Laukos
Graudkopība

Lupīna – vērtīgai lopbarībai un augsnes ielabošanai0


Lupīnu plantācija.
Lupīnu plantācija.
Foto: Sarmīte Rancāne

Sarmīte Rancāne, LLU Zemkopības zinātniskā institūta pētniece

Lupīnas audzēšanas priekšrocības izpaužas mazauglīgās, vieglās, vāji skābās (pH 5–6) augsnēs, kur atšķirībā no daudziem citiem laukaugiem tās veido augstu, olbaltumvielām bagātu ražu. Tāpat kā citi tauriņzieži tās saista atmosfēras slāpekli, turklāt lupīnu slāpekļa saistītājspēja ir ievērojami lielāka nekā citiem viengadīgajiem pākšaugiem – gada laikā tās var saistīt ap 160 kg/ha slāpekļa. Lupīnas dziļi ejošās saknes spēj uzņemt augu barības vielas no dziļākiem augsnes slāņiem, turklāt skābie sakņu izdalījumi šķīdina grūti izmantojamus fosfora savienojumus.

Vispārīgs lupīnu raksturojums

Lupīna ir vērtīgs lopbarības augs. To dēvē arī par ziemeļu soju, jo sēklās ir daudz proteīna – 30–40%, kas ir tikai nedaudz mazāk kā sojas sēklās. Mūsu klimatiskajos apstākļos lopbarībai nozīmīgāka ir zaļā masa, no kuras var gatavot skābbarību, zāles miltus, izmantot ganīšanai u. c.

Lupīnu barības vērtību samazina alkaloīdi, kas ir kaitīgi dzīvniekiem. Tāpēc tiek veidotas mazalkaloīdās jeb saldās lupīnas šķirnes, kuru sausnā alkaloīdu daudzums nepārsniedz 0,1%. Alkaloīdās jeb rūgtās lupīnas alkaloīdu daudzums var būt pat līdz 3,9%. Indīgāko lupīnās sastopamo alkaloīdu lupanīnu satur šaurlapu lupīnas sēklas. Dzeltenās lupīnas sēklās pārsvarā ir alkaloīdi lupinidīns un lupinīns.

Glikozīdi verbīns un lupinīds nav indīgi. Rūgtās garšas dēļ mājlopi alkaloīdo lupīnu ēd nelabprāt, mazāk izvēlīgas mēdz būt aitas. Alkaloīdās lupīnas izmantojamas nabadzīgu augšņu ielabošanai. Lupīna ir arī labs nektār­augs, no kura tiek ievākta bagātīga putekšņu raža.

Izšķir viengadīgās un daudzgadīgās lupīnas. Visām ir labi attīstīta sakņu sistēma. Viengadīgajām ir izteikta vertikāli ejoša mietsakne, kas sniedzas augsnē līdz pat 2 m dziļumam. Daudzgadīgajām galvenā sakne vecākiem augiem ne vienmēr aug vertikāli un resnuma ziņā maz atšķiras no pārējām saknēm.

No viengadīgajām nozīmīgākās Latvijā ir dzeltenā un šaurlapu lupīna, retāk tiek audzēta arī baltā lupīna. Dzelteno un balto lupīnu izmanto arī pārtikā. Lupīnas sēklās ir maz cietes, tās ir ar zemu glikēmisko indeksu, tāpēc no tām gatavotus produktus var izmantot cilvēki, kuri nepanes glutēnu.

Dzeltenā lupīna

Dzeltenā lupīna (Lupinus luteus L.) ir salīdzinoši īsāka par pārējām, tā veido stāvu 0,6–1,2 m garu, šķautņainu, noturīgu stublāju. Retākos sējumos zarojas galvenokārt tā apakšējā daļa. Augi labi aplapoti. Lapas staraini saliktas, tās sastāv no 5–11 apgriezti olveida vai plati lancetiskām lapiņām. Ziedi dzelteni ar īpatnēju, patīkamu smaržu, sakopoti piramidālā ķekarā.

Svešapputes augs. Auglis – saplacināta 4–6 cm gara, nedaudz izliekta pūkaina pāksts ar 3–6 nierveida sēklām, kas nedaudz saspiestas no sāniem. Sēklas ir baltas vai melnas ar gaišu loku, pasīkas, 1000 sēklu masa – 100–180 g.

Šaurlapu lupīna

Šaurlapu lupīna (Lupinus angustifolius L.) veido ap 1 m garu, stāvu un noturīgu stublāju. Retākos sējumos tas spēcīgi zarojas, apakšējie sānzari var būt gandrīz vienāda auguma ar stublāju. Sānzari atiet arī no vidusdaļas un augšdaļas. Lapas staraini saliktas, sastāv no 7–9 šaurām, lineāri lancetiskām lapiņām. Ziedi zili, sārti, violeti vai balti bez smaržas, ar īsu kātu, sakopoti nelielā piramidālā ķekarā.

Pašapputes augs, bet sastopama arī sveš­appute. Auglis – 5–7 cm gara pūkaina brūna vai brūni pelēka pāksts, kas nogatavojoties samērā viegli atveras. Pākstī 4–7 pelēkas, pelēki brūnas ar marmorējumu, arī baltas sēklas. Sēklas nierveida, nedaudz saplacinātas, rupjākas, 1000 sēklu masa 150–220 g.

Baltā lupīna

Baltā lupīna (L. albus L.) ir augumā vislielākā, siltumprasīgākā, tai ir visgarākais veģetācijas periods. Mūsu apstākļos daudzām šķirnēm nepaspēj ienākties sēklas. Jutīga pret salnām, sevišķi dīgstu fāzē. Veido resnu, apmēram 1,5 m garu zarainu stublāju. Lapas lielas, staraini saliktas, sastāv no 7–9 iegareni ovālām vai apgriezti olveida lapiņām. Ziedi balti, sārti, mēdz būt arī ar zilganu nokrāsu.

Daļējs svešapputes augs. Pāksts liela, plakana, dzelteni brūna, nogatavojoties nepārsprāgst. Sēklas saplacinātas, stūrainas, baltas vai gaiši rozā, rupjas, 1000 sēklu masa 250–450 g.

Bioloģiskās un audzēšanas īpatnības

Viengadīgā lupīna ir samērā siltumprasīga, sevišķi baltā lupīna, mazprasīgāka šajā ziņā ir šaurlapu lupīna. Nepieciešamā aktīvo temperatūru summa sēklu nogatavināšanai ir 1700–2100 oC, baltās lupīnas vēlīnajām šķirnēm pat virs 2500 oC. Lupīnas ir garās dienas augi, dienas garuma samazināšanās aizkavē ziedēšanu un sēklu nogatavošanos.

Dīgstu fāzē lupīnas (izņemot balto) pacieš salnas līdz -4–6 oC. Mitrumprasīgi augi, labu zaļās masas ražu var iegūt tikai pietiekama mitruma nodrošinājuma apstākļos. Mitruma ziņā kritisks ir augšanas sākums, kā arī ziedpumpuru un pākšu veidošanās laiks. Augsnes mitrums ietekmē arī ražas ķīmisko sastāvu, ūdens deficīts palielina alkaloīdu un kopproteīna daudzumu. Tomēr, pateicoties dziļajai sakņu sistēmai, tā labāk par citiem kultūraugiem pacieš ilgstošu sausumu vasarā.

Sausumizturīgākā ir dzeltenā lupīna. Veģetācijas perioda beigās vēlams sausāks laiks, jo pastiprināts mitrums veicina veģetatīvo daļu augšanu un pastiprinātu zarošanos.

Augu augšanu ietekmē arī fosfora (P) un kālija (K) attiecība augsnē. Vienpusējs P mēslojums pastiprina P uzņemšanu augos. Tādējādi tiek traucēta vielu maiņa, aizkavējas ģeneratīvo orgānu veidošana un attīstība. Savukārt bagātīgs K mēslojums veicina ģeneratīvo orgānu attīstību un palielina sēklu ražu. Tā ietekmē sēklas ir bagātākas ar proteīnu un tajās ir mazāk alkaloīdu. Bora trūkuma gadījumā tiek traucēta gumiņbaktēriju darbība, samazinās sēklu raža. Sējot lupīnu vietā, kur tā iepriekš nav audzēta, efektīva ir sēklu apstrāde ar lupīnai paredzēto nitragīnu.

Lupīnas tiek uzskatītas par smilts augšņu augiem, sevišķi dzeltenā lupīna. Nedaudz prasīgāka augsnes ziņā ir šaurlapu lupīna, bet visprasīgākā ir baltā lupīna, kas priekšroku dod saistīgākām mālsmilts un smilšmāla augsnēm. Lupīna spēj regulēt augsnes reakciju ar skābajiem sakņu izdalījumiem. Nepatīk smaga, mālaina un sārmaina augsne.

Sējas laiks

Tas ir atkarīgs no lupīnas izmantošanas veida. Ja to audzē sēklu ieguvei, tad sēj iespējami agri. Šādi sējumi dīgšanas laikā ir pakļauti zemas temperatūras ietekmei, kas sekmē intensīvāku ģeneratīvo orgānu veidošanos un vienmērīgāku sēklu nogatavošanos. Zaļās masas ieguvei lupīnu var sēt vēlāk. Siltā laikā lupīna ātrāk sadīgst un to mazāk nomāc nezāles, veidojas arī lielāka zaļmasas raža. Dzeltenās lupīnas veģetācijas periods no sējas līdz vākšanai zaļbarībai ir 60–90 dienas.

Ieteicamā sējumu biezība dzeltenajai un šaurlapu lupīnai ir 100–120 dīgstošas sēklas uz 1 m2, baltajai lupīnai – 60–80 sēklas uz 1 m2. Sēklu iestrādes dziļums lupīnām vidēji ir 3–4 cm. Sausas, irdenas augsnes pēc sējas jāpieveļ. Vēsākos un sausākos pavasaros sēklas dīgst lēnām un sākuma periodā arī lēni attīstās, tāpēc jāpievērš uzmanība nezāļu ierobežošanai.

Lupīnu var audzēt tīrsējā vai mistros ar labībām, zirņiem un citiem kultūraugiem. Kopā ar auzām izsēj 100–150 kg/ha dzeltenās lupīnas un 20–50 kg/ha auzu. Maisījumi parasti straujāk aug un labāk nomāc nezāles, pilnvērtīgāk tiek izmantotas augsnē esošās barības vielas, kā arī iegūtajai zaļmasai ir sabalansēts ķīmiskais sastāvs.

Daudzgadīgās lupīnas

Daudzgadīgās lupīnas (Lupinus polyphyllus L.) mūsu apstākļos vairāk pazīstamas kā dekoratīvie augi, kuru košās audzes rotā ceļmalas, vecos parkus, dārzus un citas vietas. Tās audzēšana nodrošina augsnes īpašību uzlabošanos. Līdzīgi kā viengadīgās lupīnas, tās var izmantot arī lopbarībā, bet šim nolūkam noderīgas tikai mazalkaloīdās lupīnas formas.

Lapas lielas, staraini saliktas, ar garu kātu. Ziedi zili, violeti, rozā, balti u. c. nokrāsās, sakopoti piramidālā ķekarā stublāja galotnē. Ziediem īpatnēja smarža, kas pievilina bites, kamenes un citus kukaiņus. Auglis – tumši pelēka vai melna izliekta pāksts, klāta ar sudrabainiem matiņiem, tievāka nekā citām sugām. Pākstī 3–6 samērā sīkas sēklas, 1000 sēklu masa 20–25 g. Nogatavojoties pākstis atveras, sagriežas, un sēklas tiek izbirdinātas pat 2 m rādiusā.

Sēklu iestrādes dziļums 2 cm. Lauka ap­­stākļos dīgst nevienmērīgi, jo parasti ir daudz cieto sēklu. Pirmajā gadā sadīgst tikai puse sēklu, pārējās dīgst nākamajā un pat aiznākamajā gadā. Vienmērīga sējuma nodrošināšanai nepieciešama sēklu skarifikācija un apstrāde ar nitragīnu. Sējas gadā daudzgadīgā lupīna aug lēni un vāji konkurē ar nezālēm. Mitruma trūkuma dēļ jaunie dīgsti var aiziet bojā. Nākamajos gados, kad izveidojusies spēcīga sakņu sistēma, lupīna ir sausumizturīga. Tā necieš augstu gruntsūdens līmeni, slikti aug glejotās, pārpurvotās augsnēs.

Daudzgadīgā lupīna ir ražīga, aukstumizturīga, labi ataug pēc appļaušanas. Zied agri – maija beigās, jūnija sākumā, strauji nogatavina sēklas, kas kuļamas jau jūlija beigās vai augusta sākumā. Piemērotos apstākļos vienā vietā var augt ļoti ilgi – 10 un vairāk gadu. Intensīva augšana turpinās 3–5 gadus, tad pakāpeniski samazinās pumpuru veidošanās, vairākums augu veģetē 5–7 gadus. Tomēr sējumi var ražot ievērojami ilgāk, ja augiem ļauj nogatavināt un izbirdināt sēklas. Ātri ataug pēc nopļaušanas, bet bieža pļauja veicina sējumu izretošanos. Pirmo pļāvumu ieteicams veikt ziedēšanas laikā, bet atālu pļauj pirms sala iestāšanās, kad saknēs uzkrājies iespējami vairāk barības vielu.

LLU Zemkopības institūtā Skrīveros ir izveidota daudzgadīgās mazalkaloīdās lupīnas šķirne ‘Valfrīds’. Pavasarī tā attīstās agri, nav siltumprasīga. Sāk ziedēt maija 3. dekādē, sasniedzot 80–100 cm garumu. Masveida ziedēšana turpinās apmēram 10 dienas, sējumi ļoti dekoratīvi, zied košiem violeti ziliem ziediem.

Ražīga šķirne, labi ataug pēc appļaušanas. Sējas gadā labvēlīgos apstākļos zaļās masas raža var sasniegt 10 t/ha, bet turpmākajos gados ap 50 t/ha. Ik gadu var ievākt labas un stabilas sēklu ražas, vidēji 600–800 kg/ha. Sēklas vācamas jūlija beigās, augusta sākumā. Audzēšanai piemērotākās ir vieglas smilts vai smilšmāla augsnes. Izsējas normas: sēklaudzēšanai – 30 kg/ha, zaļmasas ieguvei – 60 kg/ha.

Izturība pret slimībām

Jāņem vērā, ka lupīna ir slimību ieņēmīgs kultūraugs, tāpēc atkārtoti to ieteicams sēt ne agrāk kā pēc pieciem gadiem. Biežāk lupīnu inficē dažādu veidu sakņu puves. Salīdzinoši izturīgāka pret sakņu puvēm ir šaurlapu lupīna.

Fuzariālā sakņu puve, ko ierosina Fusarium spp. sēnes, novērojama augiem jau dīgsta stadijā, kad nobrūnē sakņu kakls un saknes. Tādējādi lupīnas saknes atmirst un stipras infekcijas gadījumā sējumi ievērojami izretinās. Infekcijas avots ir augu atliekas augsnē un inficētas sēklas, tāpēc jāievēro augseka un sēkla pirms sējas jākodina.

Antraknoze, ko ierosina Colletotrichum lupini sēne, novērojama visā veģetācijas periodā. Tā var bojāt visas auga virszemes daļas pat tādā apmērā, ka augs pilnībā aiziet bojā. Ierosinātājsēne izplatās ar ūdens pilieniem, tāpēc mitrās un siltās sezonās ir pastiprināts risks augiem tikt inficētiem. Slimības ierobežošanai nozīmīga loma ir rezistentām lupīnas formām, kā arī sēklu kodināšanai, pareizai agrotehnikai un striktai augsekas ievērošanai.

Augsnes ielabošana

Lupīnu var sekmīgi izmantot arī kā zaļmēslojuma augu. Vieglās, smilšainās augsnēs tā veido salīdzinoši lielu biomasu, saistot atmosfēras slāpekli un uzņemot augu barības vielas no grūti šķīstošiem savienojumiem. Dziļi ejošā sakņu sistēma irdina augsni, uzlabo tās struktūru, palielina augsnes aearācijas un ūdens aiztures spējas. Lupīna efektīvi akumulē augiem viegli izmantojamās barības vielas, neļaujot tām izskaloties, kā arī šķīdina un paceļ no augsnes dziļākajiem slāņiem grūti izmantojamās.

Zaļmēslojumam lielākoties izmanto alkaloīdās lupīnas formas. Lupīnas zaļo masu iear sēklu veidošanās fāzē līdz pat pākšu veidošanās beigām, kad ir sasniegta maksimālā masa, bet augi vēl nav pārkoksnējušies. Pirms iearšanas augus vēlams pieliekt, pieveļot augšanas virzienā. Ja masa ir ļoti liela, tad pirms iearšanas to var sadiskot. Ja augsnes ielabošanai vēlas izmantot daudzgadīgās lupīnas masu, bet lauku vēl negrasās apart, to var nopļaut un masu iestrādāt augsnē citā laukā vai izmantot bioenerģijas – biogāzes vai kurināmo granulu – ražošanai.

Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Laukos
Ap Āfrikas cūku mēra skarto novietni Gudenieku pagastā noteikta karantīna
3 dienas
LE
LETA
Laukos
Atklāj, kur Latvijā konstatēts šogad pirmais ĀCM gadījums mājas cūkām
4 dienas
LE
LETA
Laukos
Veikalos būs plašāk pieejami vietējie augļi un dārzeņi. Parakstīts memorands 1
4 dienas

Lasītākie

LL
LETA, LA.lv
Veselam
Biji kādā no šīm ēdināšanas vietām Rīgā un Liepājā? 14 dienas būs jāvelta veselības stāvokļa novērošanai
14 stundas
LE
LETA
Latvijā
Covid-19 pozitīva pasažiera dēļ noteikta karantīna visiem 5.jūlija autobusa Liepāja-Rīga pasažieriem
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
Atgriežoties no Lielbritānijas, pašizolācijā vairs nav jādodas. Publicēts saraksts ar valstīm
12 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Tautas likteņstāstā rodam spēku nākotnei.” Levits un Vīķe-Freiberga iestādījuši veltījuma ozolus Likteņdārzā
11 stundas
LE
LETA
Latvijā
“Reportieri bez robežām” pauž nožēlu par ES sankciju izmantošanu, lai Baltijas valstīs aizliegtu RT 1
9 stundas