Anneles Slišānes lidojošie deči no dabas materiāliem Latvijas dzimšanas dienai 0
Gluži vai lecu no sajūsmas, uzzinot par ideju uz Latvijas simtgadi noaust simt segu no dabas materiāliem. Tik lieliska doma! Māksliniece Annele Slišāne smejas, ka arī pati gandrīz stāvus uzlekusi gaisā, kad šī ideja nakts vidū iešāvusies prātā. Simt deči, kā Annele tos dēvē latgaliski, pamazām top gatavi.
Pagājušajā vasarā šī ideja piepeši piedzima – dzinks! – un atnāca. Līdz Latvijas simtajai dzimšanas dienai katru nedēļu noaudīšu vienu deči! Ne paklāju, ne gobelēnu, bet tieši deči, tādu kārtīgu segu. Doma bija tik liela, tik spēcīga, ka naktī cēlos augšā, ņēmu kalendāru un skaitīju nedēļas. Iznāca, ka aust jāsāk 21. augustā, tad iznāktu tieši simt nedēļas un simt deči, turklāt vēl simt dienas un simt stundas paliktu rezervē. Atnāca šie skaitļi, un viss salikās,” atceras Annele.
Annele Slišāne ir māksliniece un skolotāja, viņa māca dizaina un tehnoloģiju pamatus Angļu ģimnāzijā. Pagājušajā gadā arī pati sākusi mācīties – iestājusies Mākslas akadēmijas Tekstilmākslas nodaļas maģistrantūrā. Vēl Annele apgūst dūlu programmu. Nolēmusi kļūt par dūlu, lai varētu emocionāli atbalstīt un palīdzēt sievietēm grūtniecības, dzemdību un pēcdzemdību laikā.
“Man kā daudzbērnu mammai ir daudzreiz prasīti padomi, taču tos devu, balstoties uz savu intuīciju. Vēlētos palīdzēt ar gudrību, kam pamatā psiholoģijas pētījumi, kā arī ļoti daudzu mammu pieredze.” Annelei ir pieci dēli, jaunākajam drīz būs trīs, vecākajam – 19 gadu.
Stellēs kā īpašā istabā
Viesojos pie Anneles Mākslas akadēmijā. Ap lielajām stellēm izskatās kā siena pļavā, tur sabiruši kaņepju stiebri un citu augu atlikumi. Top gobelēns studiju ziemas skatei, arī tajā māksliniece ieauž dabas materiālus. Augus viņa liek lietā gadus piecus, taču par šādu izmantošanu zinājusi jau sen.
“Mana mamma atcerējās, kā viņas tante auda no svaigiem meldriem – tos tik stingri aužot piesitusi, ka sula vien šļakstējusi. Mani pirmie augi bija kalmes un vilkvāles. No nātrēm darināju tādus kā palagus. Uz tiem iesaka gulēt, ja kauli sāp. Tāpat var atvairīt skaudību un citas negācijas, palīdzēt, ja nodarīts pāri dvēselei.”
Aušanas priekus Annele pazīst kopš bērnības. Viņas baba, vecmāmiņa, bija apkaimē iecienīta audēja, daudzās kaimiņu mājās ir viņas austās klasiskās segas. Annele jau sākumskolā mācījās aust jostas ar celu dēlīšiem, vēlāk tika arī pie stellēm. Mamma strādāja Upītes bibliotēkā, izdomāja tur ielikt babas stelles, lai meitenes mācās darināt baltos dvieļus.
“Aušana ir domāšanas veids, pasaules izpratne. Man tā ir arī iespēja tikt pie laika sev. Iekāpju stellēs – ieeju kā citā istabā. Ja adu, mazais puika var iesprukt klēpī. Stellēs bērns var ienākt tik tad, ja ielaižu,” pasmaida māksliniece.
Plastmasas salas okeānā
Pirms simtgades idejas īstenošanas Annele izveidojusi sarakstu, ko vēlētos ieaust savos dečos. Tie ir gan augi, ko varam satikt dabā: pļavā, mežā, dārzā, gan tas, ko neglītā kārtā atdodam dabai atpakaļ, tātad izmestie civilizācijas atkritumi, vides piesārņojums.
“Maizi pērkam gandrīz katru dienu, katrs kukulītis ir savā maisiņā. Kur tie paliek? Nonāk atkritumos un nesadalās vēl simt gadu. Maisiņi visur mētājas, tajos ieķeras putni, iekabinās zvēri un netiek laukā. Okeānos veidojas plastmasas salas, kilometriem lielas, milzīgas. Tur tie maisiņi saplūst, savirpinās kopā.
Ģimenē cenšamies nepirkt bezjēdzīgas lietas. Šķirojam atkritumus, un es krāju visu, kas var noderēt aušanai. Jau tapis dečis no flomāsteriem, produktu maisiņiem, avīžu un žurnālu lapām, veciem aizkariem, polipropi-lēna auklām, melnajiem atkritumu maisiem, zeķbiksēm. Arī no videokasešu lentēm. Savulaik gandrīz visās mājās bija videokasetes. Sāku domāt – kur visa tā lenšu gūzma paliek? Savācu vairāk nekā simt kasešu, lentes ieaudu dečī.
Kad piedzima otrais dēls, parādījās pamperi. Ļoti ērti, bet pamperus nevar ne kompostēt, ne dedzināt, tā arī paliek vidē gadu simtiem. Tādēļ pēdējiem trim puikām apzināti izvēlējos mazgājamos autiņus, tikai naktīs reizēm uzliku pamperu. Tagad parādījušās ekoloģiskās autiņbiksītes, tās drīkst kompostēt, jo dabā sadalās, tātad ir iespēja izvēlēties.”
Pašlaik Annele auž sešdesmito deči, tas top no telefonu un datoru austiņām. Lai savāktu nepieciešamo daudzumu, Annele lūgusi talkā draugus un paziņas.
Ieauž dzimteni stāstos
Sega tiek noausta apmēram nedēļas laikā. Katram dečim tiek pievienots stāsts. Annele bieži to uzraksta latgaliski, jo tā labāk spēj izteikt izjūtas, ko rada izmantotais materiāls.
“Projekts izvērtās sociāls. Par katru noausto deči ziņoju savā feisbuka lapā, dalos ar fotogrāfiju un stāstu. Parasti teksts atnāk jau aužot. Ir stāsti, kas rodas paši no sevis, tie kliedz un pieprasa aust konkrēto materiālu.
Pierakstu noskaņas, ko atrodu prāta un sirds plauktos. Niedru dečs stāsta par milzu niedru laukiem, kam bērnībā gāju cauri, lai pirmoreiz nokļūtu pie jūras. Tolaik mācījos otrajā klasē, vecāki mani aizveda pie tantes uz Ventspili. Jūra smaržoja pēc niedrēm un tikko kā mizotiem kartupeļiem…”
Annele ir lauku bērns, augusi Latgales skaistajā dabā. Vākt augus viņai nešķiet sūrs darbs, lai arī katram audeklam jāsavāc krietni klēpji. Pēc nātrēm viņa brauc ar ķerru, dadžus nes maisos, puķu grēdas atved ar velosipēdu.
“Pēc pelašķiem gāju agrā augusta rītā, bridu basām, nosalušām kājām pa aizaugušu pļavu. Rasa vēl liela, brunču mala izmirkusi slapja. Ziedu čemuri smagi līgojas vējā. Piepeši pārņēma sajūta, ka pelašķi mani ievedīs kādā brīnummežā…
Ieraugu daudz ko, kas dabā notiek. Redzu zvēru stigas, kur viņi iet dzert ūdeni. Izpētu skudru mājas. Ja neesi kukaiņu pētnieks, tad pieaugušā vecumā nemaz nenotupsies līdz skudrai. Pagājušajā vasarā skudru mājas bija saceltas kā torņi, tādi gari, augsti. Kukainīši jau sajuta, ka tā būs lietaina.”
Lidojošās segas un māllēpju zivis
Bērnībā Anneles ģimene augus vākusi citiem nolūkiem. “Čajas vārījām. Tētim vislabāk garšoja tēja no liepziediem. Tas atausa atmiņā, kad audu liepu lapas. Savācu daļu, bet otrā rītā visur jau bija sasnidzis. Gājām ar puikām, rakām lapas no sniegapakšas, žāvējām, lai varu aust tālāk.
Annele prāto, ka zālīšu aušana ir dziedniecisks process. Āda uzņem vērtīgās vielas, tiek ieelpota smarža. Kad audusi vīgriežu deči, šķitis, ka to trakais saldums aizlipina visu.
“Pirmais simtgades dečs tapa no vībotnes. To audu pilnmēness naktī. Sēdēju stellēs, un spēcīgā smarža turpat vien apkārt vibrēja, neplūda prom. Sapratu, ka vībotne ir īsta raganu zāle, tātad ar šādu deči var pat aizlidot!
Man ir vairāki lidojošie deči. Saulespuķes un nātres arī audu pilnmēnesī. Pienenes arī – liku ziedu pie zieda. Dēli palīdzēja plūkt, klēpjiem vien pienesa. Pieneņu kāti ir ļoti lokani, izžūstot kļūst stipri.
Augiem ir atšķirīga faktūra, tie dažādi saliekas. Māllēpju lapas sažuva un izskatās kā zivtiņas, it kā speciāli būtu tā veidojusi. Ir augi, ko nevajag vākt visus uzreiz, jo sakaltuši tie lūst. Arī ziedus plūcu vien tik, cik man ir laika aušanai. Re, pusstunda brīva, tātad ar šo kaudzīti pietiks.”
Annele griezusi nātres bez cimdiem, arī audusi kailām rokām. Pēc laiciņa nātres vairs nedzeļot, taču pirksti kļuvuši tik jutīgi, ka šķitis – “varu sataustīt, kas katram cilvēkam iekšā”. Vēl trīs dienas pēc nātru aušanas rokas glabājušas dīvaino jutību.
Pie nātru deča Annele pierakstījusi: “Norūdot domas, trenējot pacietību, izbaudot negaidīto asumu, novērtējot bagātību, pieņemot dāvanas, palaižot brīvībā gliemežus, es lasu nātres. Lieliem klēpjiem. Pilnmēness naktī plikām rokām aužu nātru deči. Lai glābtu noburtos brāļus. Visā pasaulē.”
Dečiem daudz cienītāju
Gatavos deķus Annele liek istabaugšā, lai žāvējas ēnā un caurvējā. Žūstot mainās daudzu augu nokrāsa, tonis. Vīgriezes iznāk tumšzaļi dzeltenas, ugunspuķēm lapas un kāti iekrāsojas atšķirīgā zaļumā, ziedi – daudz tumšāki.
Kad nolika žāvēt dečus no pašu dārzā augušām magonēm, brangās galviņas pēc laika izrādījās glīti atvērtas un izēstas. Laikam kāds zvēriņš uzskatīja tās par saviem ziemas krājumiem.
“Līdzīgi gāja cūku pupām. Tās izmantoju arī rotaļlietu gatavošanā. Reiz spēļu kaķi, kas bija pildīts ar cūku pupām, atradām sakostu – viss bija izēsts, tikai miziņas palikušas,” atceras Annele.
Jau kopš pirmā dēla piedzimšanas Annele bērnu mantas darina pati, lai tās būtu nekaitīgas – gan darinot, gan bērnam spēlējoties. Pat ja šādu mantiņu nozaudē vai izmet, tā nenodara pāri dabai. “Stāstīju bērniem par pazudušo vilnas zirdziņu: varbūt stārķis to iebūvēja savā ligzdā.”
Viņa darina ekoloģiski tīras mantas, ada, tamborē, izmanto vilnu. Nepasūta mistisku bambusa vai kokosa šķiedru, kas jāved pāri kontinentiem. Tas vairs nav ekoloģiski attāluma dēļ. Par lielisku atzīst vilnu no Pāces vilnas fabrikas, jo ražotnē to mazgā tikai ar ūdeni, neizmanto ķīmiju, tādēļ vilnā mēdz būt dadži, graudi vai dažādi citi gruzīši.
“Tamborēju arī raibas bumbas, ko cieši piepildu ar graudiem. Šāda bumba ir smaga. Bērns jau mazotnē iemācās, ka lietām ir svars un faktūra, nevis domā, ka eksistē tikai superviegla, gluda plastmasa.
Līdzīgi ar ēdienu. Man tīk to izgaršot nesamačkātu. Vienkārša rudzu maize vai kartupelis, vārīts ar mizu. Latgalē vārām tikai ar mizu. Tikpat vienkārši arī ēdam – ar sāli un sviesta piciņu, nu ļoti garšīgi! Vienkāršību jau iemāca bērni. Reti kuram mazajam garšo rasols vai cits mistisks ēdiens, sākumā to nākas iemānīt. Bet bērns izņurca zirni un tad apēd, līdz ar to viņš skaidri zina, kas tas ir.
Nemēģinu veltīt nenormāli daudz laika, lai pagatavotu to, ko vairs nevar atpazīt. Cenšos izvairīties no gatava ēdiena, no ieskrietuvēm, katru vakaru uztaisīt siltu mājas ēdienu, pat ja tā ir tikai ātrā zupa.”
Iekustināt Latgales māju
Ziemā Annele auž dečus no tā dēvētajiem civilizācijas atkritumiem, bet vasarā vāc visu, kas zaļo un zied. Pavasarī, līdzko sāks plaukt pureņi vai vizbuļi, Annele diebs pļavās. Pagājušā gadā šo to nepaspēja, jo daudz kas ziedēja vienlaikus. Dažu deču darināšanu atlika apzināti. “Būtu necienīgi aust no labības, jo tik daudziem zemniekiem noslīka raža.”
Annele vēlējās pati izaudzēt augus vairākiem dečiem, piemēram, kaņepes, arī tikt pie šķiedras. Konsultējās ar Latgales Lauksaimniecības zinātnes centra vadītāju Venerandu Stramkali, bet pētniece gardi smējusies: pati tu, meit, neizkulsi.
Ikdienā Anneles ģimene dzīvo Rīgā, uz dzimtas mājām Viļakas novada Zeļčos aizbrauc brīvdienās un svētku dienās. Stelles gan ir abās mājās.
“Laukos man patīk, ja istaba ir pilna ar dabu. Griesti aizkārti vībotnēm, tās nelaiž mājā raganas. Visur tēju buntītes, saulespuķu galvas, pirtsslotas, visādi augu pušķi. Lai viss ņirb un smaržo! Klāju gultai segu, bet no augšas birst baltas ziedlapiņas. Kumelītes! Tās par vēlu nogriezu – ja pakustas, ziediņi virpinās lejup kā sniegs.
Uz svētkiem pie griestiem lieku puzurus. Ja mājās ir cilvēki, tie iekustas, sāk griezties. Taču ikdienā mūsmājās neviens nedzīvo. Atbraucu, atveru durvis un jūtu – te ir apstājies laiks. Kā senā koka baznīcā, kur, šķiet, pat sveču liesmas taisni stāv. Ienāku, iekustinu laiku, un māja sāk griezties.”
