“Nav nekādas tēla izaugsmes” – Alfrēda recenzija un aktierspēles analīze pēc filmas “Tīklā. TTT leģendas dzimšana” noskatīšanās 0
Sportisks azarts, latviešu sievietes spēks un sīkstums, bet pāri visam mīlestība pret savu ģimeni un zemi – tā dažos vārdos var raksturot “Dvēseļu puteņa” režisora Dzintara Dreiberga jauno filmu “Tīklā. TTT leģendas dzimšana”. Filma pie skatītājiem nonāca 6. novembrī, daudzi to jau paspējuši noskatīties.
Spēlfilma balsīta uz patiesiem notikumiem, aizvedot skatītājus uz 20. gadsimta vidu – padomju varas okupētās Latvijas Rīgu, kur top sieviešu basketbola komanda “TTT”, kas drīz vien kļūs par Eiropas un pasaules basketbola fenomenu.
Filmu noskatījies arī Alfrēds Rietmanis – kultūras apskatnieks, kuram mēdz būt netradicionāls skatījums uz kino un teātra izrādēm. Turpinājumā viņa recenzija par šo filmu.
“Kopumā filma laba un vajadzīga. Dreibergs šobrīd manā skatījumā ir viens no spēcīgākajiem nozares profesionāļiem.
Labs operatora darbs. Celmiņa tuvplāni atgādina kinostudijas izcilos kadra meistarus Kukelu un Mūrnieku. Basketbola spēles epizodes izcilas, jo operātors reāli pats piedalās spēlē (kadra dinamika).
Ļoti laba montāža, vietās, kur vajag, dinamiska, kur vajag, lēnāka, kas paspilgtina noskaņu. Izcila mūzika, ļoti dramaturģiska, kas tik svarīgi kino. Atbilstīga – perfekti “guļ” virsū bildei un ļoti organiski iekļaujas kopējā filmas vēstījumā.
Lolitai organiski sanāk komponēt ar Holivudas vērienu. Man likās, ka varēja būt vairāk. Ļoti laba krāsu korekcija, atbilstīga laikmetam. Mākslas departamentam aplaudēju kājās stāvot, jo zinu, kādu zvēra darbu prasa vesturiskais kino.
Par aktierdarbiem. Jēkabs Reinis ļoti labs, organisks dzīvs, jūt kameru, neko nepārspēlē, lai gan mīlestību jāspēlē par abiem. Arī Artūrs Skrastiņš labs, viņa pieredze kino jau sāk līdzināties Ivaram Kalniņam, perfekti iznes visu tēla attīstību, jo loma sarežģīta – it kā ļaunais, kurš beigās izrādās labais. Artūrs Smoļjaņinovs – lielisks čekists, tieši tādi viņi bija it kā draudzīgi, tomēr tas baigums staro cauri un tas pārākais smīniņš vietām izcils! Vispār manuprāt čekas līnija ir viena no vislabāk izvestajām filmā, otra ir beznosacījumu brāļa mīlestība un, protams, basketbols.
Nav jārāda, ka cilvēki tika naturāli mocīti pagrabos (ar ko, manuprāt, par daudz aizrāvās Marijas klusumā) ir jārada šī šausmu noskaņa un vispārējas klātbūtnes efekts, ar ko, manuprāt, filmas veidotāji lieliski tiek galā. Rēzija laba, bet visu laiku vienāda, praktiski nav nekādas tēla izaugsmes, jo atmiņu kadros, kad viss bija labi, viņai atvēlēta ļoti maza vieta, savukārt padumjos laikos visu laiku vienādi nomākta un depresīva, izņemot mazo epizodi, kad uzzina, ka dēls ir dzīvs.
Evelīna Otto ir atradums – vienkārši briljants!!! Nebūdama aktrise, tieši viņa ir tā, kura lielā mēra “nes” basketbola un patriotisma tēmu (otrs patriotisma karognesējs ir Reinis epizodē kur PSRS himnas laikā sāk skandēt LATVIJA), Gatis Gāga labs trenera lomā, koncentrēts un patiess.
Raimonds Celms brāļa lomā ļoti labs, īpaši mazajā epizodē, kad paņem rokās māsas bērnu. Es īsti nesapratu, kādēļ pirmskara epizodēs režisors šai lomai pieaicinājis citu aktieri, jo Celms jau vēl ir gana jauns un štrams. Man personīgi pietrūka vairāk brāļa tieši pirmskara laikā, jo īsti nepaliek skaidrs, kādēļ Budovskas atveidotā Dzidra tik ļoti mīl brāli no pašas bērnības.
Lāsma Kugrēna demonstrē lielisku meistarību un pieredzi mazajā epizodē – vienīgā no visiem, kurai nav nolemtības sajūtas, jo jādzīvo taču ir.
Agnese Budovska ir nenoliedzami ieguldījusi milzīgu darbu, un visa filma būvēta tikai uz viņu (kaut kas tāds, manuprāt, pēdējo reizi Rīgas kinostudijā bija 1978. gadā ar Streiča Teātri un Artmani galvenajā lomā).
Mani neuzrunā “auksto” aktrišu tips, kuras izmanto Brehta spēles stilu – it kā dzīvoju tēlā, tomēr saglabāju nelielu distanci. Es neredzu, ka viņa mīlētu vīru, dzimteni, basketbolu, mammu, bērnu. Vinīgais, kuru mīl bez nosacījuma un līdz galam, ir brālis, jā, tas nu ir, bet tad man rodas jautājums, kāpēc brālim atvēlēts salīdzinoši mazs ekrāna laiks, kā arī, kāpēc tad nepaliek pie brāļa, jo gan mamma, gan vīrs uz to mudina.
Otra līnija, kuru Budovska iznes, ir bailes no čekas, kas tiešām ir patiesas un visu laiku klātesošas, tomēr, ja visa filma ir būvēta uz viņu, man tā kā tomēr ir nedaudz par maz. Man personīgi bija par daudz tā pēckara laika drūmuma, bet tās nu ir tikai manas problēmas.
Jaunajai paaudzei, kura par pēckara laiku zina tikai no skolas vai ģimenes locekļu atmiņu stāstiem, šī filma ļoti skaudri nodemonstrē gan smagos sadzīves apstākļus un nabadzību, gan čekas visur esošo roku, gan to ka mūs latviešus krievvalodīgie sauca par fašistiem.
Kopumā laba filma, kurā ieguldīts liels darbs, ko nevar nepamanīt, tādēļ noteikti iesaku posties uz kino!”
