“Manā vecumā šādas neplānotas aktivitātes tiešām ir pārgalvīgas” – Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Ir mūsu valsts svētku mēnesis. Lāčplēša dienā dedzinājām svecītes. Ne tikai kapos, pie pieminekļiem, bet arī savos logos, pieminot tos, kas atdevuši savu dzīvību par mūsu brīvību.
Es šogad savas svecītes aizdedzu Cēsīs, pils parkā. Ģimenes ar maziem bērniem, svecītēm rokās piepildīja parku. Es priecājos gan par šo faktu, gan skaisto mūsu valsts kontūru, kas izveidota no aizdegtām svecītēm parkā dega līdz rītam.
Protam mēs svinēt un protam kopības sajūtu, tāda vēl mūs sagaida arī nākamnedēļ – Latvijas dzimšanas dienā.
Es šajā dienā esmu apsolījusi iet pārgājienā – 26 kilometrus. Savus soļus tā veltot labdarībai. Kad Edgars Žagariņš mani uzrunāja šim pārgājienam, pastāstot, ka tas veltīts viņa labdarības idejai kopīgi ar ziedot.lv, es nešauboties piekritu. Varbūt pārgalvīgi, jo nekad neesmu tādu ceļa gabalu mērojusi kājām, bet mērķtiecības un spīta man pietiek.
Gan jau tikšu līdz galam, ar to sevi mierinu. Tad jau nākamnedēļ ziņošu, kā man būs veicies, bet īkšķus gan turiet, manā vecumā šādas neplānotas aktivitātes tiešām ir pārgalvīgas. Uz svētku vakariņām tomēr ceru būt atpakaļ mājās un pie pilnas veselības.
Šonedēļ pabiju televīzijā – “Zilonis studijā” raidījumā par to, kā vecāki jūtas, kad viņu bērniem uzrodas otrās pusītes. Mana atbilde kopumā ir īsa – sākumā viegli nav, bet atmaksājas tās otrās pusītes iemīlēt. Raidījums mani uzvedināja uz atmiņām par to laiku, kad dzīvojām kopā ar bērniem un par to trauslo uzticēšanās latiņu, kuru man bija jāuzmanās nesalauzt.
Esmu laimīga mamma, man uzticējās un uzticas joprojām un tā man ir ļoti liela vērtība.
Nav tā, ka es šonedēļ tikai pa televīziju un svētkiem. Rudens darbi jādara. Bez lapu grābšanas viens no tādiem darbiem, ko noteikti vēl jāatceras izdarīt visiem – jāiztīra skurstenis. Visās mājās, kur ir krāsnis un kamīni, tas ir obligāti reizi gadā – pašu un mājas drošībai. Tā ir lieliska iespēja satikt skursteņlsauķi un paberzēt viņa pogu. Man tas izdevās. Satiku lielisku sava aroda meistaru Agri Grosbergu, kurš strādā tandēmā ar savu dēlu. Šādas ģimenes ir vērtība. Ne tikai tāpēc, ka tētis nodod sava amata prasmes dēlam, bet arī tāpēc, ka kopīgs darbs stiprina saites starp viņiem. Protams, izmantoju iespēju paberzēt pogu un iedomāties vēlēšanos. Vēlēšanos man ir ļoti daudz tāpat kā darbu, bet pietiek jau, ka piepildās svarīgākās.
Rudens ir pārdomu laiks un tumšajos vakaros tiešām var apdomāt, ko īsti vēlamies. Vislabāk to pateikt skaļi, jo vārdiem ir spēks un bieži piepildās tās domas un vēlmes, ko palaižam gaisā.
