Kultūra
Teātris un kino

“Šobrīd daudzi ideāli šķiet nobrukuši.” Saruna ar režisoru Dmitriju Petrenko0


Dmitrijs Petrenko: “Sirdsapziņas izsīkumu ikdienā izjūtu diezgan asi gan kā mākslinieks, gan pilsonis – cilvēki ir vai nu ļoti noguruši, vai izmisuši, un nostāja lielākoties ir – kamēr kāda problēma neskar mani, tikmēr tajā neiesaistīšos.”
Dmitrijs Petrenko: “Sirdsapziņas izsīkumu ikdienā izjūtu diezgan asi gan kā mākslinieks, gan pilsonis – cilvēki ir vai nu ļoti noguruši, vai izmisuši, un nostāja lielākoties ir – kamēr kāda problēma neskar mani, tikmēr tajā neiesaistīšos.”
Foto: Ieva Leiniša/LETA

Sestdien, 25. janvārī, Liepājas teātrī pirmizrādi piedzīvos režisora DMITRIJA PETRENKO iestudētā izrāde “Vienaldzības gadsimts”.

Izrādei dramaturģisko pamatu pēc Aleksandra Moločņikova idejas sarakstījusi dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, un režisors tai devis žanrisko apzīmējumu e-polifonija. Izrāde veltīta trīsdesmitgadniekiem – tās paaudzes cilvēkiem, kuri piedalās izrādē un par kuriem viņam ir interesanti domāt un runāt.

“Tā ir par cilvēkiem, kuri ir jau kaut ko sasnieguši un kuriem vēl nav par vēlu sākt lietas no jauna, izvērtējot iepriekš paveikto.

Par aizvainojumiem, kas palikuši no skolas laikiem.

Skatīsimies, kā tie ietekmējuši viņu dzīvi, kā viņi dzīvo šobrīd. Katram ir kāds noslēpums, problēmas, lai arī mēs vienmēr izliekamies labāki, nekā esam,” saka D. Petrenko.

Mazliet atklājot izrādes sižetu – bariņš bijušo klasesbiedru pārceļ klases salidojumu uz tikšanos online videočatā, jo ikdienas skrējienā satikties klātienē kļūst arvien sarežģītāk, turklāt pilsētā noticis terorakts, kā dēļ iziet ielās nav droši.

Tikšanās ir kopīgu atmiņu un pārdzīvojumu pilna, sentimentāli jautra, taču mazpamazām kļūst arvien provokatīvāka citam pret citu, pārbaudot visu iesaistīto vērtības. Un rodas mokošs jautājums – kā izbēgt no domas, ka viņi tiek kontrolēti un kāds līdz ar to ir nodevējs?

Dmitrij, lasot izrādes pieteikumu, man radās jautājums, vai tā savā ziņā nav turpinājums pirms pāris gadiem Dailes teātrī iestudētajai izrādei “Zēni”, kuras varoņi nu pieauguši?

D. Petrenko: Kaut kādas līdzības ar izrādi “Zēni” noteikti ir, jo tēma par jaunību. Protams, “Zēnos” vairāk runāju par divdesmitgadniekiem, viņu ilūzijām, spēju paslēpties tajās pašiem no sevis un citiem.

Šajā izrādē dalībniekiem ir jau 30+, un šajā vecumā no sevis slēpties ir ļoti grūti –

kāda daļa ilūziju nobrukušas, zini, ka nekad nebūsi labākais no labākajiem, kas vēl 20 gadu vecumā šķiet iespējams. Tāpat uz šo brīdi cilvēks bijis spiests vai arī izmēģinājis iet uz kompromisu ar savu sirdsapziņu vai apkārtējiem – tas trīsdesmitgadniekus padara ļoti atšķirīgus no divdesmitgadniekiem,

Izrādei dots nosaukums “Vienaldzības gadsimts”. Vai tas jāsaprot burtiski par šo, 21., gadsimtu, vai arī tam ir kāds dziļāks zemteksts?

Man ļoti patīk, kā nosaukumu noformulēja mūsu dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce – gadsimtam, atšķirībā no laikmeta, ir konkrēts sākums un beigas, laikmets ir nenoteiktāks.

Droši vien mēs šo nosaukumu dodam savam gadsimtam, bet tajā ir arī sava daļa ironijas.

No vienas puses, esam kļuvuši lieli individuālisti, tomēr ir jautājumi, kuri mūs piespiež nebūt vienaldzīgiem. Un tie nav paši svarīgākie – kādi dzeltenās preses raksti vai kas līdzīgs –, savukārt, ja cilvēks parāda savus principus vai morāles vērtības globālākos, svarīgākos jautājumos, uz viņu skatās it kā uz cita gadsimta pārstāvi – runāt par vērtībām vai principiem mūsu gadsimtā izskatās it kā būt izkāpušam no cita laikmeta.

Ja palūkojamies cilvēces vēsturē, varam sameklēt ne vienu vien laikposmu, kurā morāle un vispārcilvēciskas vērtības tika uztvertas diezgan ciniski…

Droši vien varam runāt arī par to, ka vēsture atkārtojas, bet es drīzāk šo laiku salīdzinu ar savu pieredzi gadu tūkstošu mijā, kad būvējām pilsonisko sabiedrību, cerējām uz līdzdalību, individuālo un kolektīvo atbildību.

Šobrīd daudzi ideāli šķiet nobrukuši un mēs vairāk vai mazāk virzāmies uz vienaldzības pusi.

Brīžiem tas varbūt nemaz nav tik slikti, ja kādam tā ir individuāla prakse, kā sadzīvot ar šo pasauli, – mēs izrādē negribam vērtēt, teikt, ka tas ir labi vai slikti, bet ieskatīties, kā tas notiek.

Vai, pārāk neatklājot sižetu, varat pateikt, kādēļ bijušie skolasbiedri īsti satiekas tiešsaistē? Izklīduši pa visu pasauli?

Tam ir mazliet cits iemesls, tā ir šīs lugas specifika – mēs tajā esam ielikuši nevis reālus šodienas apstākļus, kas šiem cilvēkiem liktu sastapties tiešsaistē un konfrontēt gan vienam ar otru, gan arī pašiem ar sevi, bet mazliet nereālistiskus, un tie mums palīdzēja paskatīties uz notiekošo mazliet atšķirīgā teātra žanrā, kā arī ļāva nolikt personāžus asākas izvēles priekšā un paskatīties, kas tad ar viņiem notiek, jo teātris to var atļauties.

Izrādes pieteikumā minēts, ka tikšanās dalībnieki atklāj – viņus vēro un kāds no viņiem ir nodevējs. Vai mēs runājam par orvelisku realitāti, kur vēro varas iestādes, vai drīzāk par sava veida negribētu šovu?

Izrādē gribējām izbēgt no tā, ka viņus vērojošā “acs” ir varas objekts, Lielais brālis vai kas tāds. Vairāk runāt par to, ka paši sevi vērojam, redzam viens otrā varbūt ne vienmēr to, ko gribētu, ka kaut ko pasakām nedomājot, un uzdot jautājumu, kas būtu, ja mums nāktos atbildēt par šiem vārdiem.

Paskatīties, kas notiktu, ja mums būtu mazliet vairāk sirdsapziņas, nekā mēs savā vienaldzības gadsimtā lietojam.

Vai tiešām arī sev apkārt tik ļoti izjūtat, ka esam nonākuši vienaldzības gadsimtā?

Jā, šo sirdsapziņas izsīkumu ikdienā izjūtu diezgan asi gan kā mākslinieks, gan pilsonis –

cilvēki ir vai nu ļoti noguruši, vai izmisuši,

un nostāja lielākoties ir – kamēr kāda problēma neskar mani, tikmēr tajā neiesaistīšos. Varbūt tas ir tādēļ, ka bija laiks, kad iesaistījāmies, taču neko mainīt neizdevās, un cilvēki baidās vilties.

No otras puses, protams, šo situāciju veicinājusi tehnoloģiju attīstība – cilvēki paļaujas, ka viss nokārtosies un lielos vilcienos negrib domāt par nopietnām lietām. Protams, ir joprojām tie, kuri mani iedvesmo, taču biežāk ir otrādi.

Jūs vadāt studentu kursu Liepājas teātrī, un parasti jau tieši jaunieši ir visideālistiskāk noskaņotā sabiedrības grupa, kas gatava iet un mainīt pasauli…

Uz studentu fona gan es, gan citi pasniedzēji patiešām izskatāmies kā no cita gadsimta izkāpuši – tieši mūsu uzdevums ir viņiem stāstīt un atgādināt, ka arī ārpus patēriņa ir citas vērtības. Un šķiet, ka jauniešiem tas patīk.

Es studentiem bieži atgādinu, ka viņi nestrādās birojā vai veikalā, bet teātrī, kur ir atšķirīgas vērtības, piemēram, kolektīvs, kas viņiem lielākoties ir tukša skaņa, jo viņi izauguši kā individuālisti.

Dzīvei šāda nostāja varbūt nemaz nav tik slikta, bet darbam teātrī neder nemaz, jo daudz kas top tieši ansamblī, kolektīvā, un šīs vērtības ir svarīgi saprast un pieņemt. Bez tām viņi nevarēs strādāt nevienā teātrī, jo teātris ir labā nozīmē vecmodīgs.

Tomēr, ejot studēt teātra mākslu, jaunieši parasti zina, ka šī profesija nav no vislabāk atalgotajām. Tad jau zināms ideālisms tomēr ir saglabājies?

Motivācijas ir dažādas, bet piederība, vēlme būt daļai no ansambļa – tā parādās ar laiku kā ieaudzināta vērtība.

Sākumā dominē vēlme būt uz skatuves, analizēt sevi, izdzīvot citas dzīves, kas normālā dzīvē nav iespējams.

Tikai pēc tam viņi saskaras ar izpratni, ka tam, lai nospēlētu pirmā plāna lomu, ir ārkārtīgi svarīgi būt kontaktā ar visiem pārējiem, ka uz skatuves viss notiek ar un caur partneriem, caur ansambli. To viņi mācās.

“Jūsu” teātris vislielākajā mērā ir Daile, taču iestudējat arī Liepājā, Valmierā, Leļļu teātrī…

Principā manā dzīvē pēdējos gados ir gan Dailes, gan Liepājas teātris, jo šeit, mācot jaunos aktierus, jau pavadu pusi dzīves.

Jā, taču esat strādājis vairākos teātros. No skatītāja viedokļa gaisotne katrā teātrī atšķiras. Kā ir profesionālim?

No vienas puses, katrā teātrī ir savs mikroklimats un iekšēja kultūra, bet teātris ir profesija, un, kad sāc ar aktieriem runāt profesionālajā valodā, aizmirsti, kurā teātri esi. Tas notiek diezgan ātri.

Gan Leļļu teātrī, gan Valmierā, gan Dailē mūs visus vieno profesija, un, ja vēl esam domubiedri par kādām lietām arī dzīvē ārpus teātra, ir vēl labāk.

Savulaik intervijā par darbu Dailes teātrī sacījāt – jums patīk, ka Džilindžers dod radošo brīvību. Kā raugāties uz pārmaiņām, kas teātri piemeklēja pērn?

Man pēdējais darbs Dailē bija jau pirms laika (2018. gadā iestudējumi “Atzīšanās” un “Planēta Nr. 85” – L.K.-Š), tādēļ pārāk to neizjūtu – protams, eju skatīties izrādes, bet, kas notiek iekšienē, nezinu.

Pārmaiņas īsti redzēsim tikai pēc gadiem diviem.

Protams, jūtu līdzi, dzīvoju līdzi notiekošajam un ceru, ka mūsu teātrim būs vadība, kas, no vienas puses, saprot trupas un teātra vajadzības un, no otras puses, gatava arī uz principiālām pārmaiņām. Galvenais – lai gan direktors, gan mākslinieciskais vadītājs spētu definēt spēles noteikumus ansamblim un arī tos īstenot.

Saistītie raksti

Protams, visi gaida labas izrādes – režisori grib tādas taisīt un aktieri – spēlēt labas lomas, bet no vadības gribētos saprast, kā viņi redz Dailes teātra vietu Latvijas kultūras kontekstā, kurā virzienā mēs varētu iet, kas atšķirtu Dailes teātri no citiem profesionālajiem teātriem Latvijā.

Liepājas teātra izrāde “Vienaldzības gadsimts”

* Režisors: Dmitrijs Petrenko, dramaturģe Rasa Bugavičute-Pēce, vizuālā dramaturģija – Reinis un Krista Dzudzilo, gaismas – Oskars Pauliņš.

* Lomās: Everita Pjata-Gertnere, Edgars Ozoliņš, Rolands Beķeris, Kaspars Kārkliņš, Gatis Maliks.

* Pirmizrāde: 25. janvārī, tuvākās izrādes 26., 29. janvārī, 2. februārī.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
Janas Egles stāsts “Aiziet jūriņā!” no apbalvotā krājuma “Gaismā” piedzīvos pirmizrādi uz skatuves
21 stundas
LA
LA.LV
Kultūra
VIDEO. Katrīnai Gupalo tapis Egila Levita iedvesmots romantisks skaņdarbs
21 stundas
AT
Andris Tiļļa
Kultūra
Ar grāmatnieces misiju. Rita Krasta visu mūžu strādājusi par bibliotekāri
22 stundas

Lasītākie raksti

LE
LETA
Pasaulē
Tramps uzdevis Pompeo parakstīt vienošanos ar talibiem
8 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atcelti “Novatours” čārterreisi no Rīgas uz Bergamo pilsētu Itālijā
10 stundas
LL
LETA, LA.lv
Sports
Gulbis Po pilsētā tiek līdz pusfinālam
9 stundas
LE
LETA
Pasaulē
Parīzē pēc protestētāju izraisīta ugunsgrēka evakuē Lionas staciju
8 stundas
AL
Agris Liepiņš
Latvijā
Agris Liepiņš: Ja mēģinām izmest pa durvīm, vīriešu diena ieraušas pa logu! 3
9 stundas