“Ja pirms tam man šķita, ka nemaz negribu šai saulē sagaidīt 80, tad tagad…” Lindas Mūrnieces lauku dzīves ainiņas 0
Labā ziņa ir tāda, ka ir jau astotais novembris un aiz loga ir diezgan silts. Vēl tikai daži mēneši un viss ies uz gaismu. Pa vidu būs Pirmā Adevente, kurai jāsāk gatavoties jau tagad, lai mājā ir noskaņa. Es dzīvoju viena, bet man tāpat ir svarīgi izpušķota māja, un kaķiem tas sagādā prieku. Ziemassvētku dāvanas jāsāk saiņot tagad, lai ir pārdomātas un iepriecina.
Man ar māsīcu Ilviju ir tradīcija. Es salasu baravikas – tikai tās, lai droši, ka nepaķeru ko nezināmu. Nofotografēju un lieku kaltēties, tad sūtu viņai dāvanā baraviku zupai. Tāda mīļa tradīcija – ir, par ko domāt, ir rokām darbs un sēnes ceļo no Vecpiebalgas uz piejūru. Šogad baraviku nav. Jo man nepatīk tās meklēt tālu, iepriekš katru rudeni tepat pie mājas vien ieraudzīju, no lievenīša netālu mežā. Varbūt to šogad tieši te nemaz nebija un arī meža dziļumā es tās neatrastu.
Bet man ir cidonijas. Un tās gan es salasīju, sagriezu ar cukuru un saliku skaistās burciņās, lai gatavojas ceļojumam. Pirmo gadu savā pagalmā atradu vai – pareizāk – atpazinu raudeni, saplūcu to tējai. Tā ka tradīcija iepriecināt ar savām rokām gatavotu dāvanu nepārtrūks.
Un tā visu novembri var domāt, kā iepriecināt citus tuviniekus. Nav jāpērk dārgas dāvanas, galvenais, lai tās ir mīļas.
Jā, tā es sevi nodarbinu šajās drūmajās novembra dienās. Domājot par gaismu, kas drīz atnāks un par mīļiem cilvēkiem, kas ir manā dzīvē. Pārāk daudz sliktā apkārt. Ik pa laikam gribas iesaistīties un par to runāt, cīnīties pret un katru reizi es saprotu, ka tas atņem ļoti daudz spēka un nodara pāri.
Tas nenozīmē, ka es to neesmu gatava darīt arī turpmāk. Vienkārši gribas uz mirkli sevi pasaudzēt. Līdz nākamajai netaisnībai pasaulē.
Viena no manas topošās grāmatas varonēm ir aktrise Regīna Devīte. Pēc ļoti skaistas Valmieras teātra izrādes “Kalendārs mani sauc” mēs satikāmies uz sarunu par to, kā abas uztveram novecošanu. Un Regīna teica, ka kaut kur dzirdējusi kādu sakām, ka uz pasaules galu laiks saspiežoties un nosmējām, ka tāpēc jācenšas to izmantot katru minūti un pilnu krūti. Lai cik kuram nebūtu gadu. Arī šī atziņa ir jāatceras, ka
nav vērts sēdēt mājās un žēlot sevi, ir jādzīvo.
Regīna izrādē ir 80 gadus veca sieviete, atbilstoši grimēta un sirmiem matiem. Tāda viņa arī atnāca uz sarunu – pārģērbusies, bet atstājusi sirmumu matos. Kad jautāju, kā viņa sevi redz 80 gadu vecumā dzīvē, Regīna smaidot atbildēja – es par to nedomāju, gribu, lai dzīve mani pārsteidz, tā ir tik interesanta, ka gan jau kaut ko izdomās.
Šīs sarunas ar viedām sievietēm par novecošanu mani iedvesmo. Ja pirms tam man pašai šķita, ka es nemaz negribu šai saulē sagaidīt 80, tad tagad saku, ka gribu gan, jo gribu redzēt, vai manas grāmatas varones tiešām izpildīs visu to, ko sola darīt novecojot. Un, ticiet man, tie ir aizraujoši plāni vecumdienām.
Katrai sava sāpe un pārdzīvojums, bet visām vienojošā – mīlestība pret dzīvi. Man tas bīžam aizmirstas – mīlēt dzīvi, bet tad es atceros, ka jāatgādina sev – ir iemesli to mīlēt, par to vien, ka tā dota. Katru rītu pamosties ir dāvana. Un katram sava recepte atcerēties, ka šī dāvana ir jānovērtē. Sīkumos ir prieks.
Man zīlīte pie loga katru rītu čabinās. Visticamāk, meklē mušas, kas uz ziemu lien zem palodzes. Bet man patīk domāt, ka zīlīte atgādina par sevi, ka jāsāk gādāt viņai ziemai ēdiens. Pagājušajā ziemā man dažas te bija tik ļoti sabarotas, ka netika vairs barotavā pa mazo caurumiņu. Vāveres arī jau uzradušās, Viljams man tās lielajā ozolā parādīja. Pagājušo ziemu zem tā ozola atstāju viņām riekstus. Burkāni, starp citu, viņām nederēja, biju izlutinājusi ar riekstiem.
Ar Viljamu grābjam lapas. Katru dienu kādu stūrīti, lai nav par daudz vienā reizē. Viesu namiņā nav daudz, bet tie, kas ir, ir ļoti jauki. Saprotu, ka šis ir laiks pārdomāt dzīvi un gatavoties nākamajai vasaras sezonai, kad darbs ir katru dienu. Gribas vasaru, kā jau visiem. Sauli gribas.
Kāda mana grāmatas varone un mana draudzene par sevi – potenciālo astoņdesmitgadnieci – teica, ka viņa tad grib žūt kā rozīne Sicīlijā. Man nebūtu iebildumu darīt to kopā ar viņu. Ja ne tagad, tad pēc gadiem.
