Madara Palameika. Šķēps raidīts nākotnē 1
Daiļa kā roze ir Latvijas rekordiste šķēpa mešanā MADARA PALAMEIKA (24). Šķēps, viņas raidīts, lidos pāri 70 metru atzīmei. Tas ir sapnis. Un nav tik svarīgi, kad Madaras dzīvē tas vērtīsies īstenībā. Viņa tam gaiši tic un cīnās. Pašlaik Madara Spānijā gatavojas XXX olimpiskajām spēlēm Londonā. Varam tikai novēlēt, lai tur viņas šķēps lido augstu un labi tālu!
Madarai ir spēcīgs rokasspiediens. Pat daudziem vīriem tāda nav. Skaista seja, jauks smaids, atklāta valoda un sirsnīgi smiekli.
– Kā sacensībās var sakopot spēkus, lai raidītu šķēpu tik tālu?
– Domās ir jāatrodas labās vietās un jādabū sev apkārt pozitīva aura. Jāpanāk, lai adrenalīns izdalās, lai ķermenis pulsē un kļūst karsts… Sajūtas ir dīvainas, bet tādai uzvilktai ir jābūt.
– Vai ir sapnis, cik tālu šķēpu reiz aizmetīsiet?
– Ir.
– Cik metrus?
– Protams, pāri 70. Šķiet, tā ir neaizsniedzama robeža, bet vilina tieši tas, ko nevar tik viegli sasniegt un kas nav pa spēkam visiem. Šobrīd pasaules rekords 72,28 metri pieder čehu sportistei Barborai Špotakovai.
– Kādai ir jābūt šķēpmetējai? Spēcīgai, garai…
– Kad mamma mani gaidīja, ārsti viņai lika ieturēt diētu. Biju milzīgs bērns. Mammu brīdināja, ka, dzemdējot dabiskā ceļā, man varētu būt traumēts plecs. Bet es piedzimu pilnīgi vesela. Un mamma uzreiz pateica, ka es būšu šķēpmetēja. Lūk – novēlējums ielikts šūpulī! Protams, garš augums ir ļoti liela priekšrocība. Mazām šķēpmetējām nepieciešams daudz lielāks spēks, bet man galvenais ir pilnveidot tehniku, spēku varu audzēt pakāpeniski.
– Vai atceraties, kad pirmo reizi metāt kādu nūju vai makšķerkātu… kā iesākās šķēpmešana?
– Mans tētis Gints Palameiks trenēja šķēpmetējas, un es arī gribēju pamēģināt. Treniņu nolūkiem bija tādas mazas, krāsainas raķetes. Tās lido mazliet citādā trajektorijā nekā šķēps, tās ir nepadevīgas, tālab bija jātrāpa vējā. Sāku raķetes mētāt, nesanāca, dusmojos un centos, lai sanāktu. Gribēju pievērst sev uzmanību, lai kāds pasaka komplimentu – paskatieties, kā viņa met! Kad man bija desmit gadu, piedalījos pirmajās sacensībās un treniņnometnē Rojā. Tur bija visi lielie šķēpmetēji, arī Jāņa Lūša treneris Valentīns Mazzālītis.
Paņēmu šķēpu rokā un no visas sirds metu. No visas sirds! Rezultāts bija labs. Tētis bija izbrīnīts, ka tik labi varu mest šķēpu. Vēlāk gan man visas maliņas sāpēja. Bet es ļoti cīnījos un tikai tāpēc, ka ārkārtīgi gribēju sevi pierādīt. Citās jomās man tas tik labi nepadevās. Domāju, ka varbūt sports būs mana stiprā puse.
– Un ir arī! Ko vēl bērnībā izmēģinājāt?
– Pēc stundām skolā visas trīs māsas gājām uz mūzikas skolu. Spēlējām dažādus mūzikas instrumentus un mācījāmies dziedāt. Vecākā māsa mācījās klavieru, mēs, jaunākās, – kora klasē.
– Kāpēc tētis netrenēja arī vecākās māsas?
– Viņas centās, bet nesanāca. Katram jau ir savas spējas.
Vidējā māsa tagad strādā Londonā, ir apprecējusies un viņai ir jauks dēliņš. Vecākā vada kancelejas preču veikaliņu “Knopka” Talsos. Es pēc vidusskolas izstudēju ekonomiku Ventspils Augstskolā. Tagad šķiet, ka šī joma īsti nav domāta man.
Bet ir diploms un apziņa, ka esmu ne tikai trenējusies, bet arī izglītojusies. Sāku apsvērt, ko vēl varētu iemācīties. Ir doma pēc olimpiskās sezonas apgūt fizioterapeita profesiju, tā man būtu daudz piemērotāka.
– Cilvēki patīk labāk par skaitļiem?
– Jā, man patīk būt cilvēkos. Un, būdama fizioterapeite, varēšu arī sniegt un pielietot savas sportā gūtās zināšanas.
– Vai zināt, ko cilvēki jūsos vērtē visaugstāk?
– Draugi teic, ka esmu tieša. Jā, tā arī ir. Man nepatīk kaut ko slēpt. Neesmu divkosīga. Esmu neatlaidīga. Šīs īpašības manī ir ieaudzinātas bērnībā, lai es vēlāk kaut ko sasniegtu.
Labi mācīties mums ģimenē bija goda lieta. Mamma skolā bija sporta skolotāja. Ja mums būtu sliktas sekmes, mamma kaunētos, un to mums negribējās. Blēņas darījām klusiņām, zinājām, ka nedrīkst šaut pār strīpu.
– Esat skaista un slaida, vai nav vilinājis modeles darbs? Tas man ienāca prātā, skatoties sižetu, kur jūs pozējat “Olimpiskajam kalendāram 2012”.
– Paldies par komplimentu! Pati sev esmu šķitusi milzīga, klasē vienmēr biju visgarākā – 1,84 metri. Nē, nekad neesmu domājusi par modeles karjeru. Tikai sportistes. Jā, tā bildēšanās kalendāram bija jauka – tādā vīgriežu un madaru laukā. Bet grūti arī, pēc tam roka sāpēja. Tētis smējās, kā tā var būt – nav jau treniņš.
– Kā ir, kad tētis ir treneris?
– Man liekas, ka viņa blondie mati kļūst arvien sirmāki (Smejas.) Domāju, ka tētim trenēt savu bērnu ir liels pārbaudījums un pārdzīvojums. Kad sacensībās tētis sēž tribīnēs, arī es kļūstu ļoti jūtīga. Un katrs sliktais vai labais metiens manī izraisa emociju vilni. Raudu vai nu prieka, vai sarūgtinājuma dēļ. Arī treniņos jūtu uzplūdā sajūk, kur ir tā robeža starp treneri un tēvu. Tēvs pārdzīvo, ja reizēm nespēju koncentrēties un viņa teikto neuztveru pietiekami nopietni. Tad viņš jautā, vai es tāpat izturētos arī pret svešu cilvēku? Bet es taču viņu tik bieži satieku…
– Dzīvojat kopā ar vecākiem?
– Vairs ne, šogad abas ar māsu Evu sākām dzīvot atsevišķi Mundingciemā. Bet pie tēta un mammas braucam uz Valdemārpili.
– Vai jums ar māsu ir māja?
– Dzīvoklis. Māja var būt, kad esi pieaudzis, kad tev ir sava neatkarīga dzīve, un tikai tad, kad esi to nopelnījis. Varbūt nākotnē man būs sava māja. Bet jāatrod īstā vieta. Maniem vecākiem Valdemārpils nav dzimtā puse. Tētis ir no Gulbenes, mamma – Liepājas. Kad vecāki Fizkultūras institūta laikā iepazinās un apprecējās, viņiem ierādīja darbu un dzīvokli Valdemārpilī. Tā, gadiem ritot, ir kļuvusi par viņu vietu, viņu mājām. Man arī patīk Valdemārpils gaisotne, tur ir lauki un ezers. Lai kur es būtu, allaž atgriezīšos pie vecākiem. Bet pati dzīvošu tur, kur jutīšos vislabāk. To vietu nevar atrast interneta sludinājumos. Tā ir jāsajūt.
– Esat daudz kur pabijusi. Kuras valstis iet pie sirds?
– Kopš bērnības esmu sapņojusi nokļūt ASV, man patīk amerikāņu atvērtība, dzīves stils. Kad pirmoreiz apmeklēju ASV, domāju: ak Dievs, gluži kā filmās!
Bet nezinu gan, vai varētu tur dzīvot. No jebkuras valsts velk atpakaļ uz Latviju. Visilgāk esmu bijusi Spānijā, tur katru gadu notiek treniņnometnes. Bet arī no Spānijas gribas mājās. Vislabāk jūtos Latvijā.
– Neraugoties uz mūsu dzīves ēnas pusēm?
– Mēs neprotam priecāties par kaut ko maziņu, tikai par lieliem notikumiem. Pietrūkst dzīvesprieka.
Man nepatīk, ka esam drūmi un atplaukstam tikai pēc iepazīšanās. Nepatīk, ka, ejot pa ielu, cilvēki viens otram neuzsmaida kā, piemēram, Amerikā, Spānijā, arī Skandināvijā. Es jau saprotu, ka viņiem nav tik daudz rūpju. Bet man šķiet, ka mēs savas nebūšanas par daudz pārdzīvojam.
– Un kā pašai ar prieku par mazām lietām?
– Uzspīd saulīte, gribas visiem uzsmaidīt. Un es smaidu arī, bet cilvēki parasti vai nu novēršas, vai arī brīnās: kāpēc viņa smaidīja, varbūt kāda paziņa? Vēl mani ļoti iepriecina dzīvnieciņi. Nupat nopirku Vesthailendas balto terjerīti. Redz, kāds viņš izskatās (Rāda suņuka foto mobilā telefona ekrānā.)!
– Vai, cik smuks! Kā viņu sauc?
– Jančuks! Tāpēc, ka mums ģimenē nekad nav bijis Jāņa. Tagad Jāņos Jancim nopīsim vainagu. Dzīvnieciņi manī izraisa mīļumu, pozitīvismu. Kad redzu, ka pa ielu pretī nāk mazs sunītis, gribas viņu samurcīt. Arī kaķīšus.
– Par draugu un ģimeni tagad – sporta karjeras laikā – jau nav ko domāt…
– Man šķiet, ka šajā dzīves posmā liktenis man ir iedalījis vientulību, un esmu ar to pilnīgi apmierināta. Nākotnē labprāt gribētu ģimeni un tik daudz bērnu, ka piecās mājās nevarētu tos izguldīt (Smejas.). Bet iekšējās sajūtas tam vēl nav atvērušās. Savai ģimenei vēl nav pienācis laiks. Citi brīnās – forša meitene, kā var nebūt personīgās dzīves? Ja es tagad kreņķētos par mīlas likstām, nespētu sevi veltīt sportam, kas ir mans darbs. Es nedrīkstu tētim to nodarīt.
– Nuja. Viņam jau pietiek satraukuma sa-censībās. Liels stadions, skatītāju tūkstoši, televīzijas kameras, fotoreportieri, sāncenši? Kā iespējams koncentrēties?
– Kad biju maza, raudzījos visapkārt uz skatītājiem, reportieriem, sāncensēm un nespēju koncentrēties. Tas mani emocionāli apēda, jutos tik iztukšota un nevarēju vairs paveikt to, ko spēju treniņos. Tad tētis teica, ka nevajag domāt, kur atrodies, kas tev ir blakus, tas jāizslēdz no apziņas. Bet šī prasme rodas tikai ar gadiem. Jo biežāk piedalies augstas klases sacensībās, jo lielāka pieredze. Un jūti, ka viss apkārt lēnām pazūd, ir tikai skrejceļš, tikai šķēps un tu dari, ko darīji treniņos. Bet dažreiz lielās atbildības dēļ vēl nespēju apkārtni “izslēgt” pilnībā. Reizēm domāju, ka dziedātājiem ir vēl grūtāk – stāvēt milzu auditorijas priekšā, neaizmirst vārdus un nenojaukt meldiņu…
Protams, ka Latvija no saviem sportistiem gaida uzvaras. Bet, ejot stadionā, nekad sev neizvirzīšu mērķi – man jādabū medaļa! Manuprāt, tas uzliek papildu slogu. Es eju cīnīties.
– Ar konkurentēm?
– Ar sevi. Pārspēt sevi. Cīnīties par labāko rezultātu. Es zinu, uz ko esmu spējīga, un strādāju ar sevi. Agrāk es biju gatava dalībai vai piedzīvojumam, bet ne cīņai.
– Kas ir mainījies?
– Ir radusies pārliecība. Rezultāti ir parādījuši, ka ar mani ir jārēķinās. Esmu pierādījusi, ka īstajā mirklī spēju koncentrēties. Iziet uz starta – tas ir liels pārbaudījums. Kā būs šoreiz, vai spēšu spēku, emocijas, kustību ielikt šķēpā?
– Vai skatāties, kā tas lido?
– Jā, un šķēpa lidojumā saredzu, kādas kļūdas ir bijušas. Kad šķēps paceļas arvien augstāk un augstāk un turas gaisā, saku – būs labi, būs labi!
– Bet dzīve jau nav viens vienīgs sports. Kā atpūšaties?
– Ir tā, ka brīvajā laikā nedrīkstu nogurt, lai visu enerģiju varētu tērēt treniņos Talsu hallē. Dažs jau saka – jūs tikai reizi dienā trenējaties, bet es strādāju no astoņiem līdz pieciem, vai tad treniņi ir darbs? Ir gan darbs, un ir pat grūti neko nedarīt un taupīties treniņiem. Emocionāli grūti. Jāatrod nodarbes, kas fiziski nenogurdinātu. Man patīk lasīt grāmatas, bet tikai aizraujošas, lai līdz pašām beigām nevarētu uzminēt, kā viss atrisināsies. Arī filmām jābūt ar noslēpumu, pat ja tās ir par mīlestību. Man patīk pētīt modes tendences, kādas tās bija, kādas ir pašlaik un kas no tā visa man patīk. Pētu krāsas, aksesuārus… Savu garderobi veidoju, lai tajā būtu kas atšķirīgs, interesants, kas ir tikai man un kas cilvēkiem paliktu atmiņā: o, jā, viņai bija tas mugurā! Vēl man patīk kopā ar ģimeni apciemot vecmāmiņu Liepājā. Smejos, ka braucam no laukiem uz pilsētu pie omes.
– Ome droši vien kārtīgi pacienā. Vai sportistiem ir jāievēro diēta?
– Man ir pamatīga apetīte, sevišķi ziemā. Tāpēc jādomā, ko ēdu. Cenšos ēst veselīgus ēdienus. Bet, atklāti sakot, ļoti garšo saldumi, īpaši šokolāde. Mani sponsorē “Laima”, un katru mēnesi saņemu viņu gardo produkciju.
Tētis draud, ka viņš man to konfekšu paku atņems. (Smejas.) Es labprāt gatavoju, taču nevis pamatēdienus, bet gan saldos. Īpaši patīk cept kūkas.
– Kādas?
– “Melno princi”, arī plātsmaizes, gardākā no tām ir biezpiena plātsmaize. Agrāk mamma tās cepa, bet tagad viņa domā, ka ir jau mūs izaudzinājusi un laiks pašām gatavot. Tas ir pareizi. Bet dažreiz man gribas aizbraukt pie mammītes un palūgt, lai viņa pagatavo ēdienus, kas man kopš bērnu dienām garšo. Un tad viņa jautā – ko tu gribēsi? Un es sajūtos kā maza meitenīte un palūdzu vai nu pankūkas, vai biezpiena plācenīšus. (Smejas.)
Madara Palameika: • dzimusi 1987. gada 18. jūnijā Talsos, • tēvs Gints Palameiks, arī Madaras treneris, • māte sporta pedagoģe Agnese Palameika, • māsas Eva un Baiba, • bakalaura grāds ekonomikā, • 2009. gadā ar jaunu personīgo un Latvijas rekordu (64,51 m) kļuva par Eiropas U-23 čempionāta sacensību uzvarētāju, • 2010. gadā Eiropas čempionātā izcīnīja 8. vietu ar rezultātu 60,78 m, kas ir viņas ievērojamākais sasniegums pieaugušo sacensībās. |
