Artis Svece
Artis Svece
Foto: Karīna Miezāja

“Mums vēl pat nav priekšstata par to, kā mainīsies pasaule.” Intervija ar filozofu Arti Sveci 2

Nupat iesācies jaunais, 2019. gads. Kāds tas būs? Vai mēs vispār kaut ko vēl varam prognozēt šajā mainīgajā pasaulē? Šādi jautājumi droši vien rodas daudziem cilvēkiem ne tikai Latvijā.

Reklāma
Reklāma
TESTS: Atbildi tikai uz 6 jautājumiem un mākslīgais intelekts izrēķinās tavu vecumu!
Vai zināji, ka šie ieradumi veicina mūsos skumjas un nomāktu garastāvokli?
Izrādās, gurķus ar tomātiem nedrīkst ēst kopā! 8 produktu kombinācijas, no kurām labāk izvairīties 37
Lasīt citas ziņas

“Atbilde daļēji slēpjas jautājumā. Manuprāt, tas ir labi un pareizi, ka mēs dzīvojam ar domām par rītdienu. Iedomājieties pasauli, kurā cilvēki dzīvotu pēc moto: “Katra diena jānodzīvo tā, it kā tā būtu pēdējā.” Tāda sabiedrība sabruktu. Tāpēc dzīvosim ar apziņu, ka rītdiena pienāks,” saka filozofs un Latvijas Universitātes Praktiskās filozofijas katedras docents Artis Svece.

Gadu mijā cilvēki ieslīgst filozofiskās pārdomās, tāpēc arī mūsu saruna ar viņu par to, kā cilvēks jūtas šajā mainīgajā pasaulē.

CITI ŠOBRĪD LASA

Tu strādā Praktiskās filozofijas katedrā. Vai filozofija palīdz cilvēkam labāk un gudrāk dzīvot?

A. Svece: Noteikti palīdz! Bet specifiskā veidā. Labāk dzīvot palīdz, piemēram, arī santehnikas darbu pārzināšana, prasme gatavot ēst. Bet es nedomāju, ka kāds cilvēks vērstos pie santehniķa vai pavāra ar jautājumu – kā man tālāk dzīvot? Pie filozofa gan.

Vai pie mācītāja.

Arī pie tā. Starp citu, dažkārt cilvēki filozofā meklē mācītāju. Bet filozofs nav gluži tas pats, kas mācītājs, un arī viņa padomi ir citādi. Filozofija nerunā par mūžību, vismaz ne tādā veidā, kā to dara reliģija. Tas, ko spēj filozofs, – palīdzēt sakārtot lietas, ieraudzīt pasauli plašākā, lielākā rāmī. Viņpus nejaušā, aizmirstot par sīkām detaļām un ikdienas kņadu. Īpaši apjukuma brīdī tas var cilvēkam noderēt.

Lielais rāmis – tā ir visa mūsu dzīve. Varbūt taisnība tiem, kuri apgalvo, ka vērtību dzīvei piešķir tās galīguma apzināšanās? Tas banālais un nenovēršamais fakts, ka mēs mirstam. Un tajā brīdī, kad mēs to saprotam, mēs sākam uzdot jautājumus un meklēt atbildes. Mācītājs sola paradīzi vai biedē ar elli, bet filozofs var palīdzēt izlemt, kā dzīvot tālāk.

Nav tā, ka četrdesmitgadnieku vai piecdesmitgadnieku krīzes pārņemts vīrietis aizies pie filozofa ar jautājumu – kā man tālāk dzīvot, un saņems skaidru atbildi, ceļvedi turpmākai dzīvei.

Ne jau vienmēr paši filozofi prot pareizi dzīvot, kā tagad saka, “tikt galā ar sevi”.

Un tomēr pasaulē pastāv tāda lieta kā filozofiskā terapija, kurā cilvēki filozofa klātbūtnē pārrunā filozofiska rakstura problēmas.

Piemēram, kāpēc es esmu?

Ja to pārfrāzē kā jautājumu par dzīves jēgu, tad filozofam būs sava atbilde. Bet tā nebūs universāla, skaidra un viennozīmīga. Izlasot filozofisku tekstu, cilvēks varbūt sevī kaut ko sakārto, vienlaikus nepārtraukti uzduroties uz neatbildētiem, neskaidriem jautājumiem. Un nebūt nav teikts, ka filozofijas sniegtā atbilde būs optimistiska, tāda, kas ievieš harmoniju prātā un dvēselē.

Reklāma
Reklāma

Filozofija domāta cilvēkiem, kuri gatavi sadzīvot ar nestabilitāti un neskaidrību. Pārējos tā var samulsināt, pat nobiedēt. Ebreju izcelsmes krievu filozofs Ļevs Šestovs, kurš mūža nogali pavadīja Francijā, filozofiju salīdzina ar Alpu kalnos redzētu brīdinošu uzrakstu: “Šī taka domāta tiem, kuriem nereibst galva.”

Es domāju, daļa filozofijas tiešām ir taka tiem, kuriem no tās nereibst galva.

Bet varbūt filozofs var atbildēt uz jautājumu, kā mainās cilvēks? Un vai tas vispār mainās? “Vai maskavieši ir mainījušies” – tā Mihaila Bulgakova romānā “Meistars un Margarita” no Varietē teātra skatuves jautāja Volands jeb Tumsas valdnieks. Vēl piemetinot, ka patiesībā ir kāds vēl svarīgāks jautājums – vai viņi ir mainījušies iekšēji? Kā tu domā – kas visvairāk mainījis cilvēku mūsu dzīves laikā?

Un kā tu pats domā?

Varbūt tas ir mobilais telefons, nemitīgā un nepārtrauktā sasniedzamība. Bet es patiesībā trešo daļu savas dzīves esmu nodzīvojis vispār bez telefona.

Arī es atceros laikus, kad mūsu mājā vēl nebija telefona. Vai esi pamanījis, ka vecos detektīvos sižets dažkārt balstās uz faktu, ka kāds kādam nespēj piezvanīt? Piemēram, upuris nevar piezvanīt policijai. Tagad tas nebūtu iespējams, vajadzētu pazaudēt vai saplēst mobilo telefonu. 90. gadu vidū es pats vēl turējos pie pārliecības, ka man nekad nebūs mobilā telefona.

Šķita nepieņemami, ka mani jebkurā brīdī var atrast un iztraucēt. Bet gāja laiks, un es padevos. Šodien cilvēks bez mobilā telefona ir izslēgts, tikpat kā izolēts no sabiedrības.

Vai cilvēks mainās? Marksisti uzskata, ka mainās, vēl vairāk – ka viņu var mērķtiecīgi mainīt, kā tas tika darīts Padomju Savienībā. Diskusija par to nav beigusies vēl šodien, turklāt tai ir politiska nokrāsa. Proti, vai cilvēka rīcību veido iedzimtība vai tomēr sociālie apstākļi, apkārtējā sabiedrība.

Bet kultūra taču ietekmē cilvēku!

Runājot par citām kultūrām, no kurām mēs dažkārt baidāmies, – es personīgi neuzskatu, ka arābs, ķīnietis vai amerikānis būtiski atšķirtos no latvieša. Patiesībā mēs esam daudz līdzīgāki cits citam, nekā tas šķiet pirmajā acu uzmetienā. Jau 18. gadsimtā dzīvojošais skotu filozofs Deivids Hjūms esot teicis – ja kāds, atbraucis no svešām zemēm, saka, ka tur cilvēki ir labāki, jaukāki, godīgāki, tad zini – tie ir meli. Jo cilvēki visā pasaulē ir līdzīgi.

Šobrīd notiek diskusija par tā saukto mileniāļu paaudzi, cilvēkiem, kuri dzimuši 80. un 90. gados un kā personības veidojušies 21. gadsimta pirmajā desmitgadē. Proti, vai viņi ir lielāki egoisti un narcisti nekā paaudzes pirms viņiem. Dažas pazīmes par to liecina, piemēram, nepārtrauktā gozēšanās sociālajos tīklos.

Es tajos neesmu, es netaisu pašbildes un nelieku tās savos profilos. Kāpēc? Man pēc tā nav vajadzības, jo esmu izaudzis citā laikā, tad socializācija notika citādi. Bet ir cilvēki, kuriem sociālie tīkli šķiet ļoti svarīgi. Vai tas liecina par narcismu, pārlieku centrēšanos uz sevi? To mēs vēl nezinām. Jautājums drīzāk būtu jāuzdod šādi – kāpēc viņi to dara? Varbūt tas ir vienaudžu spiediens, apkārtējās sabiedrības prasība: ja tevis nav sociālajos tīklos, tad tevis nav vispār.

Jaunās tehnoloģijas – mobilais telefons, internets, sociālie tīkli – ir grandiozu pārmaiņu, kuru priekšā mēs stāvam, pirmie priekšvēstneši.

Mums vēl pat nav priekšstata par to, kas notiks, kā mainīsies pasaule, kad kopā saslēgsies digitālā vide, viedie priekšmeti un bioloģija. Vai tad mēs šodien varam iztēloties pasauli pirms elektrības? Pirms riteņa izgudrošanas? Pirms rakstītā vārda? Nevaram.

Mēs abi varbūt nevaram. Bet mana mamma atceras, kā viņas vecāku mājā Sinoles pagastā 30. gadu sākumā ievilka elektrību. Šodien viņa katru dienu sazvanās ar savu māsu pa mobilo telefonu.

Tā ir laba ziņa! Patiesībā cilvēki gados ne vienmēr tiek galā ar jaunajām tehnoloģijām. Piemēram, maksājumu kartēm, internetbanku. Vēl viens izaicinājums, kas mūs sagaida, – skaidrās naudas izspiešana no aprites. Jo tas ir jautājums par kontroli pār cilvēku.

Nav brīnums, ka vistālāk bezskaidras naudas norēķinos šodien tikusi Ķīna.

Jāsaprot, ka, pazūdot skaidrajai naudai, zūd arī anonimitāte, cilvēka privātā telpa sarūk. Jo ir kāds, kas zina, ko un kad mēs pērkam, kur atrodamies. Tāpēc Eiropā dzirdamās balsis, kas aicina neatteikties no skaidrās naudas, es personīgi vērtēju kā veselīgu skepsi, kā tieksmi pēc brīvības. Ir jābūt izvēlei – maksāt ar karti, telefonu vai skaidru naudu. Bet Ķīnā patlaban esam liecinieki diezgan draudīgai attīstībai.

Pilnīga cilvēka uzvedības kontrole caur internetu, publiskās telpas novērošana ar sejas un nu jau arī gaitas atpazīšanas kamerām. Digitāla “reitinga” piešķiršana atkarībā no tā, cik cilvēks ir paklausīgs likumam un cik viņš ir lojāls valdībai. “Reitinga” pazemināšana par “sliktu uzvedību” ar visām no tā izrietošajām sekām.

Bet kontrole un manipulācija var notikt daudz smalkāk. Dzirdēti apgalvojumi, ka ideoloģiskais hibrīdkarš, ko patlaban realizē Krievija, ir kaut kas pilnīgi jauns, iepriekš neredzēts un ņemts no mērķa reklāmu kampaņām tirdzniecībā. Proti, katram tiek stāstīts tas, ko viņš vēlas dzirdēt. Kā orientēties šādā pasaulē?

Jāapzinās, ka uz mums iedarbojas nevis divi vai trīs, bet tūkstošiem informācijas avotu. Tā kā mēs fiziski nespējam tos aptvert, tad izvēlamies sev sirdij un pārliecībai tuvākos. Un tā, paši to nemanot, nokļūstam informācijas burbulī, kurā no ārpuses var ieplūdināt gandrīz jebko.

Tā ir situācija, ar ko nāksies sadzīvot. Tomēr tas nenozīmē, ka zāļu nav.

Pretdarbība iespējama divos līmeņos. Pirmais ir valstiskais, sabiedriskais. Te būtu vietā analoģija ar pirmo automašīnu parādīšanos. Sākumā tās brauca bez jebkādiem satiksmes noteikumiem. Bet tad notika pirmās avārijas, un tika ieviesti satiksmes noteikumi. Un, lai gan uz ceļiem cilvēki turpina iet bojā arī šodien, mēs neatsakāmies no automašīnām. Tāpat būs ar internetu – tam tiks izveidoti uzvedības noteikumi.

Otrais līmenis ir personiskais. Mums jāmācās orientēties mediju okeānā. Saprast, ka mēs paši gluži nemanot atlasām sev tīkamas ziņas. Bet šī taciņa ātri ieved neceļos. Tieši tā strādā Krievijas propaganda – tas vairs nav viens vēstījums par gaišo komunisma nākotni, kādu pieredzējām padomju laikos.

Tagad katram tiek stāstīts tas, ko cilvēks vēlas dzirdēt.

Amerikā pirms prezidenta vēlēšanām melnādainam demokrātu partijas atbalstītājam tika sūtīta viena ziņa, feministei – cita, bet baltajam rasistam – atkal cita. It sevišķi mums Latvijā jāsaprot, ka šādas rīcības mērķis nav tikai manipulācija, bet arī sabiedrības šķelšana. Ja mēs katrs dzīvojam savā izolētā pasaulē, tad ir grūti vienoties par kopīgu nākotnes mērķi.

Tu pats kādā intervijā saki – brīdī, kad atsakāmies no vēlmju domāšanas, mēs pamanām, ka daudzas it kā svarīgas ziņas patiesībā ir milzis uz māla kājām.

Var tikai apbrīnot Krievijas dienestu atjautību. Krieviski tas skan pat labāk – “смекалка”, kas nozīmē arī dabas dotu viltību. Nu kaut vai “trešās pasaules” medijos mērķtiecīgi ieplūdinātā ziņa par to, ka AIDS vīruss esot tapis ASV militārajās laboratorijās, kas vēlāk izplatījās pa visu pasauli. Un daudzi cilvēki tai tic joprojām!

Bet ne jau tikai informācija, ir jau vēl gluži taustāmas tehnoloģijas, kas maina pasauli. Piemēram, 3D printeri, gēnu inženierija, roboti. Varbūt taisnība Džeremijam Rivkinam, kurš jau pirms pārdesmit gadiem pateica slaveno frāzi – nākotne būs bez darba.

Robots var operēt, bet pilnībā bez ķirurga mēs neiztiksim. Var jau klausīties slavenu profesoru lekcijas internetā, tomēr mācību procesā nav iespējams iztikt bez tiešas cilvēciskas saskarsmes. Darbs nekur neizzudīs, mainīsies vien profesijas. Turklāt tehnoloģijas rada līdz šim nepazīstamas profesijas un jaunas darba vietas. Piemēram, robotu tehniķus.

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.