Sports
Basketbols

Basketboliste Kate Krēsliņa – meitene, kas dzīvo saskaņā0


Katei Krēsliņai un viņas komandai ceturtdien ļoti svarīga spēle par kvalificēšanos Eiropas kausa izcīņai.
Katei Krēsliņai un viņas komandai ceturtdien ļoti svarīga spēle par kvalificēšanos Eiropas kausa izcīņai.
Foto: Juris Bērziņš-Soms

Basketbola laukumā nevar nepamanīt slaido gaišmati Kati Krēsliņu (augums 1,83 m, 23 gadi), kura spēlē komandā “TTT Rīga” un Latvijas izlasē.

Uzbrūkošā aizsardze, reizēm arī saspēles vadītāja, jau trešo gadu ir mūsu sieviešu basketbola galvenajā komandā, bet kopš debijas Latvijas izlasē pagājuši jau četri gadi. Sirsnīga spēle aizsardzībā, apņēmīgi un izdomas bagāti caurgājieni uzbrukumā, pēc iespējas pārdomātāki trīspunktu metieni – tie visi ir Kates galvenie trumpji.

Kopš kura laika tu uzskati sevi par profesionālu basketbolisti?

K. Krēsliņa: To, ka basketbols kādā manas dzīves posmā būs galvenais, zināju jau vidusskolā. Jau tad darīju visu, lai tā man kļūtu par profesionālu nodarbi. Par pilntiesīgu profesionāli sevi uzskatu no brīža, kad sāku spēlēt “TTT”. Profesionāle – tas man nozīmē ne tikai to, ka par spēlēšanu saņemu atalgojumu. Man tas nozīmē, ka visa dzīve jāpakļauj sportam, treniņiem, atpūtai, pareizaa atslodzei, reizēm tā ir atteikšanās no ikdienišķām, sadzīviskām lietām, bet nekad to neesmu izjutusi kā slogu.

Kad tu pirmoreiz iepazini basketbola bumbu?

Man bija deviņi gadi, kad sāku trenēties basketbola klubā “Kolibri” pie treneres Mudītes Zanderes.

Spēle un viss, kas ar to saistīts, man iepatikās uzreiz. Pirms tam kādu laiku dejoju “Dzirnās” pie Agra Daņiļeviča, pat centos abas nodarbes apvienot, bet tad sapratu, ka ar vienādu atdevi tas nav iespējams.

Mammai par sird­ēstiem izvēlējos basketbolu. Ar tēvu bija vieglāk, jo viņš savulaik pats bija labs basketbolists.

Uz panākumiem ilgi bija jāgaida?

Tajos laikos mēs bijām stipras, vienmēr cīnījāmies Latvijas sacensību finālos. Reizēm spēlēju arī pie vecākām meitenēm, kas man deva labu rūdījumu. Vienmēr ar prieku atceros tos laikus, kas man ielika labu pamatu turpmākajās gaitās.

Ko darīji, beigusi skolu?

Pēc skolas posos uz ASV, jo biju jau noslēgusi līgumu ar Fordhemas universitāti, taču piecas dienas pirms došanās ceļā sarāvu krusteniskās saites. Sāku šaubīties, taču meitenes, kas spēlējušas ASV, teica, ka tur ir ļoti labas iespējas sadziedēt traumu. Aizbraucu, taču viss tik rožaini nebija. Pēc pusgada atgriezos Latvijā, lai veiktu vēl dažas manipulācijas ar celi. Tad atgriezos, pavisam Amerikā pabiju divus gadus.

Tad jau universitāti nebeidzi…

Jā, mani neapmierināja vairākas lietas, kas man basketbolā traucēja. Vispirms tie bija disciplīnas jautājumi, ar kuriem Latvijas komandās nebija jāsaskaras. Mums kā komandai daudz bija jācieš dažu meiteņu izdarību dēļ. Es domāju, ka esmu apzinīga un disciplinēta, tāpēc tāda gaisotne mani neapmierināja. Turklāt esmu ģimenisks cilvēks, un man ļoti pietrūka māju. Atgriezos ar prieku, taču neko nenožēloju, jo basketbola laukumā uz daudz ko paskatījos ar citām acīm. Kontaktus ar bijušajām komandas biedrenēm vēl uzturu, jo tā bija laba pieredze.

Tad pabeidzu treneru studijas Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, spēlēju Rīgas Stradiņa universitātes komandā un sagaidīju uzaicinājumu uz “TTT”.

Vai viegli bija iekļauties komandā, kurā spēlēja daudz vecākas un pieredzējušākas basketbolistes?

Domāju, ka jā, jo visas likās ļoti pretimnākošas, arī treneris Mārtiņš Zībarts tikko bija sācis strādāt, un viss sākās it kā no jauna. Darīju visu, lai viņš man uzticētos, atvēlētu pēc iespējas lielāku spēles laiku.

Par spēlēšanu ārzemēs nedomāji?

Neteikšu, ka nē, bija arī viens labs piedāvājums, bet “TTT” sāka spēlēt FIBA Eirolīgā un es komandā iejutos arvien labāk. Basketbols man nav tikai algas apjoms, bet daudz kas vairāk. Turklāt, kā jau teicu, esmu māju cilvēks, un ārpus basketbola man ir arī citas aizraušanās, kuras var īstenot Latvijā. Man patīk filozofija, ājurvēda, cilvēka ķermeņa iespēju izzināšana. Tas man ļoti palīdz relaksēties pēc treniņu slodzēm. Pēc iespējas cenšos visu apvienot, tagad gatavojos doties uz ājurvēdas masāžas kursiem, kas man bija gada atklājums. Iespējams, ka šajā vai līdzīgā jomā darbošos arī nākotnē.

Bet tev ir treneres specialitāte…

Pašreiz par to nedomāju, bet dzīvē viss iespējams. Saprotu, ka tā reizēm var piedāvāt pavisam citas iespējas, galvenais, lai viss notiktu saskaņā ar tevi.

“TTT” šogad nav pati veiksmīgākā sezona, daudz zaudējumu līdzīgā cīņā. Par iemesliem ir skaidrība?

Pašas spēlējam, tātad arī pašas esam vainīgas. Jāsaprot, ka visas komandas ir spēcīgas. Sezonas sākumā ir grūtāk iesākt, jo ik gadu klāt nāk vairākas jaunas spēlētājas. No viņu spējām pielāgoties komandas spēles stilam atkarīga saspēle.

Sevi neuzskatu par īpaši pieredzējušu, tāpēc paiet zināms laiks, līdz sāk veidoties komanda un tu sāc sajust sevi tajā. Sezona vēl nav galā, domāju, ka vēl būs daudz labu spēļu. Mēs daudz runājam ar treneri, viņš vienmēr uzklausa arī mūsu domas.

Kur tev vislielākās iespējas pilnveidoties?

Vēl tālu līdz tam, lai teiktu, ka labāk nevaru. Progresēt var visur, gan fiziski, gan psiholoģiski. Pēc dabas esmu visai mierīga, gribētos būt vairāk pārliecinātai par sevi, varētu teikt, ka pat nekaunīgākai, jo basketbolā tas ir ļoti svarīgi. Tāpat uzlabot metienu precizitāti, prast ātri pārvarēt kļūdas, kļūt emocionāli stabilākai. Viss ir saistīts ar galvu, jo arī punktus vispirms gūst ar prātu. Arvien biežāk darbojos kā saspēles vadītāja, tāpēc gribu labāk redzēt laukumu, spēt acumirklī pieņemt pareizāko lēmumu. Basketbolā viss ir ļoti cieši savā starpā saistīts. Arī fiziski daudz varu pilnveidoties – lēciens, māņu kustības, ātrums, visu var uzlabot. Tad arī radīsies lielāka pārliecība, ka būs rezultāts.

Ko dari brīvajā laikā?

Saistītie raksti

Tā jau daudz nav. Par jogu un ājurvēdu jau minēju. Man ļoti patīk daba, jo bērnību esmu pavadījusi pie jūras Saulkrastos. Patīk kopā ar tēti makšķerēt, to darām kopš bērnības. Zivis ķeru ar pludiņu, jo tas māca pacietību, liek uzminēt zivs darbību. Braucu ar divriteni, patīk atrasties dabā, nekad neesmu bijusi tusētāja. Man jau ilgāku laiku ir draugs (ārsts), kas ļoti respektē manu šī brīža dzīvesveidu, manas ilgās miega stundas, man tās ir deviņas. Cenšos dzīvot harmonijā ar sevi.

Par savu sportisko nākotni esi domājusi?

Šobrīd īpaši galvu nelauzu, izbaudu to, kas man ir. Protams, gribu un daru visu, lai mums veiktos labāk, domāju par olimpiskajām spēlēm, kur reiz Latvijas komanda jau bija. Spēlēšu tik ilgi, kamēr man tas sagādās prieku, kamēr varēšu pilnveidoties. Tāpat zinu, ka man būs ģimene, bērni, ko gluži negribu atlikt uz pēdējo brīdi. Mums taču ir meitenes, kas arī pēc bērniņa piedzimšanas atkal spēlē visaugstākajā līmenī. Gribu izmantot visas iespējas, lai atrastos tur, kur jūtos laimīga un piepildīta.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LE
LETA
Sports
F-1 sezona Špīlbergā būs: Austrijas Veselības ministrija dod zaļo gaismu
3 dienas
IS
Ilmārs Stūriška
Sports
No policistu aizrādījuma par bumbas dzenāšanu pagalmā līdz pilnvērtīgiem treniņiem
3 dienas
GN
Gints Narogs
Sports
Augustā jau varētu rīkot sporta pasākumus ar 3000 cilvēku klātbūtni 1
3 dienas

Lasītākie

LA
LA.LV
Latvijā
“Kretīns viņu nosauca par pērtiķi ugunskurā!” Streips atklāti par rasismu Latvijā un ASV 4
3 stundas
IR
Ilmārs Randers
Latvijā
“Esmu grāmatvede, veterinārārste, agronome un ģimenes pavāre!” Kā “dzīve atgriežas sliedēs” Madonas un Rēzeknes pusē
5 stundas
SK
Skaties.lv
Latvijā
Jaunietis “kunga prātā” nesavalda auto un “noslauka” mašīnu, kurā gadu vecs bērns
2 stundas
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Daļai ir “aizgājis ciet širmis”, bet diez vai asiņainas bildes palīdzēs
3 stundas
IK
Ilze Kuzmina
Latvijā
Polittehnoloģisks gājiens: cik ēstiska ir skolu direktoru piedalīšanās politiskajā aģitācijā? 2
7 stundas