Kultūra
Teātris un kino

“Neuzdrošinos prognozēt, ka varētu celt parasto izrāžu cenu.” Saruna ar Valmieras teātra direktori Evitu Sniedzi0


Evita Sniedze: “Teātriem noteikti atvieglotu situāciju, ja būtu finansiāls atbalsts izrāžu mēģināšanai, kuras varētu vēl nespēlēt, kamēr to neatļauj situācija valstī.”
Evita Sniedze: “Teātriem noteikti atvieglotu situāciju, ja būtu finansiāls atbalsts izrāžu mēģināšanai, kuras varētu vēl nespēlēt, kamēr to neatļauj situācija valstī.”
Foto: Timurs Subhankulovs

Linda Kusiņa-Šulce,”Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”

Neraugoties uz jaunā koronavīrusa dēļ noteiktajiem ierobežojumiem, 29. maijā Valmieras Drāmas teātrī piedzīvota pēdējā šīs sezonas pirmizrāde, turklāt skatītāji to varēja apmeklēt klātienē.

Tie, kam nebija šādas iespējas, ceturtdien, 4. jūnijā, plkst. 20 to varēja noskatīties tiešraidē. Dankana Makmillana luga “Visas labās lietas” veidota kā patiess stāsts par cilvēku, kurš uzveicis savas dzīves tumšākos brīžus un spēj dzīvot ar gaišu prieku.

Arī teātra direktore EVITA SNIEDZE turas pie pārliecības, ka, neraugoties uz neskaidrību par nākotnes scenārijiem, dzīve turpinās, un teātris kvalitātes latiņu nolaist nedrīkst.

Kā saprotu, visas biļetes uz trim izrādēm bija pārdotas? Cik skatītāju jauniestudējumu varēja noskatīties klātienē?

E. Sniedze: Katrā izrādē zālē bija 24 skatītāji ar divu metru distanci, visu nepieciešamo kontroli un atbilstoši noteikumiem, kas jāievēro. Izmēģināsim arī vienu tiešraidi 4. jūnijā – filmēsim izrādi, skatītāji varēs nopirkt biļeti un skatīties to tiešraidē.

Domāju, tā ir laba prakse, ko varētu īstenot arī tad, kad ārkārtas situācija būs beigusies, lai piedāvātu izrādes skatītājiem ar kustību traucējumiem vai citām grūtībām nokļūt teātrī.

Protams, filmēšana ir ļoti dārgs process – vajadzīgas vismaz trīs kameras, kas jāīrē, jāapmaksā operatora, skaņu meistaru darbs.

Cik liela bija skatītāju interese? Vai valmierieši noilgojušies pēc sava teātra?

Biļetes uz trim izrādēm maijā tika izpirktas stundas laikā, turklāt skatītājiem ir iespēja izvēlēties kultūras atbalstītāja cenu, kas bija 25 eiro, un parasto biļeti, kas maksā 15 eiro.

Arī 4. jūnija izrādei bija iespēja iegādāties biļetes, lai skatītos izrādi klātienē vai tiešraidē. Skatītāju interese mūs tiešām ļoti iedvesmoja. Tagad piesardzīgi liekam pa vienai divām izrādēm klāt jūnijā, vērojot skatītāju interesi.

Protams, šī izrāde ir svarīga un simboliska procesa uzturēšanas ziņā, jo iestudējums ar 24 skatītājiem nevar atmaksāties ilgā laikā periodā. Uzskatu, ka procesa uzturēšana, ja vien izrāde nenes zaudējumus, ir šobrīd svarīgāka par finansiālo ieguvumu.

Skaidrs, ka ar izrādēm, kurās nedaudz virs 20 skatītājiem, teātris nevar ilgstoši izvilkt pat “pa nullēm”. Kāds ir minimālais skatītāju skaits, kam būtu jābūt teātrī vienā vakarā, lai gada otrajā pusē puslīdz izlīdzinātu šī pavasara zaudējumus?

Nevienā teātrī Mazā zāle nenes peļņu, to atļaujas eksperimentu un tuvplānu dēļ. Ar finansiālo ieguvumu rēķinās, iestudējot izrādes Lielajā zālē.

Pat, ja rudenī tiks atļauti 200 skatītāji, ja starp viņiem būs jāietur 2 metru distance, fiziski Lielajā zālē mēs nevarēsim ielaist vairāk par 60 skatītājiem. Lai izrāde atmaksātos, ir nepieciešams maksimāls zāles piepildījums.

Teiksim, patlaban bija plānotas viesizrādes Dailes teātrī – ir trīs izpārdotas zāles, 3000 skatītāju. Pat tad, ja atļautu nākt zālē vairāk par 50 skatītājiem, tomēr mums vienas izrādes vietā būtu jāspēlē vismaz piecas, un tas atkal vairs neatmaksājas…

Kā Valmieras Drāmas teātris šajā laikā organizējis darbu – vai darbinieki laisti ikgadējos vai, iespējams, bezalgas atvaļinājumos, dīkstāvē, vai nācies kādu daļu darbinieku atlaist?

Tā kā valsts dotācija, kas ir 50% teātra budžeta, bija piešķirta pēc plāna, mums nebija pamata prasīt dīkstāves pabalstus, tomēr skaidrs, ka tikai ar dotāciju iztikt mēs arī nevaram.

Esam centušies maksimāli samazināt izdevumus – ātrāk atslēdzām apkuri, veicām dažādus citus ietaupījumus, lai pēc iespējas neciestu darbinieku atalgojums.

Valmieras Drāmas teātris nevienu vēl nav palaidis atvaļinājumā vai atlaidis, izņemot mazu darbinieku daļiņu, kas tieši saistīta ar skatītāju apkalpošanu. Visi pārējie palika darbā, izmantoja šo laiku, lai pilnveidotos.

Tehniskie darbinieki, kas izgatavo dekorācijas, turpināja strādāt – nāca pēc grafika, pa vienam diviem cilvēkiem. Mums bija laimējies ar izrādes plānošanu tādā ziņā, ka sezonas beigām bija atstātas izrādes ar nelielu aktieru skaitu un maziem izdevumiem to iestudēšanai.

Tā kā Mārtiņa Meiera monoizrāde bija plānota kā viena no pēdējām pirmizrādēm, tagad situācija pamudināja šo ideju izvērst un īstenot.

Mūsu laime ir tā, ka esam mazs teātris, tāpēc varējām mobilizēties, pielāgoties ar nelieliem resursiem. Šobrīd teātris sadalīts trīs zonās – notiek mēģinājumi trim izrādēm, viss tiek darīts tā, lai ansambļi nesatiktos.

Varbūt piedāvāsiet izrādes vasarā, ja pēc 9. jūnija tiks atļauti pasākumi ar lielāku cilvēku skaitu?

Ar vasaras izrādēm ir ļoti grūti, jo tās, pirmkārt, jāpaspēj sagatavot un negribas nekādas ātrās izrādes ar nelielu mēģinājumu skaitu, jo sagatavot kvalitatīvu iestudējumu nav iespējams dažos mēģinājumos, lai nezaudētu kvalitāti, teātra prestižu.

Turklāt sagatavot izrādes prasa līdzekļus – jāmaksā režisoram, jāpērk materiāli. Mums tam šobrīd naudas nav.

Mums ir divas izrādes, pie kurām strādājam, lai vasaras beigās un rudenī notiktu pirmizrādes Apaļajā un Lielajā zālē. Pat ja atļaus, piemēram, 50 cilvēkus zālē, mums tas neko neatrisinās, jo telpu kvadratūra neatļauj šos 50 cilvēkus mazajās zālēs ielaist.

Turklāt repertu­ārā esošajās izrādēs, kuras būtu jāatdod skatītājiem, ir daudz kontaktminūšu, līdz ar to gaidām vasaras beigas un rudeni, kad būs iespējami tuvskati.

Tagad varētu rādīt tikai izrādes, kurās aktieri var izvairīties no ilgstoša kontakta vienam ar otru. Ir dažādi piedāvājumi gan no Valmieras pilsētas, gan Rīgas par iespējām izmantot estrādes, tajā virzienā mēs sākam tikai domāt.

Ļoti traucē nepārtrauktā neziņa, un nevienu pie tās nevar vainot, jo arī valdība un epidemiologi nezina, kā situācija attīstīsies.

 

Saprotu, ka neziņu pārciest visgrūtāk. Kas teātrim vēl bez skaidrības par to, ar ko rēķināties vasarā un rudens sezonā, nepieciešams visvairāk?

Tas, kas būtu ļoti nepieciešams, – lai valsts palīdzētu kompensēt biļešu naudu par šajā sezonā nenospēlētajām izrādēm. Mums būtu jāatdod Valmieras teātra skatītājiem vairāk nekā 50 izrādes, citiem teātriem pat 90 – ja kompensētu šo naudu, tas jau teātriem atvieglotu dzīvi.

Biļešu nauda vienam teātrim ir pusmiljons, citam, kā mums, 100 000 eiro.

Turklāt skatītāji mums daudz zvanījuši, labprāt būtu pat gatavi gaidīt uz izrādi, saņemt to kaut vai vēlāk, ne uzreiz rudenī. Bet arī tad jāsaprot, cik ļoti cilvēki būs gatavi un gribēs nākt uz teātri.

Daži teic, ka noteikti nenāks agrāk par janvāri, citi jau tagad gatavi nācēji.

Mums jārēķinās, ka vismaz puse no tiem, kuri nopirkuši biļetes, uz izrādi negribēs nākt.

Tāpat nav skaidrs, būs jālieto maskas vai nebūs, un vai tas varētu palīdzēt neievērot divu metru distanci. Mēs esam gatavi ievērot visus priekšrakstus, pierauties, sākt kaut ko iestudēt ar pavisam maziem izdevumiem, bet jābūt skaidrībai.

Esam lielas neziņas priekšā par otro vilni. Bet noteikti teātriem atvieglotu situāciju tas, ja būtu finansiāls atbalsts izrāžu mēģināšanai, kuras varētu vēl nespēlēt, kamēr to neatļauj situācija valstī.

 

Domājot par pagaidām grūti prognozējamo nākotni: vai pastāv iespēja, ka teātrim nākamajā sezonā nāksies celt biļešu cenas?

Noteikti ne. Šobrīd taisām sezonas aprēķinus ar tādām pašām cenām kā līdz šim, cerot, ka varēsim tās nesamazināt.

Jā, pirmajā vilnī pēc pārtraukuma piedāvājām kultūras atbalstītāju cenu – augstāku nekā ikdienā –,

bet neuzdrošinos prognozēt, ka varētu celt parasto izrāžu cenu.

 

Vīrusa salīdzinoši neskarts varētu būt Valmieras vasaras teātra festivāls, jo liela daļa izrāžu notiek ārā vai arī plašākās, labāk vēdināmās telpās par teātra zālēm.

Vai tas nozīmē, ka festivāls varētu būt ilgāks, nekā ierasts?

Pagaidām festivālu plānojam, kā ierasts, trīs dienu garumā, protams, nezinām, kādi augustā būs notikumu scenāriji, tādēļ paredzam, ka izrādes varētu būt gan ar skatītājiem klātienē, gan arī tiešraidēs. Esam samazinājuši festivāla izrāžu izgatavošanas izmaksas.

Turklāt esam domājuši, ka festivāls varētu būt nevis vienu, bet divas nedēļas nogales, lai pēc iespējas vairāk cilvēkiem būtu iespējas apmeklēt. Bet tas būs atkarīgs no tā, ko izlems 9. jūnijā.

Viena izrāde notiks estrādē, viena – futbola stadionā, un tur mēs noteikti varam atvēlēt divus metrus katram skatītājiem.

 

Ir izskanējis, ka Imantu Stradu un Elīnu Vāni, kas ir ļoti nozīmīga aktieru kolektīva daļa, vēlas pārvilināt Dailes teātris….

Nav tā, ka man šis jautājums nebūtu apnicis.

 

Vai par to notikušas sarunas starp jums, teātru vadītājiem, vai tikai ar aktieriem pašiem?

Protams, Dailes teātris runā ar pašiem aktieriem, Juris Žagars gan informēja arī mani. Imants Strads ir noslēdzis līgumu ar Daili no 20. maija, Elīna Vāne paliek Valmierā un ir sākusi darbu pie jaunas izrādes.

Ir dažādi apstākļi, kas aktierim liek izdarīt šādu lēmumu – Imants Strads sacīja, ka Valmierai viņa sirdī vienmēr būs īpaša vieta, bet es pilnīgi varu saprast vēlmi strādāt kopā ar Viesturu Kairišu.

Ja pareizi sarēķināju, nākamajā pavasarī studijas beigs Valmieras Drāmas teātra kurss. Kā prognozējat jauno aktieru iekļaušanos teātra kolektīvā, rēķinoties, ka līdz tam laikam būs atsācies normāls darba ritms?

Seši aktieru kursa studenti rudenī piedalīsies jau pirmajā lielajā nākamās sezonas izrādē, kas, cerams, pirmizrādi piedzīvos oktobrī – režisores Ineses Mičules iestudētajā Gunāra Priedes lugā “Jaunākā brāļa vasara”.

Saistītie raksti

Četri studenti jau ir pieņemti štatā un divi tiks uzņemti augustā, bet par pārējiem domāsim, viņi ir mūsu ilgtermiņa plānos.

Pagaidām pārējie būs ārštatā un veidos pienācīgu konkurenci par vietu štatā. Katrā ziņā patlaban lielāka problēma par to, vai pieņems štatā, viņiem ir tas, ka ārkārtējās situācijas dēļ nevar uztaisīt savus kursa darbus…

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
LA
LA.LV
Kultūra
“Latvijas Koncerti” aicina uz Senās mūzikas festivālu
3 dienas
AK
Aija Kaukule
Kultūra
Piepildījušās kultūras cilvēku izskanējušās bažas. Radošo personu atbalsta mērķprogramma – izgāzusies?
3 dienas
JD
Jūlija Dibovska
Kultūra
In Memoriam: Juris Kronbergs (1946–2020) – dzejnieks, draugs
3 dienas

Lasītākie

IP
Ilze Pētersone
Dabā
Kurp indiāņus vedīs virsaiši? Saruna ar “dabas advokātu” Uģi Rotbergu 1
Intervija 11 stundas
LA
LA.LV
Dabā
Sociālajos tīklos pārsteidz video, kā vējš daudzdzīvokļu namu pagalmā ar neticamu spēku nogāž milzīgu koku 2
14 stundas
IR
Ilmārs Randers
Ekonomika
“Zinu, kā jūtas rokzvaigznes uz skatuves, jo ceļmalās stāv cilvēki un aplaudē!” Pa Eiropu ar fortūnas džentlmeņiem 1
16 stundas
LE
LETA
Latvijā
Pāvilostas mērs iepirkumos izkrāpj 236 159 eiro, bet KNAB samaksā smieklīgu sodu 2
16 stundas
OZ
Olafs Zvejnieks
Ekonomika
Korupcija vai nekompetence? Štelmahers atklāj patiesību par daudzkārt lietojamo higiēnisko masku iepirkumu 1
Intervija 12 stundas