Gata Šļūkas zīmējums

“Lielākā problēma ir sabiedrības lingvistiskā attieksme!” Kā latviešu valoda brūk pa ķieģelītim vien 80

Linda Kusiņa-Šulce, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Reklāma
Reklāma
Veselam
8 veidi, kā bērnu izaudzināt par potenciālo psihoterapeita pacientu 13
NATO admirālis atklāj, vai ir pazīmes, ka Krievija tuvākajā laikā plāno iebrukt kādā no NATO valstīm
VIDEO. Kāpēc gurķus tin plēvē? Atbilde tevi pārsteigs
Lasīt citas ziņas

Rūpes par latviešu ­valodu katram valsts ­pilsonim būtu jāuztver kā savu goda pienākumu – šāda doma caurvij tikko iznākušo sociolingvistisko pētījumu “Valodas situācija Latvijā 2016.–2020”.

Valsts valodas politikas pamatnostādnēs no 2015. līdz 2020. gadam bija noteikts: “Valsts valodas politikas mērķis ir nodrošināt latviešu valodas – Latvijas Republikas valsts valodas un Eiropas Savienības oficiālās valodas – ilgtspēju, tās lin­gvistisko kvalitāti un konkurētspēju Latvijas un pasaules valodu tirgū, kā arī ietekmi Latvijas kultūrvidē.”

CITI ŠOBRĪD LASA

Šo mērķi bija paredzēts sa­sniegt, īstenojot četrus darbības virzienus: stiprinot valsts valodas juridisko statusu; attīstot valsts valodas izglītības politiku; zinātniski izpētot un attīstot latviešu valodu, kā arī nodrošinot sabiedrības līdzdalību valsts valodas politikas īstenošanā un latviešu valodas attīstībā. Kā šos mērķus izdevies sasniegt? Kaut arī 30 neatkarības gados latviešu valodas kā valsts valodas situācija būtiski nostiprinājusies, ieslīgšanai rēnā pašapmierinātībā nav pamata, liecina pētījuma rezultāti.

Celt vai graut?

Latviešu valodas aģentūras (LVA) direktors Jānis Valdmanis krājuma ievadā norāda – pēc 2012. gadā notikušā tā sauktā valodas referenduma (kurā, jāatgādina, gandrīz 75% nobalsoja par vienas valsts valodas saglabāšanu) tik rupji uzbrukumi latviešu valodai vairs nav pieredzēti, toties turpinās tās pozīcijas drupināšana pa ķieģelītim vien: Satversmes tiesā tiek periodiski iesniegti pieteikumi, kas saistīti ar valsts valodas stiprināšanu vispārējās izglītības sistēmā, pēc tam augstākajā izglītībā, tāpat, neraugoties uz Darba likumā iestrādātajiem noteikumiem, satraukumu rada darba devēju vēlme pieprasīt svešvalodu prasmes amatos, kur tās nav nepieciešamas.

“Izvērtējot valodas situ­āciju raksturojošos faktus, redzams, ka lielākā problēma ir sabiedrības lingvistiskā attieksme, kas ir pamatā motivācijai valodu lietot un kas vienlaikus ir saistīta ar valodas prasmes līmeni. Sabiedrības lingvistiskās attieksmes uzlabošana, tuvināšana optimālajai ir aktuālākais uzdevums valodas politikā. Izpratne par to, ka ikviena sociālā bilin­gvisma izpausme (t. i., krievu valodas lietošana paralēli latviešu valodai), ikviena iespēja lietot latviešu valodu, kurā tomēr izvēlamies dot priekšroku krievu valodai, samazina latviešu valodas lietojumu, pamazām tuvina latviešu valodu mazāk, retāk lietotajām, izzūdošajām valodām,” uzsver J. Valdmanis.

Tomēr pētījums atklāj arī faktorus, kas ļauj uz valsts un arī latviešu valodas nākotni skatīties piesardzīgi optimistiski. Ina Druviete rakstā “Pieci gadi latviešu valodas dzīvē (2016–2020)” norāda, ka Latviešu valodas aģentūras 2019. gadā veiktajā aptaujā, kā arī citās aptaujās, kas veiktas sabiedrības saliedētības apzināšanas nolūkos, noskaidrots, ka lielākā daļa Latvijas iedzīvotāju jūtas piederīgi Latvijai, turklāt mazākumtautību vidū pēdējos gados tā kļuvusi arvien izteiktāka: 2013. gadā 69% mazākumtautību respondentu norādīja, ka jūtas ļoti piederīgi Latvijai, un 2017. gadā šādu atbildi – ka jūtas cieši vai ļoti cieši piederīgi Latvijai – jau sniedz 83% aptaujāto mazākumtautību pārstāvju. Tāpat 93% latviešu un 73% cittautiešu 2019. gadā atzinuši, ka latviešu valodas prasme veicina piederību valstij.

Reklāma
Reklāma

Tiesājas par valodas lietojumu

Tomēr LVA aptauja parāda arī to, ka 86% latviešu un 62% cittautiešu dzimto valodu uzskata par nozīmīgu elementu piederībā konkrētai tautībai, bet 13% nepiekrīt tam, ka visiem valsts iedzīvotājiem būtu jāprot latviešu valoda. Kā biežākie iemesli minētas tiesības izvēlēties, kādā valodā runāt, nav vajadzības vai arī – var iztikt bez latviešu valodas prasmes, kā arī tas, ka gados veci cilvēki varētu latviešu valodu nezināt.

Tāpat katru gadu notiek arī vairākas tiesvedības par valsts valodas lietojumu vai, precīzāk, citu valodu lietojumu līdzās valsts valodai. I. Druviete izpētījusi, ka pārskata periodā galvenā Valsts valodas likuma izpildi kontrolējošā iestāde – Valsts valodas centrs (VVC) – piedalījies kopumā 34 tiesvedībās, kas saistītas ar Valsts valodas likuma ievērošanas uzraudzību. Desmit tiesvedības saistītas ar Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa normu par informācijas svešvalodās sniegšanu līdztekus informācijai valsts valodā, ja normatīvais akts paredz informācijas sniegšanu tikai valsts valodā, deviņas tiesvedības bija par valsts valodas nelietošanu profesionālo un amata pienākumu veikšanai.

“Gandrīz visos gadījumos gan pirmās instances, gan augstākas instances tiesa atstājusi spēkā VVC lēmumu,” norāda I. Druviete, piebilstot, ka tiesvedības rosinātas arī par tādiem administratīvajiem pārkāpumiem kā tulkojuma valsts valodā nenodrošināšana pašvaldības rīkotos pasākumos; pašvaldības dibināta uzņēmuma nosaukuma veidošanas prasību neievērošana; spēkā esošo latviešu literāro valodas normu neievērošana informācijā sabiedrībai; formas vai satura ziņā mazākas vai šaurākas informācijas sniegšana valsts valodā, kad līdztekus izmantotas arī svešvalodas.

Bijis arī kāds netipisks gadījums. 2017. gada 18. oktobrī Satversmes tiesa rakstveida procesā izskatīja lietu “Par Valsts valodas likuma 18. panta pirmās daļas un 21. panta pirmās daļas atbilstību Latvijas Republikas Satversmes 96. pantam”. Pieteikuma iesniedzēja norādīja, ka viņa uz sev piederoša nekustamā īpašuma bija piestiprinājusi ēkas numura zīmi, kurā ielas nosaukums līdzās valsts valodai bija atveidots arī svešvalodās – angļu un krievu valodā.

Pieteikuma iesniedzēja tika saukta pie administratīvās atbildības un viņai piemērots naudas sods par ēkas numura zīmes neatbilstību Valsts valodas likuma prasībām. Pieteikuma iesniedzēja uzskatīja, ka aizliegums ēkas numura zīmē līdz ar ielas nosaukumu latviešu valodā to norādīt arī svešvalodā nesamērīgi ierobežo viņas tiesības uz privāto dzīvi un mājokļa neaizskaramību, tomēr Satversmes tiesa lēma tiesvedību izbeigt, lēmumā atgādinot, ka “nacionālas valsts princips uzliek valstij ne vien negatīvu pienākumu nedarīt neko tādu, kas varētu vājināt Latvijas latvisko identitāti, bet arī – un jo sevišķi – pozitīvus pienākumus to dažādos veidos stiprināt.

Valstij ir pienākums ar visiem līdzekļiem gādāt par to, lai latviešu valoda patiešām pildītu savu valsts valodas funkciju – būtu par sabiedrības kopējo saziņas un demokrātiskās līdzdalības valodu”.