Septiņi narkomānu vecāku tipi: no nolieguma līdz narkotiku pirkšanai savam bērnam 0
Cilvēks – tilts
Viss sākas mājās. Aci pret aci sastopoties ar šausminošo patiesību, ka bērns (lai cik gadu viņam būtu!) lieto narkotikas, katrs vecāks nolemj, kā viņš ar to cīnīsies un vai vispār to darīs.
Šis nebūs raksts no sērijas “ja mājās atnākušas bēdas”. Šeit arī nesniegsim padomus, kā noteikt, vai jūsu bērns lieto narkotikas. Šīs ir atziņas no personiskajām tikšanām ar šādu bērnu mammām un tētiem – tās nepretendē uz zinātnisku klasifikāciju.
Portāls Veselam.lv, sākot jaunu mācību gadu, aktualizē tēmu “jaunieši un narkotikas”, lai mēs būtu redzīgi un dzirdīgi pret to, ko var nodarīt pirmais un nākamais solis, “tikai mazliet pamēģinot”. Ko skola, varas orgāni, vecāki un brīvprātīgās organizācijas dara, lai novērstu jauniešu narkomāniju.
Pirmais tips: cilvēks – tilts. Uzzinot par to, ka dēls vai meita lieto narkotikas, vecāki saprot, ka dzīve vairs nebūs tāda, kā iepriekš. Visi sapņi, ieradumi paliek citā krastā – atpakaļceļa nav. Steidzami jābūvē jauna dzīve šajā vietā – dīvainā, nesaprotamā, biedējošā. Uzņemoties biedējošo atbildību, ko tas nes.
Nedrīkst apstāties, atslābināties un domāt, ka ar visu jau kaut kā tiksim galā. Tagad visu dzīvi vada viens mērķis, visa dzīve kļūst par cīņu. “Es izjūtu sevi kā tiltu,” teica viens šāds tēvs. “Mani pārmeta pār dziļu aizu, pa mani staigā cilvēki, pāri brauc mašīnas un, ja pārstāšu šo smagumu turēt, viss sabruks.” Citādāk nav iespējams. Lai kādu cīņas veidu vecāks neizvēlētos, iekšēji neieņēmis šo “tilta” lomu, viņš diezin vai spēs kaut ko izdarīt.
