“Vai ar to vien var izskaidrot tik lielu starpību?” Rojs pēc Āgenskalna tirgus apmeklējuma sašutis par jūlijam neraksturīgajiem novērojumiem 0
Kulinārais blogeris Pipars jeb īstajā vārdā Rojs Puķe pēc viesošanās Āgenskalna tirgū nonācis pie pārdomām, vai tirdziņi Latvijā pamazām nekļūst par ekskluzīvu iepirkšanās vietu.
Agrāk viņam tirdziņi esot saistījušies ar svaigu, vietēju un pieejamu produkciju, taču šobrīd esot iespaids, ka tur dodas vien tie, kas gatavi maksāt krietni vairāk.
“Man ļoti patīk Āgenskalna tirgus. Patīk tā atmosfēra, arhitektūra, cilvēki un visa sajūta kopumā. Tur gribas iegriezties, padzert kafiju, pastaigāties un atbalstīt vietējos ražotājus. Bet katru reizi, ieraugot cenas, rodas viens un tas pats jautājums, kāpēc? Ir taču jūlijs. Latvijā. Pilnbrieds dārzeņu un ogu laiks,” aizdomājas Rojs.
Tirgū viņš pamanījis dilles, baziliku un pētersīļus par 2 eiro buntītē. Puķkāpostu – 4 eiro kilogramā. Tomātus – 7 eiro kilogramā. Avenes – 10 eiro par kastīti, lai gan tieši šobrīd ir aveņu sezona.
Salīdzinājumam devies arī uz Centrāltirgu, kur uzreiz gan jāsamaksā aptuveni 3 eiro par stāvvietu, taču pagājušajā nedēļā tur dilles maksājušas 50 centus, puķkāposti – 2,50 eiro kilogramā, tomāti – 2,50–3 eiro, gurķi – ap 1,80 eiro kilogramā.
Rojs aizdomājas: “Atšķirība ir ievērojama. Protams, saprotu, ka cenas ietekmē daudzi faktori. Tirgus atrašanās vieta, nomas maksa, darbinieku izmaksas, pirktspēja konkrētajā apkaimē. Tas viss ir loģiski. Taču rodas jautājums, vai ar to vien var izskaidrot tik lielu cenu starpību?”
Interesanti esot arī tas, ka gandrīz visi pārdevēji apgalvo vienu un to pašu – produkcija ir no vietējām Latvijas saimniecībām. Bet vai tad citos tirgos tā nav? Vai tur tomāti un puķkāposti nāk no citas Latvijas? Vai tiešām šogad zemniekiem ir tik slikta raža, ka cenu nākas celt, lai nosegtu zaudējumus? Vai arī galvenais iemesls tomēr ir tirgošanās izmaksas un tas, ka noteiktās vietās cilvēki vienkārši ir gatavi maksāt vairāk?
Un vēl viena doma viņam ienākusi prātā: “Mēs bieži sakām, ka atbalstīsim vietējos. Es tam pilnībā piekrītu. Arī es labprāt izvēlos Latvijas audzētāju produkciju. Taču vai tam vienmēr jānozīmē, ka jāmaksā divreiz vairāk? Blakus stāv lietuviešu gurķi, zemenes vai citi dārzeņi, kas nereti maksā uz pusi lētāk. Kā viņi to spēj panākt? Lielākas saimniecības? Efektīvāka loģistika? Zemākas izmaksas? Vai tomēr mēs vienkārši esam pieņēmuši, ka par vārdu “vietējais” var prasīt jebkuru cenu?”
Un vēl, bieži dzirdam argumentu, ka vietējais produkts ir garšīgāks. Varbūt. Daudzos gadījumos tam, pēc Roja domām, var piekrist. Bet, ja mēs būtu dzimuši pārsimt kilometru tālāk, Lietuvā, vai mēs tikpat dedzīgi apgalvotu, ka Latvijas tomāti ir labāki par lietuviešu? Diez vai. Rojs domā, ka te savu lomu spēlē arī patriotisms. Un tas nav nekas slikts. Tikai patriotisms vien nevar būt vienīgais arguments, lai pircējs samierinātos ar jebkuru cenu.
“Es joprojām uzskatu, ka vietējie zemnieki ir jāatbalsta. Viņu darbs nav viegls, un viņi ir pelnījuši godīgu samaksu. Taču arī pircējam ir savas robežas.
Atbalsts nedrīkst nozīmēt to, ka sezonas vidū dārzeņi un ogas kļūst par luksusa preci. Varbūt problēma nav zemniekos. Varbūt tā ir tirgus izmaksu struktūrā. Varbūt starpniekos. Varbūt nomas maksās. Varbūt vienkārši pieprasījumā. Bet gribētos saprast, kāpēc viena un tā pati Latvijas vasara vienā tirgū maksā gandrīz divreiz vairāk nekā citā.
Tāpēc man ir patiess jautājums jums. Kā jums šķiet, kāpēc sezonas laikā cenu atšķirības starp Latvijas tirgiem ir tik lielas? Vai tās nosaka nomas izmaksas, produkcijas trūkums, pircēju paradumi vai vēl kas cits? Un cik daudz jūs paši esat gatavi maksāt par vietējo produktu tikai tāpēc, ka tas ir audzēts Latvijā?”
