“Visa laba jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā!” Kā apsaimniekot bioloģiski vērtīgus dabiskos zālājus? 9
Zigmunds Bekmanis, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Klāt vasaras saulgrieži, un turpat jau arī Līgo jeb Zāļu diena un Jāņi. Sekojot latviskajām tradīcijām, šajā laikā meklējam košākās pļavas, kur saplūkt jāņuzāles, lai pītu vainagus, izrotātu istabas un savu sētu.
Lai gan tautasdziesma vēsta, ka visa laba jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā, tīri cilvēciski vēlamies noplūkt skaistākos ziedus un neparastākās smilgas, nevis suņuburkšķus, nātres vai zirdzenājus, tādēļ meklējam lielāko daudzveidību, ko var piedāvāt bioloģiski vērtīgās pļavas.
Tās, izrādās, ir retums, jo tikai apmēram 0,7 procentos no Latvijas teritorijas tādas sastopamas.
Kāpēc tik maz? Tas skaidrojams gan ar intensīvo lauksaimniecību, gan nepietiekamo izpratni par bioloģiski vērtīgo zālāju nozīmi dabas daudzveidības saglabāšanā.
Lai aizsargātu, jāiepazīst
Latvija ir bagāta ar Eiropas nozīmes aizsargājamiem biotopiem, tomēr pirms astoņiem gadiem veiktajā Latvijas Dabas fonda pētījumā secināts, ka mūsu valsts dabas daudzveidība ir apdraudēta, jo izzūd ne tikai dzīvnieku sugas, bet samazinās arī dabisko pļavu platības nepareizas apsaimniekošanas, aizaugšanas un aparšanas dēļ.
Šādam apdraudējumam pakļauti 60–80% dabisko zālāju (pļavas un ganības), kas nespēj nodrošināt intensīvai saimniekošanai nepieciešamo biomasu.
Pļavā, kuru vairs nepļauj, uzkrājas sausā zāle (kūla), kuras biezoknī augiem trūkst gaismas un uzkrājas mitrums, mainot mikroklimatu un veicinot aizaugšanu. No dabas aizsardzības viedokļa tā nav vēlama, jo izzūd daudzi vērtīgi biotopi, tāpēc svarīgi dabiskos zālājus pareizi apsaimniekot.
Par bioloģiski vērtīgiem zālājiem uzskatāmi dabiskie zālāji, kas nav sēti un apmēram divdesmit gadus nav tikuši aparti, ir bagāti ziedaugiem un ilgstoši uzturēti ar tradicionālajām saimniekošanas metodēm – pļaušanu un ganīšanu, tādējādi iegūstot lielu bioloģisko daudzveidību.
Viens no zālāju vērtības rādītājiem ir neielabotu pļavu indikatorsugu klātbūtne tajos. Latvijā noteiktas 55 šādas augu sugas, tostarp gaiļbiksīte, purva gandrene, dzirkstelīte, smaržīgā naktsvijole, dzegužkurpīte, kalnu āboliņš, parastā trīsene, zilganais grīslis.
Jo vairāk indikatorsugu, jo zālājs ir vērtīgāks. Tas var būt nozīmīga dzīvotne arī vairākām putnu sugām, piemēram, ķikutam, griezei, melnajai puskuitalai, pļavu tilbītei, ķīvītei un citiem.
Jo vairāk siena, jo mazāka kompensācija
Latvijas Dabas fonds dabisko zālāju vērtēšanu iesāka 2000. gadā projekta “Pļavu inventarizācija Latvijā” ietvaros, sagatavojot klasifikatoru ar 17 pļavu biotopu veidiem, kurus izveidoja pēc fitosocioloģiskās metodes.
Kartēta tika visa Latvijas teritorija 5 x 5 kilometru kvadrātos, ņemot vērā par pushektāru lielākas zālāju platības.
Pašlaik, izmantojot Dabas aizsardzības pārvaldes izstrādātu metodiku bioloģiski vērtīgo zālāju kartēšanai, vērtēšanu veic sugu un biotopu aizsardzības jomā sertificēti eksperti, nosakot biotopa veidu un ņemot vērā teritorijas reljefu, mitruma režīmu, augsnes auglību un augu sugas.
Bioloģiski vērtīgos zālājus iedala pēc zālāja agronomiskās ražības. Jo vairāk siena no tiem var iegūt, jo zemāka klase un mazāka kompensācija īpašniekiem par negūto peļņu.
Pirmajā klasē ietilpst zālāji auglīgās augsnēs un putnu dzīvotnes, kur zāles biomasa ir liela un iespējams iegūt vairāk nekā divas tonnas siena no hektāra. Otrajā klasē tiek ierindoti zālāji mēreni auglīgās augsnēs ar vidēji lielu zāles biomasu (siens 1–2 t/ha), trešajā klasē – zālāji nabadzīgās augsnēs (biomasa neliela, siena mazāk nekā 1 t/ha), bet ceturtajā klasē – ārpus lauku blokiem esošie ES aizsargājamie biotopi, kuru biomasas rādītāji līdzīgi kā trešās klases zālājiem, taču nozīmīgākais faktors ir to neatbilstība lauksaimniecības zemei parastā izpratnē – pārāk slapjas vietas ar zāļu purviem raksturīgu augāju un pārāk sausas vietas ar smiltājiem raksturīgu augāju.
Dabskaites rezultāti neiepriecina
Šobrīd ir iegūti paši jaunākie dati par zālāju biotopu daudzumu un stāvokli Latvijā, apkopojot pirmoreiz notikušās dabas skaitīšanas rezultātus, kas iegūti, īstenojot ES Kohēzijas fonda atbalstītu projektu pēdējo četru gadu laikā.
Dabas aizsardzības pārvalde ir sagatavojusi apjomīgu informatīvo ziņojumu “Par Eiropas Savienības nozīmes aizsargājamo biotopu izplatības un kvalitātes apzināšanas rezultātiem un tālāko rīcību aizsargājamo biotopu labvēlīgas aizsardzības stāvokļa nodrošināšanas un tautsaimniecības nozaru attīstības interešu sabalansēšanai”, no kura izriet, ka projekta ietvaros apsekoti 223 882 ha zālāju, kuros 60 591 ha jeb 27% atbilst ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu raksturojumam.
63% no šiem zālājiem atrodas ārpus “Natura 2000” aizsargājamajām teritorijām, toties lielākās aizsargājamo zālāju biotopu platības (virs 1000 ha) sastopamas dabas parkos “Kuja”, “Dvietes paliene”, dabas liegumā “Lubānas mitrājs” un aizsargājamajā ainavu apvidū “Ziemeļgauja”.
“68% gadījumu bioloģiski vērtīgo zālāju tika konstatēts vēsturiski zināmajās zālāju biotopu platībās, kas bija obligāti jāapseko, un platībās, kuras Lauku atbalsta dienestā (LAD) deklarētas kā ilggadīgie zālāji ar lielu kritēriju atbilstības varbūtību.
32% ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopus konstatējām teritorijās, kas iepriekš nebija zināmas un neatradās LAD lauku blokos,” atklāj DAP Dabas skaitīšanas vadītāja Irisa Mukāne.
“Dabas skaitīšana mums sniedza arī informāciju par potenciālo zālāju biotopu platībām, kuras šobrīd neatbilst minimālajām biotopu kvalitātes prasībām, tomēr tās vēl ir iespējams atjaunot. Šādi zālāji aug 15 619 ha platībā, kurus atjaunojot un turpinot ekstensīvu apsaimniekošanu, dabisko zālāju kopējais īpatsvars varētu palielināties par 26%.”
“Līdz 2021. gada aprīlim esam saņēmuši ziņojumus par iznīcinātiem (uzartiem, apbūvētiem) ES nozīmes zālāju biotopiem 404 zemes vienībās un 55 zemes vienībās ir pieprasīta atkārtota kontrole dabā, gan apšaubot atrastā vērtīgā zālāju biotopa platību, gan pieprasot pārskatīt šāda statusa noraidījumu,” vēsta Irisa Mukāne.
“Pašreiz vienīgais mehānisms zālāju saglabāšanai un apsaimniekošanai ārpus aizsargājamajām teritorijām ir Lauku attīstības programmā iekļautie pasākumi, kas vērsti uz bioloģiskās daudzveidības uzturēšanu zālājos. ES nozīmes zālāju biotopos ir ierobežota iespēja reģistrēt meža zemi, taču nav ierobežota būvniecība, kā arī platību dabiska apmežošanās, kuras rezultātā zālāji dabiski izzūd.”
Dabas skaitīšanas projekta ietvaros atklājusies arī skumja statistika: laikā no 2017. līdz 2021. gadam ES nozīmes aizsargājamie zālāju biotopi iznīcināti 4201 ha platībā, kas ir 7% no apzinātajām platībām.
Iespējams, daudzos gadījumos zemju īpašnieki nav informējuši DAP par zālāju iznīcināšanu, jo nav bijušas saistības ar LAD, vai arī citu iemeslu dēļ. Līdz ar to iznīcināto zālāju faktiskā platība varētu būt vēl lielāka.
Ko darīt, lai situāciju mainītu?
“Ilgtspējīga ES nozīmes zālāju biotopu saglabāšana iespējama tikai tad, ja to apsaimniekošana ir ekonomiski pamatota – tiek gūta peļņa un saražotajai zāles biomasai ir pielietojums. Mērķis sasniedzams, pilnveidojot Lauku attīstības programmā ietvertos atbalsta maksājumus, kā arī veicot izmaiņas normatīvajā regulējumā, lai ierobežotu ES nozīmes zālāju pārveidošanu citos zemes lietojuma veidos,” teikts DAP informatīvajā ziņojumā.
Lai to panāktu, eksperti ierosina ieviest individuālus zālāju apsaimniekošanas plānus, kuros katra saimniecība novērtētu zālāja stāvokli un atkarībā no biotopa veida un stāvokļa, kā arī dabas vērtībām tajā ieplānotu ekoloģiski pamatotas biotopu atjaunošanas darbības.
Valsts finansiālajam atbalstam būtu jāorientējas uz rezultātu – biodaudzveidības palielināšanos zālājā. Vajadzētu paplašināt esošo Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) robežas, iekļaujot tajās lielākas zālāju platības, un veidot jaunas ĪADT tieši zālāju saglabāšanai.
Pilnveidot normatīvo aktu prasības ĪADT aizsardzības nodrošināšanai, aizliedzot tajās esošo ES nozīmes zālāju pārveidošanu, tostarp dabisku apmežošanos. Ne mazāk nozīmīga būtu arī aizaugušo un citādi ietekmēto zālāju atjaunošana, kuriem šobrīd ir piešķirts potenciāli bioloģiski vērtīga zālāja statuss.
Entuziasti jau dara
Abavas senlejā pirms Sabiles Rīgas–Kuldīgas šosejas malā uzmanību piesaista ainaviska terasveida nogāze, kur pirms piecpadsmit gadiem sadarbībā ar Latvijas Dabas fondu ierīkota botāniskā taka.
Te atrodamas ļoti daudzveidīgas dzīvotnes, starp kurām ir arī unikālas pļavas, kas ne reizi nav bijušas apartas kopš muižu laikiem.
Šeit z/s “Drubazas” saimnieks Ģirts Dzērve līdztekus tūrisma attīstībai nodarbojas arī ar dabisko pļavu atjaunošanu projekta “GrassLIFE” ietvaros, kur lielu atspaidu sniedz gaļas lopu audzēšana. Bioloģiski vērtīgo zālāju saglabāšanā un sugu daudzveidības palielināšanā gūti jau pirmie rezultāti.
Atkrūmoti zālāji Abavas krastos, izganīta nogāze, un kadiķu audze kļuvusi daudz gleznaināka, pārskatāmāka un saules izgaismotāka, dodot iespēju zālājiem raksturīgam augājam atjaunoties arī līdz šim noēnotajās nogāzes daļās.
Pateicoties regulārai pļaušanai un zāles novākšanai, purvainajā nogāzē saaugušās niedres ir kļuvušas skrajākas.
Atmatā atstātajās platībās, kurās vēl arvien dominē pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados sētā lucerna un kamolzāle, pēc divu gadu pūliņiem iesēts zvagulis – pusparazītisks augs, kas daļu no tam nepieciešamajām barības vielām ņem no augstajām graudzālēm un tauriņziežiem, tā mazinot to vitalitāti un ļaujot zālājā izziedēt un izsēties dabiskiem zālājiem raksturīgiem ziedaugiem. Vietām redzamās žagaru kaudzes atstātas ar nolūku, lai tajās pa vasaru ligzdotu putni, mitinātos eži un čūskas.
Ģirts atzīst, ka LAD platībmaksājumi palīdz sarežģītajā dabisko zālāju apsaimniekošanas procesā, taču tie varētu būt lielāki, jo pietrūkst finansējuma nepieciešamajiem atjaunošanas pasākumiem, kas ir darbietilpīgi un ne vienmēr ar pirmo piegājienu dod gaidīto rezultātu.
Piemēram, iesētās vērtīgo augu sēklas dažādu iemeslu dēļ uzreiz var neuzdīgt. Vislabākos rezultātus dod velēnu pārstādīšana, taču šī metode ir efektīva tikai nelielos pļavu nogabalos, kur visvairāk vajadzīga ielabošana.
UZZIŅA
Bioloģiski vērtīgās pļavas
Valstī konstatēti 12 ES nozīmes aizsargājamo zālāju biotopu veidi: ganības un ganītas pļavas (39%), palieņu zālāji (30%), sausi zālāji kaļķainās augsnēs (10%), mēreni mitras pļavas (8%), mitri zālāji periodiski izžūstošās augsnēs (7%), parkveida pļavas un ganības (2%) un vilkakūlas (tukšaiņu) zālāji (1%). Vēl mazākās platībās tika atrasti smiltāju zālāji, eitrofas augsto lakstaugu audzes, piejūras zālāji, kadiķu audzes zālājos un virsājos un lakstaugu pioniersabiedrības seklās kaļķainās augsnēs.
Ir izstrādātas vadlīnijas “Dabisko pļavu un ganību apsaimniekošana un atjaunošana” zemes īpašniekiem, ES aizsargājamo zālāju biotopu apsaimniekotājiem.
Lauksaimnieki var saņemt atbalstu no Lauku atbalsta dienesta platībmaksājumu veidā atkarībā no bioloģiski vērtīgā zālāja klases (55–330 eiro par hektāru). Naudas saņemšanas nosacījumi: zālāju platības jāappļauj vai jānogana.
Ja pļauj, tad tas jāizdara līdz 15. septembrim, turklāt zāle līdz šim termiņam arī jānovāc un to nedrīkst smalcināt. Savukārt ganīšana jāveic ar dzīvniekiem zālēdājiem, uz vienu hektāru nepārsniedzot 0,9 nosacītās liellopu vienības ganību sezonā (15.05.–15.09.), un nepietiekami noganītās platības arī jāappļauj līdz 15. septembrim.
Informāciju par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām, mikroliegumiem, sugām un biotopiem var iegūt dabas datu pārvaldības sistēmā “Ozols” (http://ozols.daba.gov.lv/pub/Life/).
Video:
Eksperta viedoklis
Zālājiem milzīga loma bioloģiskās daudzveidības saglabāšanā
Solvita Rūsiņa, LU Zemes zinātņu un ģeogrāfijas fakultātes asociētā profesore: “Bioloģiski vērtīgajos zālājos ieskaitāmi vairāki Eiropas nozīmes aizsargājamo biotopu (ENAB) veidi un pļavu putnu dzīvotnes. Atkarībā no apsaimniekošanas šo zālāju stāvoklis Latvijā būtiski atšķiras gan reģionos, gan katra no pavisam vienpadsmit biotopu veida ietvaros.
Trīs no tiem – mēreni mitras pļavas, palieņu zālāji, sugām bagātas ganības un ganītas pļavas – aizņem 80 procentus no ENAB kopējās platības Latvijā. Lielā mērā daudzas no šīm teritorijām pagātnē ir piedzīvojušas cilvēku iejaukšanos – aršanu vai iekultivēšanu, tādēļ zālāja bioloģiska daudzveidība te vērtējama kā ne pārāk laba, jo indikatoraugi vēl nav paspējuši biotopā iedzīvoties un ekosistēma nav pilnībā atjaunojusies ar raksturīgajām kukaiņu un augsnes faunas sugām salīdzinājumā ar simtgadīgu dabisku nemainīgi ekstensīvi apsaimniekotu pļavu.
Atšķirību var pamanīt arī ainavā, jo padomju periodā artie vai iekultivētie zālāji un pēdējās desmitgadēs smalcinātie zālāji joprojām pilni pienenēm, suņuburkšķiem un biezu zāli, bet puķu raibuma tajos maz.
Vislielākā bioloģiskā daudzveidība koncentrējas atlikušajos 20 procentos zālāju, tostarp sausās kaļķainās un periodiski izžūstošās augsnēs augošajos, smiltāju un vilkakūlas zālājos – tie visi ir zālāji, kuru augšana saistīta ar kāda vides faktora nepietiekamību, piemēram, minerālvielu trūkumu, paaugstinātu augsnes skābumu.
Šo zālāju apsaimniekošana ir ekonomiski neizdevīga, jo iegūstamā biomasa ir neliela, tāpēc visbiežāk tie nevienam nav bijuši vajadzīgi, jo īsti neder ne siena ieguvei, ne intensīvai noganīšanai. Līdz ar to mūsdienās bioloģiski vērtīgo zālāju slikto stāvokli rada divi pretēji procesi – pamešana, kā rezultātā zālāji aizaug ar krūmiem, kokiem un ekspansīvām augu sugām (gārsu, suņuburkšķiem, slotiņu ciesu un citām) un vēlme zālājus uzart, ielabot un pārveidot par intensīvi apsaimniekotiem zālājiem vai arī aramzemi.
Lai izprastu situāciju, jāsaprot, ka bioloģiski vērtīgie zālāji (BVZ) mūsdienās ir marginālas lauksaimniecības zemes ar nabadzīgām augsnēm un sliktiem mitruma apstākļiem. Tie nespēj nodrošināt ne liela apjoma piena, ne gaļas ražošanu. Šie zālāji var pastāvēt, tikai tos ekstensīvi apsaimniekojot – tā, kā tas tika darīts pirms simts gadiem. Jo, lai saglabātu bioloģisko daudzveidību, pļavu nedrīkst mēslot, nosusināt vai jebkādā citā veidā nozīmīgi to ielabot. Otra problēma – šīm dabas vērtībām joprojām ir nepietiekams aizsardzības statuss.
Tikai 40 procenti no BVZ atrodas īpaši aizsargājamo dabas teritoriju “Natura 2000″ tīklā. Pārējās platībās šie zālāji būtībā nav pasargāti no iznīcināšanas. Ņemot vērā klimata pārmaiņas un bioloģiskās daudzveidības krīzi, tomēr būtu jāsaprot, ka dabiskie zālāji ražo ne tikai zāli, kas tiek patērēta piena un gaļas lopkopībā, bet arī bioloģisko daudzveidību un sniedz citus ainavas un ekosistēmas pakalpojumus, no kuriem esam atkarīgi kā sabiedrība, piemēram, šajos zālājos dzīvo daudzas kukaiņu apputeksnētāju sugas, kas palielina augļu un ogu ražu mūsu dārzos un kultūraugu stādījumos.
Dabiskie zālāji mūs nodrošina arī ar augu sugām, kas nepieciešamas selekcijas vajadzībām, lai izveidotu mainīgajam klimatam piemērotas sugas. Tādēļ solis pareizajā virzienā būtu atbalsta maksājumu pārskatīšana lauksaimniekiem, naudas izteiksmē izvērtējot reālos ieguldījumus dabisko zālāju saglabāšanā.”
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
