Mežā atrod gan darbu, gan dakteri 0
Mežs Raiskuma pagasta “Kalnāju saimniekam Gundaram Seisumam ir darbavieta, veldzējoša oāze un labākais dakteris.
Meža vēstures līdzradītājs
Raiskuma pagasta “Kalnāju” saimniekam Gundaram Seisumam liktenis lēmis interesantu mūžu. Viņa tēvs un vectēvs abi bijuši mežsargi. Ģimenes arhīvā glabājas tēva Ernesta Seisuma Raiskuma mežsaimniecības skolas beigšanas apliecība. Tēvs bijis Siguldas 7. kājnieku pulka dižkareivis un kā Brīvības cīņu dalībnieks saņēmis zemi Raiskuma pagastā, taču 1940. gadā, kad saimniecība bijusi labi iekopta un mežs tāds, ka prieks skatīties, aizgājis viņsaulē.
Tā mazo Gundaru meža zinībās turpinājuši ievadīt trīs citi mežsargi – vectēvs Pēteris Seisums un abi krusttēvi.
Kopš tā laika, tiešā un pārnestā nozīmē runājot, dažādi lietus un sniega ūdeņi aiztecējuši pa tēva raktajiem un paša tīrītajiem meža grāvjiem.
Gundaram jau puikas gados nācies tīrīt tēva izraktos grāvjus, bet tas bijis nieks salīdzinājumā ar to darbu, kas ieguldīts tad, kad sācis saimniekot no tēva mantotajā mežā. Nosusināšanas grāvji kolhoza laikos aizauguši tik pamatīgi, ka patiesībā tos nācies tikpat kā rakt no jauna. Īpaši smagi bijis atjaunot grāvju krustpunktus. Tas viss ar lāpstu, protams.
“Pirms kara tēva mežā pēc grāvju izrakšanas priedes sāka augt ļoti strauji, arī manā laikā pēc meliorācijas atjaunošanas gadskārtu raksti kļuva ievērojami platāki,” skaidro G. Seisums: “Ar mežu saistās viss mans mūžs. Sākumā mežsarga alga bija ļoti maza, man nācās piepelnīties, laižot Gaujā baļķus un stutmalku. Ripinājām lejā no krasta, kad krita ūdenī, bija pamatīgs blīkšķis un šļakatas gāja pa gaisu.”
“Patīk, ja mežu redzu koptu”
Mežmalā saimnieks apstājas pie liela bērza. Puikas gados te esot bijis kartupeļu lauks, un vagojot vectēvs licis viņam zirgu vest lēnāk, lai neaizķertu un nenolauztu mazo bērziņu.
Vietā, kur bijusi G. Seisuma pirmā cirsma nepilna hektāra platībā, atstāti pieci bērzi – divi ir lielāki, trīs mazāki. Tie divi esot viņš un dzīvesbiedre Gunta, tie trīs – viņu bērni Druvis, Dace un Didzis. Pie šiem bērziem, kas atrodas uzkalniņā, katru gadu kopā jāņuguni dedzinot.
“Bērzs ir man mīļākais koks,” ejot tālāk, viņš nosaka.
Jau pa gabalu redzams, ka visa mežmala ir rūpīgi izkopta. Saimnieks teic, ka tam ir vairāki iemesli. Pirmais – lai nebūtu biežņa, tur uzkavēties meža zvēriem, kas nāktu piemājas dārzā. Otrais – lai būtu kārtība. Trešais – lai būtu skaisti. Visu mūžu meža īpašnieks turoties pie sava kredo – man patīk, ka mežu redzu koptu.
