Līga Čevere
Līga Čevere
Foto no personiskā arhīva

Neparasts ceļojums zemapziņā. Līgas Čeveres proza 1

“Pārsvarā rakstu prozu, pievēršoties šausmu literatūras tēmai, kas Latvijā vēl nav ieguvusi tik lielu atpazīstamību. Šajā jomā vēlētos būt jaunatklājēja un pašlaik gaidu lielo iedvesmu radīt darbu. Tā kā esmu ļoti paškritiska, tad lielākoties tie paliek tikai pie manis. Esmu vairāk tāda “atvilktņu” rakstniece, darbus dodu lasīt tikai saviem tuvākajiem cilvēkiem,” stāsta Līga Čevere.

Reklāma
Reklāma
Krimināls
Krituši visi antirekordi – savākts 600 000 narkomānu izlietoto šļirču. Atrasta arī traģiskā “narkozombiju” viela 8
Krievija identificē divas “smirdīgas” valstis, kas būtu tās nākamais mērķis 183
Kokteilis
Personības tests: jūsu dzimšanas mēneša zieds atklāj par jums vairāk, nekā spējat iedomāties 17
Lasīt citas ziņas

Viņa ir dzimusi un uzaugusi Varakļānu novada Murmastienes pagastā, taču jau vairākus gadus dzīvo un strādā Rēzeknē, ikdienā darbojoties izklaides un tehnoloģiju jomā. Radošos darbus raksta jau kopš bērnības, skolas laikā piedalījusies dažādos literāros konkursos, gūstot arī godalgotas vietas (piemēram, 3. vieta starptautiskajā konkursā “The world of water to children’s eye 2005”, 2. vieta R. Blaumaņa literārās prēmijas 3. konkursā, 1. vieta R. Mūkam veltītajā jaunrades darbu konkursā, 3. vieta Vislatvijas domrakstu konkursā “Cel galvu augšā un ar kājām turies pie zemes”).

Grāmatā “Rūdolfs Blaumanis mūsdienu skolēnu pārspriedumos un jaunradē” (2008; sastādītājas – Zinta Saulīte un Mārīte Breikša), kurā apkopoti trīs rakstniekam veltīto konkursu skolēnu labākie domraksti, dienasgaismu ieraudzīja arī Līgas uzrakstītais darbs, kas datējams kā viņas pirmā publikācija.

CITI ŠOBRĪD LASA

Rēzeknes Augstskolā (tagadējā Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmija) Līga ir ieguvusi maģistra grādu filoloģijā. Studiju laikā augstskolas muzikāli literārajā Andrejdienu pasākumā viņa klātesošos vienmēr iepazīstinājusi ar saviem jaunākajiem prozas darbiem. Savukārt 2014. gada novembrī klajā nāca viņas grāmata “Arhetipi un žanriskās iezīmes šausmu stāstos”. Tās pamatā ir Līgas maģistra darba pētījums par šausmu literatūru, kurā tika atklātas tās tendences un analizēti 276 šausmu stāsti.

– Ko tu ieteiktu rakstniekiem darīt vasarā?

L. Čevere: – Ieteiktu ķert iedvesmu, meklēt piedzīvojumus, neizšķiest laiku gaidot, izaicināt sevi, jo tikai tad mēs varam atklāt, kas patiesībā esam. Sevis meklēšana arī ir radīšana, un nav svarīgi, cik lappušu tiek uzrakstīts vai cik paturēts sevī, galvenais ir runāt tikai tad, kad ir ko teikt.

– Ko dari brīvajā laikā?

– Lasu grāmatas. Man nav konkrēta mīļākā rakstnieka, bet ir darbi, kas paliek atmiņā arī pēc vairākiem gadiem. Tā vairāk ir skandaloza, šokējoša literatūra, kas no sarakstīšanas brīža nav zaudējusi aktualitāti, piemēram, Vladimira Nabokova “Lolita”, Mišela Feibera “Svešā ādā”. Mana ikdiena nepaiet bez mūzikas, parasti tā ir alternatīvā rokmūzika, relaksēties palīdz kino.

– Kam, tavuprāt, ir jābūt labā šausmu stāstā? Ar ko tevi piesaista šāda literatūra?

– Uzskatu – ja šausmu stāstā emocijas balansē, sākot ar vieglu satraukumu līdz pat zosādu uzdzenošām bailēm, tad tas ir izdevies darbs. Ja stāsta varoņi lasītāju vajā arī pēc grāmatas aizvēršanas un briesmoņi zem gultas ir pārvākušies uz galvu, tad autors ir izpildījis savu uzdevumu. Šausmu literatūrai piemīt īpaša pievilcība, jo man tā vairāk saistās ar neparastu ceļojumu cilvēka zemapziņas tumšākajos nostūros, un tur sastaptās briesmas ir sava veida cīņa ar mūsu iekšējiem dēmoniem: bailēm, nedrošību, kompleksiem, slēptākajām vēlmēm, ar to, ko vēlamies atklāt, bet neuzdrošināmies.

Reklāma
Reklāma

“Kultūrzīmju” lasītājiem piedāvājam vēl nepublicētu Līgas Čeveres stāstu “Haunting”.

Es esmu viens starp šīm sienām, iestrēdzis bēniņos, paslēpies pagrabā, palīdis zem gultas vai karājos skapī. Un tā katru nakti stāvu pie loga aiz aizkara un gaidu, kad atkal kāds vientiesīgi noticēs mieram un laimīgai dzīvei. Zinu, tas nebūs uz ilgu… bet alkas kā smiltis čirkst starp zobiem un atbalsojas manī. Nav jau tā, ka es būtu tuvs ar rītdienu, bet no nostāstiem zinu, ka notikumiem patīk atkārtošanās.

Un ir jauns rīts, un man atkal ir taisnība, jo tikai gaidas ir patiesas. Soļi, klaudzoņa, balsis, prieks, atnākšana, apmešanās. Mēs arī būsim tuvi, tāpat kā iepriekš, tāpat kā vienmēr… Runā, ka katrai mājai ir savs noslēpums: nestabila konstrukcija, parādi, nemierīgi kaimiņi, žurkas vai āderes, tavējai esmu es…

Mēs varētu iepazīties pamazām, pēc laika, bet negribu pieradināt tevi pie drošības. Nē, tu neesi īpaša savā pirmatnībā, tikai paātrināts sirdspuksts, pulsējoša artērija, nosvīdusi piere, sastindzis skatiens, zosāda. Tavs vājums ir mans spēks, tavas bailes – mans ūdens. Un tas, kam tu tici, nav tas, kas es esmu. “Kā tad tu mani vēlies? Kā tu gribi mani? Zem gultas vai skapī? Kā durvju čīkstēšanu vai kā pieklusinātus soļus?”

Es redzu, kā tu prātā met monētu un nevari izvēlēties, kuru pusi ieraudzīt. Tāpēc speru pirmo soli uz istabu, kurā guli.

Esmu noliecies pār tavu seju, un pie manām lūpām tava artērija pukst. Zinu, ka esi nomodā, un dzirdu, cik skaļi kamols kaklā slīd uz leju. Tev liekas, ka esi nepieskaitāma, jo tie soļi un čuksti mājo tikai galvā.

– Vai tu esi viena tagad? Vai vari mani sadzirdēt ieelpojam un izelpojam?

– Mana roka pa tavu sirdi grābstās. Vai kaut kas nav pareizi, es redzu to skatienu tavā sejā? Vai tu tagad baidies no manis?

Tavs rīts ir nepielūdzams un nenāks tevi glābt. Tu zaudē savu atmiņu: gaismu ielaužamies istabā, smaidu tuvāko lūpu kaktiņos, basas kājas, iestigušas jūras smiltīs, uzticēšanos. Tā vietā mēs varētu paspēlēties. Es slēpšos zem gultas, un tu to zināsi, jo šausmām piemīt banalitāte. Nāc, un es tev parādīšu citu pasauli: svilpojošu logu februāra vējā, pieklusinātus smieklus pulksten divos naktī, tukšumu acu dobumos, izkropļotas ēnas neapdzīvotajās istabās. Ar laiku tu pieradīsi, bet mēs vienmēr paliksim sveši. Tikai brīdī, kad gribēsi aiziet, es ieslēgšu tevi, iemūrēšu sienās, un mēs kopā gaidīsim citus.

No stundas uz stundu, no nakts uz nakti, kad tā piepeši pamostas tevis vidū ar izbiedētu skatienu. Tu centies ieraudzīt un vienlaikus baidies. Bet klātbūtne ir tik neizturama un nenoliedzama, ka aukstums, kas plūst no manis, rada trīsas. Nē, viņi nav atslēguši apkuri, un, nē, kaķis, kura tev nav, nevarēja netīšām atvērt logu. Iespējams, galvas pabāšana zem segas kā bērnībā būtu drošākā patveršanās vieta. Tomēr tu kā jenotsuns labāk izliecies mirusi, nekā cīnies. Un es barojos ar tavām atliekām; jo vairāk tu dod, jo vairāk es ņemu.

Rīts būs citādāks, tu gribēsi aiziet, – tādas kā tu nekad nepaliek, bet es gaidīšu nākamo…

SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.