Nav sliktu pamāšu, ir tikai neskaidri noteikumi! 0
Autore: Klinta Barbaka
Latvijas Universitātē ir veikts pētījums par pamātes pieredzi un lomu ģimenē. Pētījuma autore Klinta Barbaka secina – problēma nav “ļaunā pamāte”. Problēma ir neskaidra pamātes loma.
Mūsdienu Latvijā, līdzīgi kā citviet Eiropā, arvien pieaug salikto ģimeņu skaits, kurās vismaz vienam no partneriem ir bērni no iepriekšējām attiecībām. 2025. gadā Latvijā tika noslēgtas 10 457 laulības, bet šķirtas 5111. Daudzi pieaugušie tālāk veido jaunas ģimenes. Tajās ienāk bērni no iepriekšējām attiecībām. Un kopā ar viņiem ienāk arī pamāte.
Pamāte ir vārds, kas daudziem uzreiz asociējas ar pasakām par Pelnrušķīti, Sniegbaltīti vai Sprīdīti. “Ļaunā pamāte” ir tik dziļi iesakņojusies kultūrā, ka pat pašas pamātes atzīst – ir situācijas, kurās viņas sevi tā redz.
Skaitļi aiz pasaku tēla
Pētījumā piedalījās 108 Latvijas pamātes. Viņu vidējais vecums bija aptuveni 40 gadi. Šīs sievietes pamātes lomā vidēji ir jau 7 gadus, un viņu partneriem no iepriekšējām attiecībām ir viens līdz divi bērni. Interesanti, ka bērni šajās ģimenēs ir ļoti dažādos vecumos – no zīdaiņiem līdz pat pieaugušiem cilvēkiem, sasniedzot vidēji 15 gadu vecumu. Gandrīz pusei aptaujāto sieviešu ir kopīgi bioloģiskie bērni ar pašreizējo partneri.
Robežas un izvairīšanās
Izrādās, lielākais izaicinājums pamātēm ir nevis bērnu skaits vai attiecības ar partnera ģimeni, bet gan tas, ka viņu loma ģimenē nav skaidra. Tas notiek, ja sieviete nezina, kādi tieši ir viņas pienākumi un ko no viņas sagaida. Vai viņa drīkst aizrādīt par nesakārtotu istabu? Vai viņai jāpiedalās vecāku sapulcēs? Ja partneri par to nav vienojušies, rodas lomu konflikts. Pētījums pierāda: jo neskaidrāka ir pamātes vieta ģimenē, jo sliktāk strādā visa ģimenes sistēma kopumā. Tātad, lai justos labi, skaidri noteikumi mājās ir svarīgāki par bioloģisko radniecību.
Daudzas pamātes mēdz atlikt lēmumu pieņemšanu vai no tiem izvairīties. Sabiedrībai tas var izskatīties pēc vienaldzības, tomēr pētījums izgaismo ko citu. Izvairīšanās var tikt izmantota kā smadzeņu aizsargreakcija pret pārmērīgu stresu. Bailes tikt identificētai ar “ļaunās pamātes” mītu var likt sievietei ieņemt pasīvu pozīciju. Viņa labāk klusē, lai pasargātu sevi no iespējama satraukuma, nenoteiktības vai konflikta. Ja pamāte sāk izvairīties no lēmumiem, tas ir signāls partnerim! Viņa, iespējams, nejūtas pietiekami droša un atbalstīta.
Viens no svarīgākajiem pētījuma atklājumiem – saliktas ģimenes laime nesaistās ar tās ideālo kopdzīves modeli. Tikmēr sabiedrībā joprojām notiek diskusijas par to, kā šādos apstākļos vislabāk organizēt sadzīvi. Kādu modeli izvēlēties, lai visiem būtu labi, lai “bērni būtu paēduši un pamāte dzīva”? Izrādās, nav statistiski nozīmīgu atšķirību, vai partnera bērni ģimenē dzīvo pilnu laiku, pusi laika vai tikai brīvdienās. Pamātes skatījumā arī kopīgu bērnu esamība nemaina ģimenes kopējo funkcionēšanu. Izšķiroša ir lomu saskaņotība ģimenē. Problēmas rodas tad, ja pamāte jūtas kā viesis situācijās, kurās būtu nepieciešama aktīva rīcība.
Kā dzīvot labāk?
Lai salikta ģimene darbotos sekmīgi un pamāte justos labi, aktīvu lomu ieteicams uzņemties tēvam. Tieši tēvs ir tilts starp pamāti un bērniem. Pētījums rāda, ka partneriem palīdzoši ir kopīgi definēt pienākumus un vienoties par to, kāda ir pamātes autoritāte audzināšanā. Tāpat svarīgi būtu radīt pamātei drošības sajūtu, aizstāvot pamāti situācijās, kad bērni pārbauda vai pārkāpj noteiktās robežas. Atklāta komunikācija ir galvenais instruments stresa mazināšanai ģimenē, jo tā palīdz visiem sistēmas dalībniekiem gan pieņemt saliktas ģimenes dažbrīd izaicinošo dabu, gan kopīgi atrast katram savu unikālo vietu.
Šajā procesā arī pamātēm ir būtiski apzināti veidot savu pozīciju, tiecoties pēc lomas skaidrības un skaidru robežu noteikšanas. Tas nozīmē nevis gaidīt instrukcijas, bet pašai iniciēt sarunas ar partneri par pienākumiem un tiesībām ģimenē. Ir svarīgi atbrīvoties arī no “perfektās pamātes” ideāla un tiekties būt vienkārši “gana labai”, lai spētu sniegt bērniem atbalstu, vienlaikus saglabājot cieņpilnu distanci un necenšoties ieņemt bioloģiskās mātes vietu.
Tāpat pamātēm ir būtiski atpazīt, kad stresa un izaicinājumu ir par daudz. Tagad zinām – izvairīšanās pieņemt lēmumus var būt trauksmes signāls, ka pienācis laiks parūpēties par sevi! Ko darīt lietas labā? Pētījumi apliecina, ka vislabākais vairogs pret radīto spriedzi ir sociālais atbalsts. Laika pavadīšana ar savu paplašināto ģimeni (vecāki, brāļi, māsas) vai draugiem var palīdzēt atgūt līdzsvaru. Arī aktīva atpūta un hobiji ārpus ģimenes pienākumiem nav greznība, bet gan nepieciešamība kvalitatīvai ģimenes funkcionēšanai. Rūpes katram par savu mieru ir pirmais solis ceļā uz visas ģimenes stabilitāti.
Visbeidzot, pamāte var ģimenē veidot drošu vidi, fokusējoties uz attiecību procesiem, nevis uz ģimenes tehnisko struktūru. Ģimenes laimi nosaka savstarpējā uzticēšanās un skaidri “spēles noteikumi”, nevis bioloģiskā radniecība vai kopīgi pavadīto stundu skaits. Tikai veidojot ciešu aliansi ar partneri un meklējot atbalstu arī ārpus ģimenes, ir iespējams mazināt lomu konfliktu un veicināt visas ģimenes sistēmas labklājību ilgtermiņā.
