzīgam līmenim. Bet atbilstoši klasiķa kādreiz teiktajam, tāds es esmu un citāds nespēju būt.
Ārpus tā, gribu piedāvāt rindkopu no žurnāla “Ir” ikdienas e-pasta sūtījuma, kurš šodien pienāca arī manā e-pasta kastītē, lai arī šī kalendārā ir sarkanā datuma diena un līdz ar to skaitās esam brīvdiena:
“Irāna paziņo par Hormuza slēgšanu. ASV un Irānas sarunās Šveicē svētdien panākts progress par pamieru Libānā, pēc tikšanās paziņoja ASV viceprezidents Dž. D. Venss. Izraēla un Hezbollah piektdien ar ASV, Irānas un Kataras starpniecību vienojās par pamieru pēc sadursmēm, kurās Libānā nogalināti vismaz 47 cilvēku un četri Izraēlas karavīri. Sestdien sadursmes turpinājās, tāpēc Irāna paziņoja par Hormuza šauruma slēgšanu. ASV apgalvo, ka kuģu satiksme turpinās.”
Vārds “apgalvo” te būs tas būtiskais. Amerikas prezidents patlaban ir kadrs, kurš kaut ko ieņem galvā un tad nolemj, ka tā būs svēta patiesība absolūti vienalga, ko par to padomā kāds cits.
Ņemot pasenu piemēru, 2020. gada vēlēšanās notika masveida krāpšanās, un Džo Baidena uzvara līdz ar to nebija īsta uzvara un patiesībā uzvarēja Tramps.
Tas bija iegansts dumpim ASV Kapitolijā 2021. gada janvārī. Un ticiet vai nē, bet Amerikas pašreizējais prezidents par “masveida krāpšanos” minētajās vēlēšanas mēdz runāt vēl šobaltdien. Atkārtoti.
Attiecībā uz situāciju Tuvajos Austrumos, arī te situācija ir vienkārša. Izraēlas autokrātiskais barbars Netanjahu savu mazo, naivo draudziņu Vašingtonā pārliecināja, ka laiks bombardēt Irānu.
Ne pirmoreiz. Pirmā reize bija pērn vasarā, kad arī notika masveida Irānas bombardēšana. Toreiz tāpat kā šoreiz, Amerikas pašreizējais prezidents uzslējās uz pakaļkājām un paziņoja, ka Irāna bija iznīcināta pavisam, tās militārā kapacitāte bija samazināta līdz nullei un nekad tā vairs nevarēs apdraudēt ārpasauli.
Vēl viens cieši iebetonēts šablons pašreizējā Amerikas prezidenta prātiņā ir pārliecība, ka viņš ir miera prezidents, kurš militārus konfliktus pasaulē izbeidz, nevis uzsāk.
Par to bija plaša klaigāšana priekšvēlēšanu laikā pirms 2024. gada vēlēšanām, kurās viena daļa amerikāņu pierādīja savu absolūto spriestspējas un loģikas trūkumu, un nobalsoja par notiesātu noziedznieku, kurš atzīts par seksuālu maniaku, pret kuru divreiz vērsts impīčments, un kurš sarīkoja dumpi tāpēc, ka viņš bija saniķojies par iepriekšējām vēlēšanām 2020. gadā.
Vairākums manā dzimtenē uz to visu paskatījās un nolēma nu re – tas ir pareizais kandidāts priekš manis.
Lielā mērā tāpēc, ka šis demagogs pārliecināja savu publiku, ka viņš krasi samazinās cenas un piespiedīs inflāciju pie zemes. Plus vēl, ja uzvarēs viņa oponente, tad garantēts būs Trešais pasaules karš un zemeslodes pilnīga iznīcība.
Drīz pēc atgriešanās Baltajā namā Amerikas pašreizējais prezidents sāka vāvuļot par trim vai četriem, vai pieciem vai sazini cik daudziem militāriem konfliktiem pasaulē, kādus viņš viens pats esot atrisinājis. Neviens cits prezidents (ar to domājot pirmkārt līdz mielēm nicināto prezidentu Baidenu un līdz panikai ienīsto prezidentu Obamu) tā kaut ko nevarēja panākt. Tikai Donalds Tramps, kurš ir vēstures vislabākais sarunvedējs visās lietās pēc kārtas.
Nobela Miera prēmijas organizētājiem Oslo – vai tas nav acīmredzamais balvas saņēmējs šogad un katru gadu paredzamajā nākotnē?
Šis Miera prēmijas kandidāts ir tas pats, kurš pērn Irānu bombardēja pirmoreiz un šogad bombardēja otrreiz.
“Miera” kandidāts ir tas pats, kurš šogad janvārī nosūtīja savu karaspēku uz Venecuēlu, kur no savas guļamistabas tika nolaupīts minētās valsts prezidents un viņa sieva.
“Miera” kandidāts ir tas pats, kura jūras spēki pēdējā gada laikā ir regulāri bombardējuši dažādus peldlīdzekļus Karību jūrā ar apgalvojumu, ka ikkatrā no sagrautajām laivām esot bijuši teroristi un narkotiku tirgotāji. Un tas nekas, ka visbiežāk tās ir makšķernieku laivas, kurās atrodas makšķernieki un nevis teroristi.
Attiecībā uz Irānu “miera” kandidāts sāka ar plašu bombardēšanu, kuras laikā nogalināts Irānas galvenais reliģiskais līderis ajatolla. Plus vēl bombardēta pamatskola, nogalinātas 160 mazas meitenes un viņu audzinātājas.
Lūk – “miera” prezidents.
Tāpat kā pērn, tūdaļ pēc bombardēšanas Amerikas prezidents sāka apgalvot, ka Amerika konfliktā pret Irānu bija uzvarējusi, Irānas militārā kapacitāte bija samazināta līdz nullei, un absolūti garantēts, ka Irāna nekad, nekad, nekad nebūs spējīga uzbūvēt kodolieroci.
Te atgādinot, ka laikā pirms masveida bombardēšanas sākšanas šogad februāra beigās, pasaule no Baltā nama tapa informēta, ka bez tās, Irāna būs ar gatavu kodolieroci nedēļas, augstākais – divu laikā, un tad būs apdraudēta visa pasaule.
Tas bija konteksts, kurā notika bombardēšana. Kā arī konteksts, kurā Amerikas prezidentam pēc maza laiciņa process apnika. Viņa populistiskie fani tā dēvētajā MAGA kustībā jau bija līdz baltkvēlei nokaitināti, ka viņu lielais varonis nebija tas miera nesējs un pasaules glābējs, par kādu viņi to bija noturējuši.
Un tieši tāpēc visu garo mēnešu laikā no Amerikas prezidenta mutes regulāri skanēja vārdi “mēs uzvarējām,” “mēs nepārprotami uzvarējām,” “mēs sasniedzām visus savus mērķus,” u.t.t., u.tml.
Bet, pirmkārt, Irāna nebūt nebija nospiesta uz ceļiem, ko viņa intensīvi demonstrēja bombardējot amerikāņu sabiedrotos Tuvajos Austrumos un Persijas jūras līča reģionā. Plus vēl Irāna skaidri pateica ziniet, jūs mums brauksit augumā – mēs slēgsim Hormūzas jūras šaurumu un visā pasaulē radīsim naftas produktu trūkumu un automātisku degvielas, dīzeļdegvielas un aviācijas degvielas krasu pieaugumu.
To visu Amerikas prezidents centās atrisināt ar paziņojumu pirms pāris dienām, ka viņš un Irānas prezidents esot parakstījuši miera līgumu, un tā droši vien bija tikai sakritība, ka šis paziņojums nāca dienā, kad Amerikas pašreizējam prezidentam bija 80. dzimšanas diena.
Un, otrkārt, kamēr amerikāņi ņēmās pa Irānu, partneri no Izraēlas mierīgi rīkojās Libānas dienvidos ar mērķi, tā skaidroja Telavivas barbars, tikt galā ar Hezbolā teroristu organizāciju.
Šī mērķa ietvaros Izraēla jau vairāku mēnešu garumā ir okupējusi ievērojamu daļu teritorijas Libānā, kas tomēr ir un paliek suverēna un neatkarīga valsts.
Process tur ir tāds pats, kāds pirms tam bija Gazas joslā, kur runa bija nevis par Hezbolā, bet gan par Hamās teroristiem.
Izlūkdienesti ir secinājuši, ka Hezbolā terorists ir paslēpies lūk, tās mājas pagrabā. Un tas nekas, ka pārējos mājas stāvos dzīvo desmitiem vai simtiem civiliedzīvotāju, būs raķete, māja tiks sagrauta, jo Izraēlai galvenais ir tas viens terorists un nevis tie daudzie libānieši vai palestīnieši Gazā.
Pret Izraēlas galveno autokrātu Starptautiskā krimināltiesa jau sen izvirzīja kriminālapsūdzības par kara noziegumiem un noziegumiem pret cilvēci.
Tāpat kā tas ir ar līdzīgi apsūdzēto galveno barbaru Maskavā, acīmredzot nolemts, ja reiz tā, tad iesim uz pilnu banku un izaicināsim pasaules vēstures lielākos monstrus savā slepkavnieciskajā pieejā pret citiem.
Krievija regulāri sūtīs raķetes un dronus Ukrainas virzienā, acīs skatoties apgalvos, ka tiekot mērķēts tikai uz militāriem mērķiem, un kārtējo reizi “militārais mērķis” izrādās esam dzīvojamais nams vai skola, vai dzemdību nams, vai tirgus, vai kultūras nams, vai, kā tas bija pavisam, viena no Ukraiņu Pareizticīgo baznīcas galvenajām katedrālēm un svētvietām.
Lūk – “militārie mērķi.”
Izraēla savukārt cīņā pret Hamās Gazas joslu principā ir noslaucījusi no zemes virsas, un tas ir radījis prātam neaptveramus sarežģījumus tiem diviem miljoniem palestīniešu, kuriem tā ir mājvieta.
Šie nabaga cilvēki Gazā ir dzenāti no vietas uz vietu ar apgalvojumu, ka tur būs droši … bet tikai līdz brīdim, kad izraēļu dienesti arī tur pamanīs kādu teroristu, vai īstu vai iedomātu, un arī tur būs raķete, arī tur būs bombardēšana, un arī tur maziem bērniem tiks norauta roka vai kāja, un daudzi cilvēki ies bojā.
Rietumkrastā savukārt izraēļu kolonisti jau labu laiku ir uzbrukuši seniem palestīniešu ciematiem, tos dedzinājuši un uzbrukuši to iemītniekiem. Šī mājvietu celšana okupētajā teritorijā ir sena ebreju valsts indeve, jo viena daļa ebreju uzskata, ka Dievs tas kungs viņiem ir devis tiesības kontrolēt visus mūsdienu Tuvos Austrumos, jo tā, lūk, esot mājvieta “izredzētai tautai.”
Tieši tāpēc patlaban izraēļu spēki okupē labu daļu Libānas tieši tāpat kā Kremļa spēki kontrolē Krimu un vienu daļu Donbasa.
Tas nekas, ka tas ir kliedzošs suverēnas valsts tiesību pārkāpums. Izraēla, vai pareizāk sakot tās līdz kliņķim korumpētais galvenais boss tā grib, un tāpēc pie pakaļas kaut kādas sarunas starp amerikāņiem un irāņiem. Izraēlai tur ir pašai savas lietas kārtojamas, un Izraēla, velns parāvis, tās arī nokārtos.
Nepārprotams ir fakts, ka “miera” prezidents konfliktā pret irāņiem piedzīvoja sakāvi. Irānas režīms nav likvidēts un ir kļuvis stiprāks. Irānas ballistisko raķešu krājumi ir samazināti, bet ne iznīcināti. Joprojām kaut kur kalnos ir slēpts bagātinātais urāns, no kura vismaz teorētiski var uzbūvēt kodolieroci. Un Hormūzas jūras šaurums, kurš laikā pirms amerikāņu un izraēļu agresoru jaunākā gājiena bija brīvi atklāts, joprojām ir slēgts.
Amerikas prezidenta fantāziju pasaulītē tā tas nav. Tāpēc minētajā “Ir” materiālā vārdi “ASV apgalvo, ka kuģu satiksme turpinās.”
Amerikas pašreizējais prezidents apgalvo. Tas tomēr nav viens un tas pats.
Izraēlai terorisma klātbūtne savā reģionā ir eksistenciāls drauds, par to nav nekāda jautājuma. Definējošs moments tautas sarežģītajā vēsturē bija 2023. gada oktobrī, kad grupa Hamās teroristu no Gazas joslas ielauzās Izraēlas dienvidos un pāris stundu laikā apslaktēja vairāk nekā tūkstoti civiliedzīvotāju.
Vairākus simtus sagrāba gūstā un aizveda atpakaļ uz Gazu. Un Izraēla ar tās līdz kliņķim korumpēto premjeru nolēma, ka “pareizais” variants Hamās sodīšanā par nodarīto būs, kā jau minēju, Gazas joslu principā noslaucīt no zemes virsas.
Lai arī tā ir joma, kurā patlaban it kā pastāv uguns pārtraukšanas līgums, par kuru Amerikas pašreizējais prezidents paziņoja ar sev raksturīgo pompu, fakts ir tāds, ka izraēļi turpina medīt Hamās kadrus Gazā un, ja kāds atrodas vai “atrodas,” barbarisms notiek atkal. Un atkal un atkal.
Jau sen esmu bijis pilnībā pārliecināts, ka tas, kas notika 2023. gada oktobrī, nav un nevar būt aizbildinājums tam, ko izraēļi laikā kopš tam ir pastrādājuši Gazā, Rietumkrastā un nu jau arī Libānā.
Arī Kremļa barbars laikā pirms invāzijas centās samazināt ukraiņu humanitāti ar apgalvojumu, ka tur pie teikšanas esot nacisti un fašisti, un vispār tādas ukraiņu tautas nav, tā visa ir senā Rossija ar pirmsākumiem mūsdienu Kijivas teritorijā, un tāpēc krievam esot visas tiesības to atkal pievākt sev.
Taču tāpat kā tas ir ar Irānu un tās mullām, arī Ukraina ir izrādījusies esam krietni cietāks rieksts, nekā ienaidnieks bija padomājis.
Katru vakaru es kanālā YouTube skatos video, kuros stāsts ir par ukraiņu droniem un ukraiņu raķetēm, un ukraiņu novatorismu, un ukraiņu spējām.
Tajā skaitā konkrēti pēdējo dienu laikā konfliktu aizvedot visu ceļu uz Kremļa barbara galvaspilsētu Maskavu. Arī tur ir bijuši sprādzieni. Arī tur ir bijuši ugunsgrēki. Un tas viss pilsētā, par kuru iepriekš tika apgalvots, ka pretgaisa aizsardzības sistēma tur esot tik visaptveroša, ka maskavieši var dzīvot mierīgi un bez bailēm.
Še tev.
Zinu, tie video, kuros principā ir apgalvots, ka Kremļa barbara režīms esot uz pēdējām kājām, drīz Ukraina būs atbrīvojusi un no jauna pārņēmusi Krimu – tie ir optimisma pilni video, kurus TV24 militāro lietu eksperts Igors Rajevs kaut kad nesen aprakstīja ar vārdiem “fake news.”
Nezinu. Četru gadu garumā labi cilvēki visā pasaulē ir centušies Ukrainai palīdzēt tās cīņā pret “pasaules otru lielāko armiju.”
Arī no Latvijas turp plūdusi dažāda veida palīdzība, un Dievs lai svētī ikkatru cilvēku Latvijā un citur, kurš tā kaut ko ir nodrošinājis.
Bet man šī gada otrajā garākajā dienā tomēr gribas just optimismu, jo video, kuros redzama degoša Maskava tomēr nekāds viltojums nebija un nevarēja būt. Pirms gada ukraiņu droni un raķetes tik tālu nebūtu tikušas nekad. Taču ukraiņu industrijā ir neskaitāmi daudz novatorisku uzņēmumu, kuri visu laiku piedāvā jauna veida un spēcīgākus dronus.
Ukraiņi sev ir uzbūvējuši raķeti “Flamingo,” kura spēj lidot trīstūkstoš kilometru attālumā un ir ar tūkstoš kilogramu smagām sprāgstvielām.
Uzradīsies šāda raķete tavā darba vietā, un pilnībā skaidrs, ka diena tev beigsies pavisam citādāk, nekā tu biji iecerējis.
Ukrainas karā visu laiku ir bijis jautājums, kurā brīdī Kremlis sapratīs, ka tālāk vairs nevar. Ukraiņiem nelaime ir komentārā jau minētais ASV pašreizējais prezidents, kura sapņu pasaulītē brīžiem ukraiņi paši ir vainīgi pie notikušā, bet reizēm ataust doma, ka varbūt Kremļa fašists ir pie vainas.
Bet lai paliek Amerikas opītis ar savu demenci. Man sanāk, ka ukraiņi jau labu laiku ir bijuši visnotaļ pašpietiekami ieroču un cita veida lietu ražošanā. Un tieši šopavasar viņi konfliktu nudien ir aizveduši uz Maskavu.
Pagaidām bombardēta iestāde, kura nodrošināja labu daļu no maskaviešiem vajadzīgās degvielas. Bum! Pieejamība samazināta par visiem 40 procentiem.
Un arī krievu tautības ļaudis Maskavā nu ir spiesti iet gulēt ar domu, ka varbūt šonakt būs tā nakts, kad mājā ietrieksies kāds drons vai raķete.
Ukraiņi ar šādu sapratni ir dzīvojuši jau četru gadu garumā un ilgāk. Un šajā saulgriežu laikā nudien grib paust cerību, ka viņiem pavisam drīz izdosies ienaidnieku no Kremļa nospiest uz ceļiem.
Liels jautājums protams ir pats galvenais barbars, kurš sakās esam sašutis par Padumjās savienības sabrukumu kā “20. gadsimta lielāko ģeopolitisko katastrofu.”
Jau pasen šis barbars ir uzskatījis, ka viņam ir tiesības atņemt teritoriju Moldovai, Gruzijai, arīdzan Ukrainai.
Vladimiram Putinam patlaban ir 73 gadu. Vēstīts, viņš pēdējo mēnešu laikā ir dzīvojis kaut kādos bunkuros tāpat kā sava mūža pēdējos mēnešus pavadīja viņa līdzinieks nacistu Vācijā. Arī viņš nav un nebūs mūžīgs.
Bet par visu vairāk karš Ukrainā Krieviju šķiet esam pamatīgi noasiņojis. 40% degvielas samazinājums metropolē Maskavā ir sāpīgs sitiens. Vēl sāpīgāka ir Kremļa naftas pārstrādes rūpnīcu, ostu un citu elementu regulāra bombardēšana, un minētajos video vienmēr stāsts ir par krievu pretgaisa aizsardzības sistēmām, bet arī par faktu, ka ar visiem droniem no ukraiņu uzsūtītā dronu spieta tās tomēr nespēj tikt galā.
Plus vēl krievu tautai pateikts, ka internetu vairs nedrīkst lietot, un, ja tev mājās ir puisis attiecīgajā vecumā, tad Kremļa fašists viņu grib nosūtīt uz Ukrainas fronti, no kuras gandrīz garantēti viņš mājās vairs neatgriezīsies.
Tā radot visai konkrētu jautājumu: Kurā brīdī krievu tautai tās barbara ekscesi vienkārši būs apnikuši?
Ukraiņi ir pierādījuši savas nepārprotamās aizsardzības spējas. Raksturīgi, ka Eiropas Savienībā patlaban saruna ir nevis par to, vai Ukraina kādreiz kļūs par savienības dalībvalsti, bet gan par tempu, kādā tas notiks.
Tur rati ir nolikti priekšā zirgam. Katru vakaru, katru nakti, Kremļa agresori turpina sūtīt raķetes un dronus Kijivas un citu pilsētu virzienā. Tas ir barbarisms un kara noziegums ikkatru reizi, bet tā kaut kas pārtraukts vēl nav.
Kremļa fašists dzīvo tādā pašā fantāziju pasaulītē, kā viņa labais draudziņš Baltajā namā. Viņa ģenerāļi neuzdrīkstas bosam atklātā tekstā pateikt, ka frontes līnija Donbasā krieviem ir vesela asinspirts.
Taču asinspirts būs jāizbeidz, pirms varēs sākties kaut kādas sarunas par Ukrainu Eiropas Savienībā un NATO.
Sirds saka, to visu vajag izdarīt ātri un ātrāk. Prāts saprot, abās organizācijās tomēr ir konkrēti principi, kurus neignorēt tikai tāpēc, ka potenciālā kandidātvalsts ir bijusi gadiem ilgas agresijas mērķis.
Ukraiņu tauta, tāpat kā palestīnieši Gazā, nav pelnījuši dzīvi kara un militāra konflikta apstākļos. Dzīvi, kurā regulāri skan sirēnas, kur regulāri ir jādodas uz pazemes patversmi, kur pavisam iespējams, ka šonakt kārta pienāks tavai mājai vai tavam veikalam, vai tavai skolai.
Bet gada otrā garākajā dienā par Ukrainu un tās nākotni tomēr vēlos justies cerīgs un optimistisks. Malači ukraiņi, kuri arī maskaviešiem demonstrēja, ko viņu barbariskā līdera marasms nozīmē.
Ceru, ka visiem Jāņu svinētājiem šogad būs sevišķi jauki laikapstākļi, sevišķi garšīgs Jāņu siers un rasols, un sevišķi skaists ugunskurs. Es pats no tā visa atturēšos un laimīgs Jāņus pavadīšu pats savās mājiņās.
Allaž paturot prātā seno domu, “kas gulēja Jāņu nakti, gulēs visu vasariņ’.” Man tā allaž ir šķitusi kā pavisam laba doma – tā pavisam riktīgi izgulēties. Zinu, 25. jūnijā pamodīšos no rīta, bet tas nekas.
Slava Ukraini!
