Foto: SHUTTERSTOCK

Laimi tomēr var “nopirkt” 0

Ilze Kuzmina, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
7 dārzeņi, kas palīdz atbrīvoties no taukiem vidukļa zonā, ja tos patērē katru dienu
TV24
Kreituse: Pozņaka kungs “nopirka” vietu EP par 400 tūkstošiem eiro. Vai tā ir adekvāta summa?
“Deputāti zog tualetes papīru, slimnīcu mistiskās durvis, viesnīcu dārgais ēdiens no pusfabrikātiem!” Bijušie darbinieki dalās ar profesijas noslēpumiem 5
Lasīt citas ziņas

Gada nogalē tiecamies uz brīdi apstāties skrējienā un veltīt arī vairāk uzmanības viens otram. Tas ir arī dažādu labdarības maratonu laiks, kad palīdzam svešākiem ļaudīm. Kāpēc ir svarīgi būt devējam, kā dot tā, lai dāvināšanas prieku neaptumšotu kādas mieles, kā neatdot no sevis par daudz?

Kaut mums patīk saņemt dāvanas, devējs aizvien ir labākā pozīcijā nekā ņēmējs. Dainas rindās: “Dod, dieviņi, otram dot; ne no otra mīļi lūgt!” ir patiesība, ko apliecina arī zinātnieku pētījumi. Kā stāsta Latvijas Universitātes profesors, sociālpsihologs Ivars Austers, sabiedrības aptaujas, kas saistītas ar laimes pētniecību, liecina, ka cilvēki parasti jūtas laimīgi, gan dodot, gan saņemot. Tomēr laimīgāks ir tas, kurš dod.

CITI ŠOBRĪD LASA

“Ja man jautā, vai par naudu var nopirkt laimi, atbildu, ka var, bet ne tiešā veidā. Taču laimi var “nopirkt”, tērējot naudu citu priekam, piemēram, sarīkojot vakariņas vai cita veida pasākumu draugiem vai ziedojot labdarībai,” skaidro sociāl-psihologs.

Visvērtīgākā ir dāvana, ko sniedzam, lai otram sagādātu prieku. Redzot otra prieku, to gūst arī dāvinātājs. Dāvinām arī, lai parādītu kādam cilvēkam, ka viņš mums ir īpašs, ka mēs gribam par kaut ko pateikties. Tad dāvana kalpo kā attiecību nostiprinātājs.

Gadās gan, ka dāvinām otram to, ko gribam saņemt paši. Piemēram, gribam iet uz teātri, tāpēc dāvinām partnerim teātra biļetes.

Tomēr ne vienmēr prieks ir vienīgā motivācija. Gadās, ka nesam dāvanas vajadzīgajiem cilvēkiem, cerot kaut ko saņemt pretī vai izskatīties labāks otra acīs. Dāvana, jo sevišķi dārga, var būt kā izpirkuma maksa par kaut ko, ko dāvinātājs nodarījis.

Dod no sirds, nevis augstprātīgi!

Ivars Austers
Foto: Toms Grīnbergs/LU arhīvs

Turklāt ar dāvināšanu jābūt uzmanīgiem, jo, kā norāda I. Austers, “cilvēks nebūs priecīgs un laimīgs, saņemot augstprātīgas dāvanas vai veltes, kas dod kādu mājienu”. Dāvanas, kas kaut kādā ziņā māca dzīvot, piemēram, grāmata, ko pasniedz ar vārdiem “es zinu, ka tev tā nepatiks, bet tev tā noteikti jāizlasa” vai abonements uz “Svara vērotāju” nodarbībām, noteikti saņēmējā nekādu prieku un pateicību neraisīs.

Diāna Zande
Foto: Ilze Pētersone

Arī klīniskā psiholoģe Diāna Zande teic: dažkārt dāvanas ir arī savas varas vai varēšanas apliecinājums. Gadās, ka draugu vai radu loka kāds ir turīgāks un dāvina dārgākas dāvanas, bet citi tādas nevar atļauties nopirkt un nejūtas labi, pieņemot dārgās veltes. D. Zande komentē: “Svarīgi, kāda ir dāsnā dāvinātāja motivācija: vai tā liecina, ka man ir un es dalos ar prieku, tātad dāvināšana no tīras sirds, vai arī cilvēks ar dārgo dāvanu grib parādīt, ka viņš to var atļauties, vienlaikus parādot arī savu varas pozīciju. Savas varēšanas apliecināšana ar dāvanu var būt arī neapzināta, tomēr dāvanas saņēmējs noteikti jutīsies labāk, ja dāvana būs dota no sirds.”

Reklāma
Reklāma

I. Austers saka: tam, kā tiks uztverta dāvana un cik liela nozīme būs tās cenai, atkarīgs arī no ņēmēja un devēja savstarpējām attiecībām: no tā, cik veselīgas tās ir, kāda vispār ir došanas/ņemšanas bilance šajās attiecībās.

Patiesībā dāvanas cenai nebūtu jāpievērš liela uzmanība, jo vienam arī piecus eiro atvēlēt dāvanai ir grūtāk, nekā citam nopirkt dāvanu par 50 vai pat 500 eiro.

Tāpēc, saņemot dāvanu, nevajadzētu sākt rēķināt, cik gan tā maksājusi, un dzīt sevi stresā, domājot par to, vai spēšu uzdāvināt pretī kaut ko tikpat vērtīgu. Bet, ja zināt, ka stress tomēr radīsies, tad labāk tā arī pateikt: “Paldies, bet es tev nevarēšu to atdarīt, tāpēc nevaru to pieņemt.” Taču nevajadzētu tielēties, ieslīgstot garās diskusijas par dāvanas pieņemšanu vai atraidīšanu, pauž D. Zande. Jāņem arī vērā, ka dāvinātājs, iespējams, tiešām pretī dārgu dāvanu negaida, tikai vēlas mums sagādāt prieku: “Patiesībā runa ir par komunikāciju. Dāvinātājam, ja dāvana tiešām ir no sirds, to arī jāmāk pateikt: es tev dodu, jo man ir, jo zinu, ka tu to kāro, un pretī man tiešām neko nevajag.”

Arī pašam dāvinātājam, pirms dāvināt dārgas dāvanas, vajadzētu padomāt, kā jutīsies apdāvinātais un vai tiešām, pasniedzot dārgo dāvanu, būs sagādāts prieks.

Tāpēc drošāk tomēr būtu dāvināt lietas, ko apdāvinātais vēlas un ko patiesībā viņš varētu atļauties, tomēr viņam žēl tam tērēt naudu, iesaka I. Austers.

Laiks arī ir dāvana!

Dažkārt dāsni apdāvinātie, kas nespēj dot materiāli līdzvērtīgas dāvanas pretī, tiecas atdarīt kā citādi, piemēram, ar kādu pakalpojumu. Tā var darīt, taču ne pārāk uzmācīgi. Ja otrs cilvēks saka: man neko nevajag, man nevajag, lai tu pieskati manus suņus vai bērnus, nevajag, lai ravē manas dobes, tas jāņem vērā.

Taču gadās arī, ka tas, kura materiālās iespējas ir mazākas, sāk justies kā nabadziņš, kurš nespēj dot nevienam neko, un vispār sāk izvairīties no komunikācijas pat ar tuviem cilvēkiem. Piemēram, jaunā ģimenē piedzimst bērns, viena vecmāmiņa pensionāre, nespēj mazo apdāvināt tā kā otras puses strādājošie vecvecāki. Tā vietā, lai palīdzētu jaunajai ģimenei, piemēram, pieskatot bērnu, ne tik turīgā vecmāmiņa sāk attālināties: ko nu es, tie otri vecvecāki jau labāki.

Patiesībā tam, kuram trūkst materiālo resursu, būtu jāapzinās, ka viņam ir citi resursi, piemēram, laiks, ar ko dalīties. Laiks arī ir dāvana! Ja vecvecāki uzņemas mazbērnus izvadāt pa pulciņiem, tā ir milzīga dāvana jaunajai ģimenei! Jo tas nav vecvecāku pienākums.

“Ja mēs esam uzsūkuši, ka esam labi tikai tad, kad varam dot materiālās vērtības, rodas visu vai neko domāšana. Tātad vai nu es varu, vai nevaru. Taču varēšana patiesībā var izpausties dažādi. Varēšana tāpat kā nevarēšana nav absolūta. Diemžēl dažkārt šī sajūta, ka man nekā nav un es neko nevaru, tik ļoti iesūcas porās, ka cilvēks pats vairs neapzinās savu uzvedību,” skaidro D. Zande.

Ziemassvētki – tēriņu maratons?

Bērniem Ziemassvētki bieži vien ir mīļākie svētki, jo būs dāvanas. Tikmēr pieaugušie mēdz būt stresā: dāvanu gādāšana prasa gan laiku, gan naudu. Sevišķi apnicīgi tas var būt tad, ja apdāvināmo ir daudz, ne tikai bērni.

D. Zande vērtē: Ziemassvētki ir laiks, kad bieži vien dāvinām tradīciju dēļ. Tradīcijas ir laba lieta, taču slikti, ja to dēļ dāvanas pasniedzam automātiski, bez kādas dziļākas domas.

Ja ģimenes loks ir tik plašs, ka kļūst grūti visus apdāvināt, jāvienojas, ka pieaugušo starpā apdāvināšanās nenotiek vai arī katrs pērk tikai vienu dāvanu un izlozē, kuru apdāvinās.

Ir daudz veidu, kā izrādīt apkārtējiem uzmanību arī bez naudas tērēšanas. Piemēram, var ierunāt pasaku un nosūtīt to mazbērniem! Tāpat var noorganizēt draugiem vai radiem pārgājienu.

“Paskaties sev apkārt un padomā, kas man ir un ar ko es varu dalīties! Nevis – kā man nav un kas man pienākas no pārējās pasaules,” aicina D. Zande. “Kāda draudzene man uzdāvināja brīnišķīgu dāvanu: vēstules, ko rakstīju viņai bērnībā. Tā bija liela vērtība, jo viņa tās bija saglabājusi, un man bija ļoti interesanti tās lasīt!”

Vai vajadzētu rosināt arī bērnus gādāt citiem dāvanas? “Daudzās ģimenēs jau tas notiek: dāvanas gatavo visi kopā, un bērns pievieno tām savu zīmējumu, piemēram, paša zīmētu apsveikuma kartīti vai kādu veidojumu no plastilīna. Jā, ir svarīgi, lai bērns tiek iesaistīts, lai nav tā, ka viņš tikai saņem, jo ilgtermiņā nav diez cik labi, ja bērns iemācās, ka visi resursi plūst pie viņa, bet no viņa nekas netiek sagaidīts,” atbild D. Zande. “Bērnam ir jāmācās savstarpējā apdāvināšanās. Ziemassvētki ir svētki, kad ne tikai saņemam, bet gribam darīt ko labu otram.”

Mazināt bezspēcības sajūtu, darot labu

Darīt ko labu otram arī tad, ja šis cilvēks mums ir svešs, varbūt pat nepazīstams, tā savukārt ir labdarība un sabiedriskā aktivitāte, kas kļuvusi sevišķi aktuāla kara dēļ Ukrainā. Ierasts arī, ka Adventes laikā ir dažādi labdarības maratoni.

I. Austers spriež, ka cilvēki, iesaistoties ziedošanā vai brīvprātīgā darbā, meklē un atrod jēgu dzīvei. Rodas arī gandarījums, kas veicina laimes izjūtu.

Kas attiecas uz karu Ukrainā vai citām ļoti smagām situācijām, sociālpsihologs teic, ka, palīdzot šajos gadījumos, pat ja dots mazumiņš, cilvēki mēģina mazināt to bezspēcības sajūtu, kas neizbēgami rodas.

Ziedošana ir došana kopējam katlam, visas sabiedrības labumam. “Es dodu, lai justos kopienā ar citiem, un beigās arī es no tā katla ēdīšu, jo turpināšu dzīvot šajā sabiedrībā,” teic I. Zande. Bet jādod tik, cik tiešām var, nevis jāpiepilda viss katls vienam, klusībā šķendējoties, ka esmu atdevis par daudz.

I. Austers domā, ka no ziedošanas kampaņām sabiedrība kopumā iegūst: ne tikai tāpēc, ka, tajā piedaloties, ir iespēja izrādīt savu empātiju un solidaritāti, kā arī tiek savākti līdzekļi kādai vajadzībai, bet arī tālab, ka uzzinām vairāk par cilvēkiem, kas dzīvo mums līdzās un viņu vajadzībām.

“Brīvprātīgais darbs Latvijā vēl nav sevišķi populārs, tāpēc naudas ziedošana to kaut kādā veidā aizvieto,” saka I. Austers. Vienlaikus palīdzība Ukrainai aktivizējusi sabiedrību: tiek ziedota ne tikai nauda, bet ļaudis atrod arī citas iespējas palīdzēt. Latvijas sabiedrība kļuvusi vienotāka un aktīvāka.

Palīdzot citiem, palīdz sev

Arī ziedošanai, tāpat kā tuvinieku apdāvināšanai, ir dažādas motivācijas. Kā skaidro D. Zande, dažkārt ziedojam, jo jūtamies vainīgi, ka mums pašiem klājas labi vai vismaz labāk nekā tam, kurš lūdz palīdzību.

Tāpat brīvprātīgajam darbam, kad savs laiks, darbs un zināšanas tiek par velti atdotas svešiem cilvēkiem, motivācijas var būt ļoti dažādas. “Novembrī sarēķināju, cik biju sniegusi intervijas, cik rakstus pati biju rakstījusi. Uzskatu, ka arī tas ir laiks, ko bez maksas atdodu citiem. Kad ierakstīju to tviterī, man atbildēja, ka tā es pelnot sev atpazīstamību. Nē, tas man nav nepieciešams. Mana motivācija ir: es gribu iedot to, ko zinu, pēc iespējas vairāk cilvēkiem,” stāsta D. Zande.

Taču vēl klasiska brīvprātīgo darbu veicēju motivācija ir palīdzēt citiem, palīdzot sev pašam. “Piemēram, jaunajai māmiņai ir problēmas ar bērnu audzināšanu, viņa meklē atbildes uz saviem jautājumiem un dalās ar uzzināto ar citiem, piemēram, veidojot podkāstus,” paskaidro psiholoģe. “Vienlaikus tā ir iespēja saņemt atzinību no citiem.”

“Tas ir labākais veids, kā tikt galā ar personīgām problēmām: palīdzot citiem, tu iegūsti pats,” vērtē I. Austers.

Tāpat brīvprātīgajā darbā mēdz iesaistīties, pateicoties vecāku vai skolotāju labajam piemēram.

Beāte Bēvalde kļuva par brīvprātīgo biedrībā “Tavi draugi”, lai mazinātu trauksmes un bezspēcības sajūtu, kas radās, sākoties karam Ukrainā. “Mums visiem spēkiem jāveicina Ukrainas uzvara, jo tā aizsargājam arī savu valsti,” viņa saka.
Foto: Anda Krauze

Tieši tā par brīvprātīgo kļuva Beāte Bēvalde, kas tagad strādā biedrībā “Tavi draugi”: tā ir viena no redzamākajām organizācijām, kas palīdz gan ukraiņu bēgļiem tepat Latvijā, gan sūta palīdzības kravas uz Ukrainu.

Kad Beāte mācījās 6. klasē Rīgas Andreja Pumpura 11. pamatskolā, klases audzinātāja Ilze Bērziņa rosināja Ziemassvētku laikā apciemot bērnunamu. Skolēni sagatavoja dāvanas un devās pie bērniem ar īpašām vajadzībām. “Jau pirms tam nebiju cilvēks, kas paies citam garām nepalīdzot,” atceras Beāte. “Tomēr tās dienas pieredze bija ļoti liels iemesls, kāpēc šodien daru to, ko daru un nestāvu malā.”

Arī citiem klasesbiedriem viesošanās bērnunamā deva daudz emociju un pēc tam bērnus viņi apciemoja katru gadu, palīdzot, “cik nu tas bija mūsu spēkos”. “Ja tev gan mājās, gan skolā māca būt labam cilvēkam, tad, visticamāk, arī izaugsi par labu cilvēku,” saka Beāte.

Viņa lepojas, ka šopavasar tieši Beātes skola bija viena no tām, kas ļoti aktīvi vāca ziedojumus Ukrainai.

Būtiska viņas kā sabiedriski aktīva cilvēka izaugsmē bija arī darbība Rīgas Skolēnu domē, kur kopā ar citiem bērniem un jauniešiem rīkoja dažādus pasākumus: “Tad izjutu, ka par darbu var maksāt ne tikai ar naudu. Mana alga bija smaidi un labi padarīta darba sajūta, kā arī iespēja darboties kopā ar foršu komandu. Starp citu, arī strādājot algotu darbu, man allaž bijis svarīgi, lai šis darbs man patīk un sagādā prieku. Naudu vajag, bet tikai tās dēļ nekad neesmu strādājusi.”

Beāte redz, ka citam vajag palīdzību, pat ja šis cilvēks, negribot apgrūtināt, saka, ka neko nevajag. “Esmu darījusi daudz ko pa kluso, piemēram, slēpusi naudu citu cilvēku dzīvokļos, lai viņi to atrastu un nezinātu, kā tā radās,” viņa smej.

Beāte saka: iespēja palīdzēt citiem ir uz katra soļa. Var kaut vai pieteikties par auklīti draudzenei, kas norakusies bērn-kopībā un neko citu ārpus tā neredz.

Vai vērtīgāk ziedot laiku vai naudu? Tas atkarīgs no situācijas, atbild Beāte: “Ja vajag pirkt ģeneratoru Ukrainai, tad vajadzīga nauda. Ja kādam vajag psiholoģisku atbalstu, tad jāziedo laiks.”

Karš mainīja dzīvi

Foto: Anda Krauze

Sākoties karam, Beāte mēģinājusi turpināt ikdienas dzīvi: iet uz algoto darbu, nākt mājās, būt kopā ar ģimeni. Taču tas neizdevās: ” Mani smacēja bezspēcības sajūta. Aizeju uz darbu, bet pastrādāt nevaru: esmu ne cepta, ne vārīta. Brīvdienās domāju tikai par to, kā palīdzēt, vai es varu ko darīt. Domāju par cilvēkiem, ko pazīstu un kuri dzīvo Ukrainā. Pirmdienā atkal devos uz darbu, bet biju sabrukusi čupiņa, kas ik pa brīdim raudāja. Zināju, ka pārstāšu raudāt, kad sākšu fiziski kaut ko darīt, palīdzēt. Tad uzzināju, ka “Tavu draugu” noliktavā visu laiku vajag brīvprātīgos palīgus, un devos turp. Sākumā domāju, ka tikai uz stundiņu… Kā pieķēros šķirot kastes palīdzības sūtījumiem, tā te arī paliku.

Mēs to darām ne jau tikai tāpēc, lai palīdzētu Ukrainai, ne tikai tāpēc, ka mēs esam cilvēki un arī Ukrainā dzīvo tādi paši cilvēki, bet arī tāpēc, ka negribam, lai tuvā vai tālā nākotnē visai Eiropai vai visai pasaulei, adot zeķes un lejot ierakumu sveces, tāpat nāktos palīdzēt mums. Mēs labi saprotam, ko nozīmē dzīvot kaimiņos agresoram. Tāpēc mums ir jāveicina Ukrainas uzvara, cik vien spējam.”

Biedrībā “Tavi draugi” kā brīvprātīgie darbojas arī bēgļi no Ukrainas un viņiem šī darbošanās palīdz mazāk domāt par “to vājprātu, kas notiek Ukrainā”.

Sabiedrība nedrīkst būt vienaldzīga

Potenciālajiem brīvprātīgā darba veicējiem iespēju ir ļoti daudz: apciemot ļaudis veco ļaužu pansionātos vai citās iestādēs, staidzināt suņus patversmēs u. c. Būtiski, ka izmaiņas vidējās izglītības standartā paredz: lai pabeigtu vidusskolu, jauniešiem vajadzēs veikt kādu projektu – tas varēs būt zinātniski pētnieciskais vai radošais darbs, kā arī sabiedrībai derīgs darbs.

Brīvprātīgo darbu aktīvi atbalsta arī Eiropas Savienība, tostarp finansējot brīvprātīgo braucienus uz ārzemēm. Beāte gan smej, ka viņa tik ļoti “ieraku- sies brīvprātīgajā darbā tepat Latvijā”, ka ārvalstīs palīdzēt citiem nav sanācis: “Nesaku, ka nekad nebraukšu kā brīvprātīgā uz ārzemēm, taču man svarīgi, kāda ir vide ap mums. Vispirms jāsakārto savas mājas, tad sava pilsēta, pēc tam sava valsts un tikai tad var doties plašajā pasaulē.”

Beāte secinājusi: “Brīvprātīgais darbs tevi ierauj ļoti, taču var notikt arī tā, ka tas tevi sakošļās un izspļaus, ja nespēj novilkt savā galvā skaidras līnijas starp to, kas ir labs un kas ir slikts, ja nemāki nodalīt laiku, ko velti sev un savai ģimenei, no tā, ko atdod kādam labdarības projektam. Izdegšana brīvprātīgajiem ir viena no populārākajām slimībām. Varbūt tikai galvassāpes to pārspēj.”

“Cilvēks, kurš palīdz citiem, allaž nonāks pie jautājuma, cik daudz dot un kurā brīdī pateikt stop. Tad jāatceras: man ir tiesības pateikt, ka viss, te ir mana robeža,” atzīst D. Zande.

“Jā, ir svarīgi spēt pateikt, ka mēs nevaram, ka mums pietrūkst spēka,” piekrīt Beāte.

“Tavu draugu” noliktava kara sākumā strādāja visu diennakti, bet tad kļuvis skaidrs, ka arī palīgiem vajadzīga atpūta, un nu darba laiks ir no pulksten 10 līdz 18 katru dienu, izņemot svētdienas. “Agrāk es te biju caurām naktīm, mājās parādījos tik reti, ka mans kaķis brīnījās, mani ieraugot. Ilgi tā nav iespējams dzīvot, jo tā tuvotos vājprātam,” stāsta Beāte.

Viņa neslēpj, ka darbošanās citu labā sniedz ne tikai pozitīvas izjūtas. “Kopš esmu brīvprātīgā, esmu piedzīvojusi visas iespējamās vilšanās, netaisnību, nebūšanas, bezspēcību, dusmas, aizvainojumu. Taču visgrūtāk ir sagremot to, ka ir cilvēki, kam ir vienalga, kas notiek Ukrainā,” viņa teic. Beāte saprot, ka ne visiem ir iespēja palīdzēt, bet nesaprot, kā tie, kam būtu iespēja ziedot, var atbildēt, ka negrib to darīt vai ka “arī Latvijā būs ziema”.

Turklāt arī pret pašu valsts iedzīvotājiem attieksme bieži vien ir vienaldzīga. “Ja mēs tādi būsim, kādā dienā kā sabiedrība gluži vienkārši izbeigsimies,” brīdina Beāte.

Dažkārt sanāk dusmoties arī uz tiem, kuri it kā ziedo, taču nederīgas mantas. Katru dienu uz biedrību “Tavi draugi” tiek atnests vismaz viens maiss ar apģērbu, kas ir saplēsts, netīrs, smirdīgs, bez rāvējslēdzēja vai pogām, tātad nav lietojams. “Tādos brīžos jūtamies kā lielākie Rīgas miskastnieki,” nopūšas Beāte un atgādina: jāziedo tikai tās lietas, ko arī pats vilktu mugurā vai dotu vilkt sev tuviem cilvēkiem.

“Ziedošanā ir tāda ļoti šaura līnija, ko svarīgi nepārkāpt gan ziedotājam, gan ziedojuma prasītājam,” teic Beāte. Tāpēc, aicinot ziedot, viņa vienmēr rūpīgi izvēlas vārdus, jo pamanījusi, ka tādi vārdi kā “vajag” vai “nepieciešams” izraisa pretreakciju, nevis vēlmi palīdzēt, jo rodas sajūta, ka ziedojums tiek pieprasīts, ka prasa teju vai atdot pēdējo kreklu.

Ņēmējs var kļūt par devēju!

Biedrībā “Tavi draugi” noliktava mūsu viesošanās dienā ir pilna ar ziedotām mantām, tomēr joprojām ļoti tiek gaidītas siltās drēbes, segas, spilveni, gultasveļa.
Foto: Anda Krauze

Risku, ka brīvprātīgais palīgs izdegs, diemžēl var radīt arī palīdzības saņēmēji. Gadās, ka sākumā viņi ļoti novērtē palīdzību, pēcāk to uztver par pašsaprotamu, bet beigās jau saka: “Kur ir? Dod šurp!”

“Tie, kuriem daudz palīdzēts, dažkārt sāk visu laiku gaidīt, ka kāds izdarīs viņu vietā,” novērojusi D. Zande.

Viņa pati bijusi pirmā brīvprātīgā zīdīšanas konsultante Latvijā. Kad šādu brīvprātīgo radās vairāk un D. Zandei daudz laika aizņēma studijas, viņa no šī pienākuma atteicās, taču vēl ilgi saņēma zvanus, kuros zvanītāji faktiski pieprasīja sniegt konsultācijas.

Taču ir arī gadījumi, kad tie, kuri saņem ziedojumus vai brīvprātīgo palīdzību, nebūt nejūtas pieprasoši, bet gan melni un maziņi, kaunoties, ka paši nav tikuši galā. Par šādiem gadījumiem I. Austers teic: “Svarīgi apzināties, ka dzīve var dažādi iegriezties. Šobrīd tu esi ņēmējs, bet kādā brīdī vari būt arī devējs! Pat ja tev nebūs naudas ziedošanai, tu vari kaut ko izdarīt ar savām rokām. Palīdzība var būt arī uzklausīt kādu.”

Nobeigumā nedaudz personisku atmiņu. Pirms vairākiem gadiem kādā starptautiskā apmācību projektā satiku anglieti Annu. Viņa, būdama jau divu pieaugušu meitu māte, nesen bija mēnesi pavadījusi, kā brīvprātīgā strādādama Sicīlijā mazturīgu ļaužu, tostarp imigrantu bērnu, bezmaksas pieskatīšanas iestādē. Brīvprātīgajam darbam Anna bija pievērsusies tad, kad pašas bērni jau bija izaudzināti un bija apņēmības pilna turpināt palīdzēt citiem. Kādu dienu viņa man jautāja, kā latviešu valodā skan vārds “ziedot”. Es viņai atbildēju un piebildu: “Tas ir ļoti līdzīgs vārdam “ziedēt”. Atšķiras tikai viens burts.”

“Nu, tas tiešām ir interesanti! Tur jābūt kādai dziļākai jēgai. Man tas jāpieraksta,” sacīja Anna un paņēma piezīmju grāmatiņu.

Nu ja, zieds taču ir arī vārda “ziedojums” senāka forma. Bet vēl svarīgāk ir tas, ka, ziedojot no sirds mēs ziedam, parādām uz āru savu iekšējo skaistumu. Ziedošana ir ziedēšana.

Aktuālās akcijas Ukrainas atbalstam

Šogad labdarības maratons “Dod pieci!” tiks veltīts Ukrainas bērniem Latvijā.Joprojām tiek vāktas siltas drēbes kara bēgļiem, kā arī sūtīšanai uz Ukrainu. Tāpat noder tēja, šķīstošā kafija un aplejamās zupas, kā arī krēmi, kas pasargā no aukstuma, pretklepus un pretsaaukstēšanās līdzekļi, ko izdala pie Latvijas/Krievijas robežpunktiem, kur ierodas nosaluši un pārguruši bēgļi no Krievijas okupētajām Ukrainas teritorijām. Šobrīd Latvijā atrodas teju 35 tūkstoši ukraiņu bēgļu. Pēc Iekšlietu ministrijas aplēsēm, aptuveni 31% no tiem ir bērni.

Tāpat vēl tiek vāktas un gatavotas ierakumu sveces, kurām izmanto konservu kārbas, sveču galus vai sveces, kā arī kartonu. Biedrība jau nosūtījusi 16 000 ierakumu sveču, kas dod karavīriem gan gaismu, gan siltumu.

Dāvanu gādāšana bērniem, kas ir Ukrainas bērnunamos! Biedrība saņēmusi vēstules no aptuveni 400 bērniem ar lūgumiem Ziemassvētku vecītim. Katram būs iespēja sagādāt dāvanu bērniem, kas tiks pasniegtas pareizticīgo Ziemassvētkos. Zināms gan, ka ne visi lūgumi būs mantiska rakstura. Ir bērni, kuri raksta, ka Ziemassvētkos grib satikt mammu vai tēti, kas ir frontē. Biedrība sadarbībā ar Ukrainas vēstniecību un valdību mēģinās noorganizēt vismaz video sveicienu no prombūtnē esošajiem vecākiem.

Ja gribi palīdzēt, praktiski darbojoties, nāc uz “Tavu draugu” noliktavu Ventspils ielā 50–k 3, un darbiņš noteikti atradīsies. Regulāri tiek meklēti arī spēcīgi puiši, kas gatavi braukt izvadāt un izkravāt mantas, piemēram, mēbeles no noliktavas uz dzīvokļiem, kur dzīvo bēgļi no Ukrainas.

Reāls stāsts

Tik ļoti gribas mājās…

Foto: Anda Krauze

Natāliju no Ukrainas sastopu biedrības “Tavi draugi” noliktavā, kur bēgļi var saņemt apģērbu un dažādas sadzīvē nepieciešamas mantas. Viņas skaistās, brūnās acis piepildās asarām, kad saku, ka rakstu par došanas un ņemšanas tēmu. “Es jūtos neērti, nākot šeit pēc ziedojumiem. Jūtos kā diedelniece. Mājās mums tas viss, ko tagad te paņēmu, bija pašiem. Tik ļoti gribas mājās,” viņa saka.

Latvijā Natālija dzīvo kopš marta kopā ar savu mammu. Ir darbs, taču ienākumi pārsvarā tiek tērēti dzīvokļa īrei, komunālo pakalpojumu un pārtikas apmaksai. Jābaro arī divi kaķi, kas atceļojuši šurp no Ukrainas. Tāpēc apģērbu un sadzīves lietas atrod labdarības organizācijā.

“Kaut Latvija ir maza valsts, atbalstu jūtam lielu. Kad sāku īrēt dzīvokli, mums nebija veļasmašīnas, arī mēbeļu nekādu. Sociālajos tīklos sazinājos ar kādu vīrieti, kas atdeva veļasmašīnu. Atveda ne tikai to, bet arī galdu, kā arī atteicās ņemt naudu par benzīnu,” teic Natālija.

Dažādas palīdzības organizācijas ir arī pašā Ukrainā, bet lielākoties tās šobrīd palīdz karavīriem, kuriem ziemas laikā frontē klājas sevišķi smagi. Tāpat labdarības organizācijas atbalsta tos, kuri, bēgot no kara šausmām, dodas uz mierīgākiem apgabaliem Ukrainā.

Kā klājas vīriem karalaukā, Natālija zina no tuvinieku pieredzes: māsas vīrs un dēls ir frontē. Abi bijuši ievainoti, bet izveseļojušies, nu atkal karo.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.