Nieru mazspējas izplatība Latvijā ir viena no augstākajām Eiropā! Arvien svarīgāka kļūst multidisciplināra pieeja pacientu ārstēšanā 16
Hroniskas nieru slimības (HNS) jeb nieru mazspējas izplatība Latvijā ir viena no visaugstākajām Eiropas Savienībā – šī slimība skar piekto daļu iedzīvotāju. Tas ir arī viens no veselības sarežģījumiem, kas nereti ietekmē cukura diabēta pacientus, kuru skaits mūsu valstī jau pārsniedz 100 000. Diabēts ir riska faktors citām nopietnām kaitēm, piemēram sirds un asinsvadu slimībām, kas noved pie priekšlaicīgas nāves.
Ne velti Eiropas Komisija diabētu, tāpat kā sirds un asinsvadu slimības, ir noteikusi par vienu no piecām neinfekciju slimībām, kurām ir jāpievērš pastiprināta uzmanība, lai samazinātu pāragru mirstību. Šī iniciatīva paredz Eiropas Savienības valstīm palīdzēt apmainīties ar paraugpraksi, izstrādāt pamatnostādnes, ieviest inovatīvas pieejas un īstenot citus pasākumus.
Svarīgi mazināt slimības progresēšanu
Latvijas Nefrologu asociācijas prezidente, asoc. prof. Ieva Ziediņa ir norādījusi, ka Baltijas valstīs ir visaugstākā HNS izplatība Eiropas Savienībā (ES). Skaitļi uzrāda, ka Latvijā 20 %, Igaunijā 20,6 %, bet Lietuvā 19,4 % populācijas sirgst ar HNS dažādās stadijās. Citās ES valstīs, piemēram, Čehijā, Horvātijā, Bulgārijā, izplatība ir tikai 12 – 16 %. Savukārt 26 % diabēta pacientu ir diabētiskā nefropātija, respektīvi, paralēli diabētam jau ir attīstījusies arī HNS.
Lai aizkavētu HNS progresēšanu, Ieva Ziediņa aicina informēt sabiedrību un veicināt, lai pacienti ievēro vēlamo diētu un dzīvesveidu. Svarīgi arī noteikt mērķa asinsspiedienu un censties to sasniegt, sekot mērķa glikēmijas kontroles rādītājiem, kā arī pārskatīt lietotos medikamentus, proti, brīdināt par nefrotoksiskajiem un ieteikt nefroprotektīvos.
Ieva Ziediņa šogad notikušajā ekspertu seminārā „Izaicinājumi un jaunas iespējas hroniskas nieru mazspējas ārstēšanā diabēta pacientiem” uzsvēra arī jaunākās paaudzes medikamentu nozīmi, atsaucoties uz starptautisko pieredzi: „Apkopojot datus no 13 pētījumiem, kuros piedalījās vairāk nekā 90 tūkstoši pacientu, iegūtie rezultāti rāda, ka gan pacientiem ar cukura diabētu, gan tiem, kuriem ir HNS, bet nav diabēta, šī terapija spēj aizkavēt HNS progresēšanu un kopumā mazināt risku par 37 %. Pie citiem svarīgajiem iznākumiem noteikti jāatzīmē tas, ka jaunie medikamenti spēj mazināt nelabvēlīgos KVS notikumus un mirstību no KVS par 14 %.”
Eksperti akcentē, ka jaunā terapija, kurā izmanto minerālkortikoīdu receptoru antagonistu grupas medikamentus, visefektīvāk darbojas tad, ja darbā iesaistās multidisciplināra komanda. Kopā darbojoties nefrologiem, kardiologiem un endokrinologiem, var nodrošināt vislabāko palīdzību pacientiem, jo diagnozes bieži pārklājas.
Bažas rada diabēta saslimšanas pieaugums
Latvijas Endokrinologu asociācijas priekšsēdētāja Kristīne Geldnere akcentē, ka šobrīd diabēta izplatība ir 10,5 %, taču prognozes rāda, ka 2045. gadā tā būs 12,2 %. Sagaidāms, ka Eiropā kopējais diabēta pacientu skaits pieaugs par apmēram astoņiem miljoniem. Izteikti, ka ar gadiem saslimstības līkne palielinās, turklāt jāņem vērā, ka pieaug arvien jaunāku pacientu skaits, arī vidējā vecuma grupā – virs 45 gadiem. Bet otrā tipa cukura diabēts ir saistīts ar nopietnām komplikācijām, piemēram, šiem pacientiem ir divas līdz četras reizes augstāks kardiovaskulārās mirstības un insulta biežums. Apmēram 75 % diabēta pacientu mirst no kāda kardiovaskulāra notikuma. Turklāt otrā tipa diabēta konstatēšanas brīdī jau 18 % pacientu ir diabētisks nieru bojājums, kas ir terminālas nieru mazspējas galvenais cēlonis.
Kristīne Geldnere atzīmē: „Aizvien biežāk tiek konstatēts kardiorenālais sindroms, kad kombinējas gan diabētiskā nefropātija, gan KV slimības. Pētījumi arī liecina, ka pat katram otrajam pacientam ar otrā tipa cukura diabētu attīstās HNS, bet no tiem, kuriem ir HNS, apmēram katram piektajam būs arī sirds mazspēja. Šie pacienti bieži vien agrīni mirst, nenonākot līdz terminālai nieru mazspējai, un galvenais HNS pacientu nāves iemesls ir sirds un asinsvadu slimības. Tāpēc kardiālā un nieru funkcija ir jāvērtē vienlaicīgi. Tāpat pētījumi rāda – ja kombinē kopā HNS un hronisko sirds mazspēju, tad mirstības risks ļoti ievērojami pieaug gan attiecībā uz kopējo, gan kardiovaskulāro mirstību.”
Endokrinoloģe uzsvēra, ka terapijā nepieciešams iekļaut tādus medikamentus, kas spēj mazināt ar nieru un sirds funkcijām saistītās komplikācijas.
Jāmazina sirds un asinsvadu slimību riski
Paula Stradiņa Klīniskās universitātes slimnīcas Latvijas kardioloģijas centra kardiologs, prof. Gustavs Latkovskis vērš uzmanību uz sirds un asinsvadu jeb kardiovaskulāro slimību (KVS) ievērojamo negatīvo ietekmi uz mūsu valsts iedzīvotāju veselību: „Diemžēl saslimstības ar KVS ziņā Latvija joprojām ir ļoti augsta riska valsts. Mēs kā kardiologi pastāvīgi uzsveram, ka ne tikai jāārstē tos pacientus, kuriem jau ir KVS, bet ļoti daudz domājam arī par primāro profilaksi, proti, kā nepieļaut KVS attīstīšanos vai vismaz tās nenonākšanu fatālā formā.”
Profesors izklāstīja, kā tiek aprēķināti dažādu pacientu riski, nonākot līdz tam, ka triju slimību grupu gadījumā nekāda rēķināšana vairs nav nepieciešama, jo jau pati diagnoze nosaka viņus kā ļoti augsta riska pacientus. Un divas grupas no šīs trijotnes ir pacienti ar cukura diabētu un ar hronisku nieru slimību. Bet diabēta un HNS kombinācijas gadījumā risks jau kļūst ārkārtīgi liels.
Gustavs Latkovskis norāda, ka ir dažādi veidi, kā iespējams pasargāt pacientus no KVS komplikācijām. Aizvien vairāk ārstu vidū dominē uzskats, ka ir svarīgi ne tikai normalizēt glikozes līmeni, bet arī panākt, lai neprogresē nieru slimība. Piemēram, diabēta ārstēšanā ir būtiski samazināt insulta un sirds mazspējas rašanās risku.
Profesors seminārā aicināja neaizmirst par sirds un asinsvadu veselības ārkārtīgi lielo nozīmību: „Latvijā gandrīz 55 % cilvēku nomirst no KVS. Salīdzinot, teiksim, ar Vāciju, tas ir ļoti daudz, tur šis rādītājs ir 35 %. Tādēļ svarīgas ir ne tikai zāles sirds un asinsvadu slimībām, bet arī medikamenti, kurus pielieto diabēta un hroniskas nieru slimības ārstēšanā. Te nav runa par konkrētām zālēm – šos pacientus mēs ārstējam konceptuāli, kopīgas komandas ietvaros, jo šāda pieeja labi strādā. Tomēr pēdējos gados ir radusies sajūta, ka Latvijā, proporcionāli salīdzinot ar daudzām citām valstīm, kardiovaskulārajā medicīnā un īpaši profilaktiskajā terapijā valsts ieguldījums kompensējamo zāļu ziņā tomēr stipri atpaliek.”
