– 80. gados visi pirka gleznas, māksliniekiem bija šausmīgi daudz naudas, bet nebija ko pirkt. Aizbraucam uz veikalu Rūjienā, nopērkam divas pudeles terpentīna, cita nekā nav. Sapratu, ka varu uztaisīt darbnīcu, – atceras māksliniece. Izpriecājušies par gaismas pielieto darbnīcu un skatu pa logu, kāpjam lejā, veram durvis un… gandrīz saskrienamies ar milzīgu ozolu. 3
– Ozols ir par tuvu, viņa saknes ceļ māju augšā. Ja nebūtu mana māja, domātu loģiski, bet es nemūžam nedarīšu ozolam pāri! – teic Ziedoņa dižkoku atbrīvotāju grupas dalībniece, un viņas vārdiem piebalso pašas stādītais mežs aiz pirtiņas.
– Mežs ir tāds prieks! Pirmos gadus rīkojām kārtīgas talkas Anitās, pie viena zupas katla un pie vienas “zakuskas”. Lēnā gaitā manu mežu var izstaigāt septiņās minūtēs. Gar celiņu stādu ziedošus Latvijas kokus – vilkābeli, plūškoku, irbenāju, korintes. Zvēri palīdz mežu kopt, kaut ko nograuž, paretina, – smaida Anita, un viņas zaļās acis kļūst vēl zaļākas.
Vēl viena vērtīga vieta viņas mājās ir malkas šķūnītis, kur malkas daļa ir, bet nebūt ne galvenā. Te notiek ballītes, ir bijuši arī lieli pasākumi – zaļajiem lekcijas un konferences, te daudzi muzicējuši, skaitījuši dzejas rindas… Šķūnītim – kultūras namam – ir arī stiklotas durvis uz terasi ar krēslu.
– Domāju – te man būs stūrītis, kur pasēdēt. Bet kad? – smiedamās jautā rosīgā tēvatēva māju saimniece.
