“Steigā un burzmā nav iespējams atcerēties, kas ko iedevis!” Pieredzējušas skolotājas atklāta atzīšanās, ko viņa domā par ziediem un dāvanām 14
Sākoties jaunam mācību gadam, ir daudz tēmu, kas aktualizējas gan vecāku, gan skolotāju, gan pārējās sabiedrības redzeslokā. Saņemam arī dažādus īsākus un garākus komentārus no jums, lasītāji, par ko allaž no sirds priecājamies, jo uzskatām sevi par portālu, kuru ikdienā veidojam kopā ar jums, rakstot par to, kas svarīgi mums visiem.
Pēc vakardienas raksta izlasīšanas par ziedu dāvināšanu skolotājiem Zinību dienā, mums savas pārdomas atsūtīja skolotāja Dace. Ir vērts ieklausīties viņas vārdos.
“Šodien, izlasot Zanes rakstu, kas veltīts skolas problēmām, vēlētos izteikt arī savu viedokli. Man ir gandrīz divdesmit piecu gada darba pieredze dažādās skolās kā skolotājai un arī kā mammai.
Tuvojoties 1. septembrim, parasti nodomāju: drīz sāksies!
Dzīvoju mazpilsētā, un ielas parasti ir diezgan tukšas, bet pirmajā septembrī viss mainās kā uz burvju mājiena. Pilsētu piepilda ļoti skaisti sapucēti vecāki un bērni, kas, ģimeniski rokās sadevušies, un jā – ar lieliem puķu pušķiem bruņoti, draudzīgā straumē plūst uz pilsētiņas vienīgo skolu.
Nesagatavotam cilvēkam šāds brīnumskaistu cilvēku daudzums var radīt nelielu šoku. Jā, jauki! Bet es allaž nodomāju: šodien puķes un svētki, bet jau rīt skolotājus dedzīgi kritizēs un apbērs ar pārmetumiem WhatsApp grupās. Tā sakot, vasara bija tikai vienu dienu…
Nopietni runājot, šie 1. datuma puķu kalni ir problēma, bet, pēc manas saprašanas, ne tāda, kā to tēlo Zane. Arī es esmu saņēmusi daudz puķu un jutusies patiešām neērti. Pirmkārt: kur visu to bagātību likt? Tālredzīgās skolotājas jau iepriekš pielej ar ūdeni spaiņus un burkas, tomēr daudzi no ziediem jau ir paburzīti. Otrkārt: kā to visu dabūt uz mājām? It īpaši tad, ja skolotāja nevada auto, bet izmanto sabiedrisko transportu. Tad jau tā kļūst par neiespējamo misiju. Atstāt skolā? Nav tik daudz vāžu! Un kuras atstāt, kuras ņemt līdzi? Bērni pamanīs, un kāds var apvainoties – jebkurā variantā.
Es savām audzināmajām klasēm esmu ieminējusies, ka labprāt saņemtu pa vienam ziediņam no katra. Bet, tā kā šī ideja tika uztverta ar neizpratni, tālāk to neattīstīju. Es vispār neesmu liela griezto ziedu cienītāja. Bet vai tas kādam interesē?
Vēlētos pajautāt Zanei: vai tiešām viņai šķiet, ka skolotājs savā prātā piefiksē katru saņemto pušķi, dāvinātāja vārdu, pušķa lielumu un aptuvenās izmaksas? Ja tā, tad tas noteikti neattiecas uz mani. Parasti 1. septembris ir stresa / adrenalīna piepildīts, protams, priekpilns, visi ziedi tiek saņemti ar pateicību, bet steigā un burzmā nav iespējams atcerēties, kas ko iedevis.
Un uzreiz arī par Zanes minētajām dāvanām. No audzināmajām klasēm esmu saņēmusi dāvanu, beidzot pamatskolu. Ir bijuši atsevišķi gadījumi: dāvanu karte (ko ar pavadvēstuli esmu aizsūtījusi atpakaļ), kāda šokolāde (turpat klasē kopā notiesāta), tās pašas – jau atkal! – puķes Skolotāju dienā.
Dāvanas – vismaz man – liek justies neērti. Un tiešām nevaru iedomāties kādu kolēģi, kas atzīmes izliktu, vadoties pēc mistisku dāvanu lieluma.
Tālāk lasu Zanes rakstu. Pedagogs ir uzcelts uz pjedestāla? Viņa ego tiek uzpūsts? Skolotāji skatās uz bērniem no augšas? Vai tiešām Zane raksta par Latvijas skolu ikdienu? Man gribētos teikt tieši otrādi: uz pjedestāla mums atrodas bērns. Un tā tam lielā mērā arī vajadzētu būt, jo skola taču domāta tieši viņam. Tālāk šo domu neattīstīšu (kaut arī te būtu ko teikt), bet par to ego gribētos parunāt no cita skatu punkta. Manuprāt, šodien skolā nevar strādāt cilvēks ar zemu pašapziņu, tāds, kurš jūt šaubas un nedrošību. Mazie psihologi to ļoti ātri atšifrē, un tad vairs miera nav. Atzīšos, ka arī es neesmu tik pašpietiekama personība un – skolā vairs nestrādāju. Esmu – kā tagad pieņemts izteikties – pārgājusi uz privāto sektoru. Tātad ego jābūt, bet tas ir katra paša ziņā. Ne uz kādiem pjedestāliem nav ko cerēt.
Vēl par to “nesportisko” sporta skolotāju. Mana ciešākā pārliecība ir tā, ka skolotāja ārējais veidols ir nesvarīgs, būtiska ir – kā jau minēju – pašapziņa un tas īpašais personības spēks / starojums / harisma – kā vēl to nosaukt?
Nav vajadzīgs vācu valodas skolotājam valkāt Bavārijas tautas tērpu, bet pedagogam, kas māca vizuālo mākslu, staigāt samta beretē ar paleti rokā.
Man vienmēr prātā stāv gadījums ar pašas bērnu, kurš bija spiests mainīt skolu. Jaunajā skolā, aizejot iepazīties ar audzinātāju, viņa bērnu vienkārši apķēra un samīļoja. Un viss bija labi! Viņa nebija ne jauna, ne skaista, ne zīmolu drēbēs tērpta. Vienkārši cilvēks savā vietā. Un es viņai būšu pateicīga visu mūžu.
Kādi secinājumi? Varbūt 1. septembra karuseli iegriezt mazliet lēnāku? Lai, kā jau minēju, mazinātu kontrastu starp krāšņajiem svētkiem un skarbo ikdienu. Esot kursos ārzemēs, mūsu cittautu kolēģi bieži brīnās, redzot fotogrāfijas no Zinību dienas svinībām. Viņiem nekā tāda nav, vienkārši skolas sākums un viss.
Atņemt svētkus nevajag, bet – te nu piekrītu Zanei – ziedu klēpji tiešām kļūst nekontrolējami. Otrkārt, vēlos iemest mazu akmentiņu mūsu nenogurstošo skolas reformatoru dārziņā. Esmu mācījusies daudzos un bezgalīgos kursos. (Nu ko – te jums tukšie tualetes papīru rullīši! Sadalieties grupās pēc vārda pirmā burta! Kurš uzcels visaugstāko torni? Uzrakstiet sasniedzamo rezultātu, paņēmienus un atgriezenisko saikni! Darbs 40 minūtēm! Mēs padzersim kafiju un atgriezīsimies!)
Rezultātā esmu sapratusi, ka līdz šim esmu strādājusi nepareizi, ka pareizi ir tikai tā un ne citādi, un ka visu to, ko no manis prasa, mācību stundā ietilpināt nevar. Miniet: kā sajutās mans ego? Kādu pašapziņas līmeni es sasniedzu? Jā, jums taisnība: izdarīju vienīgo pareizo secinājumu.
Lai visiem priecīgs pirmais septembris! Un ne tikai pirmais septembris…”
Un vēl kādas skolotājas – Ilonas – pārdomas par šo pašu tēmu!
“Esmu skolotāja ar 32 gadu darba stāžu, un man ir skumji, ka mamma uzskata, ja skolotājs nav nevienu stundu novadījis pirmklasniekam, kāpēc jādāvina ziedi…
Pirmkārt, jau runa ir par pateicību, ko vecāki māca savam bērnam, par skaisto tradīciju, kad skolnieciņš sapucējies ar ziediem rokās dodās uz skolu. Braucot vai ejot ciemos, vai satiekoties, mēs kādam kaut ko dāvinām, novēlam. Tā ir skaista tradīcija, kas mums Latvijā ir.
Otrkārt, katru gadu nu jau 32 gadus es kā skolotājs vienmēr padomāju, ko es uzdāvināšu, satiekot savus skolnieciņus, kādu prieku došu es, lai satiekoties pēc vasaras iepriecinātu. Man viņi ir vai 25, vai 27 vai 22. Esmu pat apgleznojusu akmentiņus, gatavojusi grāmatzīmes, gatavojusi balonu mumbas ar kartupeļu miltiem…
Man nekad nav ienākusi prātā doma, kāpēc man tas jādara. Vai vecāki ir kādreiz padomājuši, cik daudz darba, finanses iegulda skolotājs savos audzēkņos? Neviens jau neprasa un pat reizēm šķiet labāk nevajag, jo tad jutīšos parādā vecākiem. Reizēm jau aizejam galējībās. Tās ir manas pārdomas.”
