Koncertizstādēm būt! 0
Paretam bijām dzirdējuši koncertus gan Nacionālā mākslas muzeja otrā stāva foajē, gan Rīgas biržas ātrijā, taču tie bija bijuši “tīri” muzikāli sarīkojumi, bez citu mākslu līdzdalības.
Pagājušā gada Lielās mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā pārsteigti uzzinājām, ka publikas simpātiju balvu kategorijā “Gada uzvedums” izpelnījusies nevis kāda operas vai baleta izrāde vai koncertuzvedums, bet koncertizstāde “Kalpotājs. Blumbergs. Kamēr…” Tā notika “Rīgas mākslas telpā” (RMT) un, šķiet, ieviesa mūsu apziņā jaunvārdu “koncertizstāde”.
Šogad RMT izveidojusi īpašu mākslas un mūzikas koncertvakaru programmu “1xMMM”, kas katrai (!) izstādei paredz arī atbilstošu muzikālo piedāvājumu.
“KZ” jau informējušas, ka RMT Lielajā zālē līdz 19. maijam apskatāma jaunas, talantīgas mākslinieces Sandras Strēles personālizstāde “Nostalģija”. Apmeklēju to divreiz, abas reizes noklausoties aptuveni stundu garu koncertu, iepriekš, protams, ieintriģēti aplūkojis izstādi.
Pretim vērās milzu izmēra gleznas: zaļojoši koki, krūmi, ziedošu puķu stādi un zāles stiebri. Tāda kā veranda ar bērnu rotaļlietām uz grīdas. Arī pa kādam noslēpumainam celiņam, tukšam tenisa laukumam un ūdensbaseinam. Pāri visam – sniegbalts mākonītis dzidri zilās debesīs.
Cilvēki? Itin kā neviena. Tikai ar “apbruņotu” aci šur tur pamanīju sīksīkus šķetiņus kā skudriņas tekalējam. No Mammas Dabas viedokļa tā tam arī jābūt. Galu galā: kurš te ir valdnieks, kurš rīkotājs?
Kad vēl ejās starp gleznām sastapu uz podestiem novietotus epoksīda sveķos iekausētus “dabas artefaktus”, sapratu: šis nav reālisms vispārpieņemtajā nozīmē, bet ar epitetu “maģiskais”. No tā savukārt nebija tālu līdz bibliskajam Ēdenes dārzam, koncepciju koncepcijai un metafizikai. Stop!
Manas “problēmas” palīdzēja mīkstināt Mūzika. Uzņēmīgās un temperamentīgās pianistes Agneses Egliņas virsvadībā tika pārliecinoši ierosinātas un atveidotas gan Pētera Plakida un Pētera Vaska, gan Daces Aperānes un Andra Dzenīša, gan Imanta Zemzara un Fransisa Pulenka, gan Ērika Ešenvalda skaņu gleznas, atgādinot par cilvēka esību mūsdienu pasaulē. Apbūra Rīgas Doma kora skolas audzēkņa Olivera Veldres eņģeliskā balss.
Joprojām spoži mirdzēja Ditas Krenbergas flauta. Dabas trokšņiem līdzīgus tēlus no sava instrumentu klāsta virtuozi izvilināja perkusionists Ingus Tazāns. Manis dzirdētajos divos koncertos, mijoties kontrabasistam Matīsam Eisakam ar ģitāristu Matīsu Čudaru, tiklab pirmajam Pētera Vaska un Andra Dzenīša izcilajās partitūrās, kā otram paša svaigajās kompozīcijās, priecīgs pārliecinājos, ka ar atskaņotājmāksliniekiem mums viss ir kārtībā.
Ka vajadzības gadījumā viņi pat pingpongu prot uzspēlēt. Bet vēl vienu virsvērtību – mākslinieces Sandras Strēles ierakstā izstāstīto stāstu par Vecajām Mājām, attiecībām ar Papu, Dārzu un Mežu – es mīļu prātu lasītu nodrukātu. Kā nostalģiski optimistisku literatūru.
Kas atliek? Iet un apmeklēt arī koncertizstādes.
