Ātra ārējā izskata transformācija 0
Lielākā daļa pētījuma secinājumu liecina, ka frontes suņi pārsteidzoši īsā laikā kļuvuši līdzīgāki savvaļas suņu dzimtas pārstāvjiem – vilkiem, kojotiem vai dingo. Dati rāda: frontes suņiem tagad reti sastopams īss purns (kā franču buldogiem) vai ļoti iegarens (kā takšiem). Daudziem samazinājusies ķermeņa masa.
Mainījusies arī ausu forma – stāvas ausis sastopamas biežāk nekā nokarājušās. Frontē patiešām biežāk izdzīvo suņi ar “savvaļas” fenotipa pazīmēm: stāvas ausis, taisns aste, mazāk baltās krāsas kažokā.
Karš darbojas kā spēcīgs filtrs, kas dod priekšroku iezīmēm, kas uzlabo izdzīvošanu ekstremālos apstākļos, raksta medjs.
Frontes zonās novērotas arī citas savvaļas sugām raksturīgas pazīmes: mazāk vecu, slimu un ievainotu dzīvnieku, suņi biežāk pulcējas baros.
“Mūs visvairāk pārsteidza, cik ātri šīs izmaiņas parādījās. Karš ilgst salīdzinoši īsu laiku, taču atšķirības starp frontes suņiem un citām populācijām jau ir ļoti izteiktas,” raksta pētnieki.
Tomēr zinātnieki brīdina: šos secinājumus nevajag interpretēt kā paātrinātu evolūciju, ko izraisījis karš. “Izmaiņas, ko mēs redzam suņiem, notiek pārāk ātri, lai tās izskaidrotu ar molekulāro evolūciju,” uzsvērts rakstā.
Patiesībā kara apstākļi dod priekšroku dzīvniekiem ar noteiktām īpašībām. Piemēram, mazākas masas suns retāk aktivizē pretkāju mīnu, vieglāk paslēpjas šaurās vietās un ir mazāks mērķis šrapneļiem.
Neskatoties uz “savvaļas” pazīmju parādīšanos, lielākā daļa suņu joprojām ir atkarīgi no cilvēkiem barības ziņā, paši papildinot uzturu tikai ar augiem un gadījuma medībām. Dažreiz suņi arī izdzīvo, ēdot kritušo karavīru ķermeņus. Dažus “adoptēja” karavīri.
Tomēr zinātnieki frontē novērojuši arī suņus, kas vairs nav atkarīgi no cilvēkiem.
