Armands Puče: Munters, kas jāraksta ar mazo burtu… 0

Šajās dienās Latvijas grāmatnīcās par vienu no pirktākajiem izdevumiem kļuvis žurnālista Armanda Pučes pētījums – “Nodevējs. munters”. Munteru autors uz grāmatas vāka raksta ar mazajiem burtiem, tālāk starp rindām paskaidrojot, ka Latvija nevarēja, nevar un nevarēs atļauties tādus kā Vilhelms Munters – “profesionālus neliešus, auktasinīgus nodevējus, slīpētus kolaborantus.”

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
Lūdzu, lūdzu, kaut es būtu viens no viņiem: cilvēki, kas dzimuši šajos trijos datumos, tiek uzskatīti par visgudrākajiem pasaulē
Rezultāti ir pārsteidzoši: vācu eksperti nosaukuši auto, kuri nav varējuši izturēt 100 000 kilometru nobraukuma testu
Letāla avārija pie Strenčiem: pa šosejas malu izsvaidītas darba mantas – ķivere, slota, lāpsta un mērinstrumenti
Lasīt citas ziņas

Autors grāmatā uzsver, ka tas ir par Latvijas vēsturi, kas jāuzraksta latviešiem pašiem. Tālāk Armands Puče: “Viens no trīsdesmito gadu spilgtākajiem Latvijas valstvīriem, ārlietu ministrs Munters bija karjeras diplomāts. Kā tāds, viņš bija sava laika izcilnieks, vienlaikus kļūstot par traģiskāko personāžu Latvijas vēsturē. Kā tādi kā Munters top, kā viņus vervē, pielabina, izmanto – viņš bija viens no sava laika dažiem pasaules sabiedriski politiskajiem amatniekiem, kas klātienē tikās gan ar Hitleru, gan Staļinu. Viņa loma pie Kārļa Ulmaņa ir kaut kas vairāk kā parasts ministrs. Munteru neieredz citi Latvijas ministri, tajā pašā laikā Ulmanis viņam vienpersoniski uzticas līdz tādai pakāpei, ka cits Latvijas patriots un valstiskās idejas nesējs, diplomāts Miķelis Valters – vēstuļu sarakstē ar Valsts prezidentu – vēl pirms visiem paktiem un padomju okupācijas, kā pravietis brīdina, ka “mums visiem šo nāksies vēlāk nožēlot”. Nožēlot Munteru… Intrigai: trīsdesmito gadu Vakareiropā bija maz tādu valstu, kas neienīda švītīgo Latvijas ārlietu ministru.

Grāmatā ir plaši izmantoti gan arhīva materiāli, gan publicētās laikabiedru atmiņas, kas iezīmē kādas personības nodevīgo lomu kādas mazas, jaunas valsts vēsturē. Kā autors apzināti konfrontēju tos pretrunīgos faktus, kas par Munteru ir iegūluši dažādos avotos. Nejauši? Pēc kara Munters atgriežas Latvijā un kļūst par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas štata darbinieku, ar dubulto tarifu par katru iztulkoto rindu – kas ietilpst viņa darba pienākumos. Vienlaikus viņš arī sēž pie galda Gorkijas ielas 11A namā, kur Valsts drošības komiteja organizē kultūras sakarus ar tautiešiem ārzemēs. Čekists? Nē, parasts nodevējs, kurš atgriezies no tā sauktā izsūtījuma, dzīvo labā Rīgas centra dzīvoklī ar vannu, iepērkas parastajiem padomju cilvēkiem nepieejamajos valūtas veikalos un atpūšas komunistu piešķirtajā Jūrmalas vasarnīcā. Muntera piemērs atspoguļo nodevības arhitektūras pamatus, ko Latvijas ienaidnieki kā metodi sekmīgi izmanto vēl joprojām. Lai izbēgtu no muntera – mums ir jāzina, kā tādi kā munters tiek veidoti.”

Fragments no grāmatas “Nodevējs. munters”.

CITI ŠOBRĪD LASA

No brīža, kad Latvijai tika dota vieta pie Tautu Savienības pārstāvniecības lielā galda, Vilhelma Muntera svars uz pasaules politiskās skatuves mainījās burtiski pa dienām. “Munters rīko…”, “Munters ielūdz…”, “Munteru uzaicina…”, “Munters atklāj…”, “Munters piedalās…”, “Munteru pieņem…”, “Munters pieņem…” un tādā garā. Latvijas preses cenzūra attiecībā uz ārpolitiku vai ģeopolitiku notika stingrā ārlietu ministra uzraudzībā. Ja kāds kaut kur atļāvās izteikties par starptautiskā stāvokļa nopietnību vai perspektīvām, tad tas bija paša Muntera radīts vai rediģēts teksts. Kad 1937. gadā Padomju Savienībā sākās lielais terors, kura būtība bija varas vārdā slepkavot cilvēkus uz aizdomu pamata, lai novāktu sev netīkamos un iebaidītu visus pārējos, “Jaunākās Ziņas” mēģināja šo procesu raksturot kā “tīrīšanas akciju” – it kā tā būtu kāda Ziemassvētku izpārdošana, kas ir “vērsta pret lauksaimniecības iestāžu darbiniekiem” vai “trockiešu un citu nodevēju grupu atbalstītājiem”.

Un turpat blakus – ziņa no Parīzes, kur pasaules izstādē atklāts Baltijas valstu kopīgais paviljons. Tas “izvirzās par vienu no interesantākiem un gūst lielu piekrišanu”. Sevišķu vērību apmeklētāji “piegriežot” Latvijas porcelānam, keramikai un sieviešu rokdarbiem… Munters, formējot priekšstatus, labi saprata, kāpēc tieši šīs pogas viņam bija jāspiež, jo katrs publiskotais vārds viņa apkārtnē tika lasīts un tulkots – un te nav runa tikai par ģenerāļa Baloža vai Alfrēda Bērziņa intrigām… Tāpat kā te nav vietas ilūzijām, ka Vilhelms Munters kaut ko nebija sapratis, zinājis vai netika informēts.

1937. gada pavasarī tika gatavota ministra Vilhelma Muntera vizīte Maskavā. Sūtnis Fricis Kociņš 31. martā rakstīja ministram vēstuli, lai informētu par patieso stāvokli Padomju Savienībā, un, tā kā vēstnieks nāca no militārajām aprindām, viņš savos vērojumos un atziņās bija ļoti tiešs: “Lai aprakstītu tos noziegumus, ko partija [komunistiskā – aut.] paveikusi, pat bagātā krievu valoda te var būt nepietiekama: slepkavības, rupja izturēšanās pret zemniekiem, ņirgāšanās par zemniekiem, viņu īpašumu izputināšana un izlaupīšana, zagšana, valsts īpašuma piesavināšanās, tā negodīga izmantošana, aprunāšana, dubultā morāle, dzeršana utt.

Par to kāds noskaņojums valda partijā, norāda kaut vai rezolūcija, kuru pirms dažām dienām pieņēma komunistu sapulce vienā no lielajām Maskavas rūpnīcām “Serp i Molot”. Stundām nomelnojot un nosodot biedrus, beigās nobalsoja (par 148, pret 133), ka trīs partijas biedri ir jāieskaita starp “pilnīgiem neģēļiem”, motīvs – diviem no viņiem fabrikas vadība iedalījusi atsevišķas istabas (bez zināmiem pakalpojumiem tas nav iespējams), bet trešā pārkāpums – viņš iedevis fabrikas direktoram piesmēķēt…”

Reklāma
Reklāma

Tālāk Kociņš savā ziņojumā tēžu veidā atreferē arī PSRS vadoņa Josifa Staļina runu Centrālkomitejas plēnumā: par partijas biedru pašapmierinātību, par aklumu un lētticību pret iekšējiem ienaidniekiem, par kapitālismu, kas ielencis Padomju Krieviju, par spiegiem, kaitniekiem un slepkavām, kas tiek iesūtīti valstī. Tad seko amizants teikums: “Pārlūkojis klātesošos, Staļins daudziem partijas biedriem izrakstīja vilka pasi. Pašreizējie kaitnieki, atzina Staļins, tie ir savējie ar partijas biedra kartēm kabatās. Kur viņu spēks? Prasīja Staļins, un uzreiz pats atbildēja. Partijas biedra karte viņiem dod politisko uzticību, atver durvis visās valsts iestādēs un organizācijās.”

Pēc dažām nedēļām Kociņš sūtīja vēl vienu dienesta ziņojumu Munteram, kurā bija atskats uz Staļina tēzēm, kurās galvenais komunists vispārīgi norādījis uz problēmām, kas jārisina partijai. “Ka trockisms ir nevis proletariāta politiska novirze, bet gan neliešu banda, kuri bez žēlastības jāizravē, kas tagad visiem ir skaidrs. Tas gan nenozīmē, ka tagad viņus vajag sist uz ielām, kā daži to saprot, jo starp pašreizējiem partijas biedriem ir arī tādi bijušie trockisti, kas labojušies.”

Kad Latvijas delegācija ar Munteru priekšgalā 1937. gada 15. jūnijā ieradās Maskavā, viņa rīcībā bija informācija, ka naktī no 11. uz 12. jūniju pēc Staļina pavēles, piesedzoties ar kara tribunāla izmeklēšanu, ir nošauts aizsardzības tautas komisāra vietnieks Mihails Tuhačevskis kopā ar septiņiem citiem visaugstākā līmeņa armijas virsniekiem. Starp viņiem – arī latviešu ģenerālis Roberts Eidemanis. Tribunāls, kas sāka pļaut augstākās padomju nomenklatūras un militāras aprindas kā ar kombainu, nevarēja neietekmēt Muntera vizītes gaitu. Lai gan formāli Baltkrievijas–Baltijas vārdā nosauktajā dzelzceļa stacijā ārzemju delegāciju krievi sagaidīja pēc protokola – ar sarkanbaltsarkanu rožu klēpi, ko ārlietu komisāra Ļitvinova kundze uz perona pasniedza Natālijai Munterei, un visapkārt bija izveidotas iespaidīgas alejas ar Latvijas valsts karogiem –, tās pašas dienas vakarā, kad Ļitvinovs rīkoja simbolisku dineju ārlietu dienesta reprezentācijas telpās Spiridonovkā, sanākušo noskaņojums un uzvedība bija kā aizgājēja piemiņas pasākumā.

Amerikāņu diplomāts Loja Hendersons, kas arī bija starp lūgtajiem visiem, atceras, ka neko dīvaināku viņš savā karjerā nebijapiedzīvojis. Tā esot bijusi vēsākā pieņemšana, kādā viņam nācies būt, – ar demonstratīvu namatēva Maksima Ļitvinova vienaldzību. Tikpat vēsi esot uzvedusies Ļitvinova kundze Aivija – pēc tautības angliete, kas kaut kur Sibīrijā pasniedza angļu valodu un uz šo Muntera nosacīto godināšanu bija speciāli atvesta. Ļitvinovs neslēpa, ka viņam tādi kā Vilhelms Munters – ar viņa uzspēlēto neatkarīgo statusu, kam tagad klāt nāca ietekme Tautu Savienības koridoros, – vienkārši riebjas, bet 1937. gada 15. jūnija vēlajā vakarā šai attieksmei bija pavisam cits konteksts. Praktiski visi, kas pārstāvēja padomju pusi, uzvedās ļoti dīvaini.

“Pulcējušies mazās grupiņās, viņi raudzījās ar skumīgām sejām viens otrā un arī uz tiem ārzemniekiem, kas darīja visu iespējamo, lai mazinātu saspīlējumu. Pat padomju militārie un flotes amatvīri acīmredzot uzskatīja par labāku palikt savrup; parasti viņi uzturēja kontaktus ar ārzemju militārajiem atašejiem daudz draudzīgākā veidā,” atcerējās Hendersons. Krievi sevī nēsāja bailes un šausmas, jo neviens nezināja, kurš būs nākamais, ko notiesās… Jebkurš kontakts ar ārzemnieku varēja tikt uzskatīts par piederību pie“trockistu bandas”. Bet prom iet viņi arī nevarēja, jo arī to kāds uzskatītu par necieņas demonstrāciju padomju varai. Starp citu, cits latvietis – Jēkabs Alksnis –, kas pildīja PSRS aizsardzības tautas komisāra vietnieka pienākumus aviācijas jautājumos un arī bija starp tā vakara svarīgajiem viesiem, savu lodi sagaidīja tieši pēc gada…

Tiesa, galda runās, ko nākamajā dienā atreferēja Latvijas prese, nekas par šo traģisko noskaņojumu nebija jaušams. Ļitvinovspirms tosta norādīja, ka starp Latviju un PSRS praktiski nav strīdīgu jautājumu, tāpat kā neesot nekādu teritoriālo pretenziju vai pat tikai tīkošanas. Atsevišķu valstu drošība nevarot būt patiesi garantēta ārpus vispārējās drošības. Valstīm tāpēc tagad vajagot domāt ne tikai par savām robežām, bet arī par citu valstu robežu neaizskaršanas vislabāko nodrošinājumu. Latvijas ģeogrāfiskais stāvoklis esot tāds, ka PSRS nevarot būt neieinteresēta tās neatkarības pilnīgā pastāvēšanā. “Tāpēc, lai man atļauts izteikt pārliecību,” turpināja Ļitvinovs, “ka PSRS cenšanās nodrošināt mieru plašākā apmērā atrod saprašanu arī latvju tautā.” Ļitvinovs pacēla glāzi par “ciešu un draudzīgu attiecību pastāvēšanu starp Latviju un PSRS, par Latvijas valsts un Latvijas tautas zelšanu un mūsu viesu – ministra Muntera kunga un viņa pavadoņu – veselību”.

Vilhelms Munters no savas puses atkārtoja līdzīgas diplomātiskās frāzes par abu valstu lieliskajām attiecībām, īpaši uzsverot PSRS dalību Tautu Savienībā: “Ar Padomju Savienības iestāšanos Tautu Savienībā nākusi klāt iespējamība sadarboties vēl daudz plašākā starptautiskā laukā. Latvija ar neliekuļotu gandarījumu apsveic Padomju Savienības iestāšanos Tautu Savienībā, kuras statūtusmūsu tauta uzskata par miera partiju, un lojālo sadarbību ar Tautu Savienību uzskata par vienu no mūsu ārpolitikas pamata principiem.” Munters savu glāzi pacēla “par tālāku sekmīgu Latvijas un PSRS savstarpējo attiecību attīstību, par Padomju Savienību un tās tautu zelšanu, un uz jūsu personisko veselību”. Tas pēdējais bija vajadzīgs, jo tālākā vēstures gaita parādīja, ka MaksimsĻitvinovs arī bija starp tiem, kas Staļinam šķita aizdomīgi… Tur daudz nevajadzēja, pietika, ka Ļitvinovs bija apprecējis anglieti un prata viņas valodu. Ļitvinova organizētā Latvijas delegācijas pieņemšana todien beidzās nepieklājīgi agri – stundu pēc pusnakts –,citkārt tās bija vismaz par divām vai trīs stundām garākas.

Nākamajā rītā Munters ar pavadoņiem bija formālā audiencē Kremlī pie PSRS Centrālās izpildkomitejas priekšsēdētāja Kaļiņina, kas brīvajā pasaulē formāli nozīmēja tikšanos ar valsts prezidentu, bet dažas stundas vēlāk turpat Kremlī Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vjačeslavs Molotovs par godu latviešiem rīkoja brokastis. Tās gan sākās pulksten divos pēcpusdienā, taču vēstures piezīmēs un atskaitēs šai niansei ir maza nozīme, jo īsi pēc ieturētā azaida un stīvajām pieklājības frāzēm no Molotova un Muntera, kas nomala savas standarta etiķetes dzirnaviņas ar pārspīlētu patosu abu valstu vārdā, pa taisno no sava darba kabineta klātesošajiem pievienojās… Staļins. Lai būtu vieglāk izprast šīs ienākšanas vai pagodināšanas vienreizējo fonu, svarīgi atzīmēt, ka līdz tai konkrētajai dienai – 1937. gada 16. jūnijam – Padomju Savienības īstais saimnieks un vadītājs ar savu klātbūtni bija intriģējis tikai četru ārvalstu valdību pārstāvjus: amerikāņu vēstnieku Bullitu 1933. gadā, angļu vēstnieku Īdenu un franču ārlietu ministru Lavālu1935. gadā, Čehoslovākijas prezidentu Benešu 1936. gadā. Munters nāca kā piektais.

Grāmatu meklējiet Latvijas grāmatnīcās, vai pasūtot to interneta vietnē – www.a-book.lv

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.