Laukos
Piensaimniecība

Izlauzties dziļākos ūdeņos. Latviešu “piena ceļš” uz igauņu “SCE E-Piim”1


Latvijas un Igaunijas lauksaimnieki 19.augustā balso par pirmā kopīgā piensaimniecības kooperatīva izveidi.
Latvijas un Igaunijas lauksaimnieki 19.augustā balso par pirmā kopīgā piensaimniecības kooperatīva izveidi.
Foto: Mārtiņš Cimermanis

Pirms pusotra mēneša parādījās ziņa, ka Latvijas piena ražotāju kooperatīva Piena ceļš un Igaunijas piensaimnieku kooperatīva E-piim biedri vienbalsīgi lēmuši par kopīga kooperatīva E-Piim Societas Cooperativa Europaea Limited (SCE E-piim) izveidi pēc ES standartiem, kas būšot pirmais šāda veida kooperatīvs jaunajās ES dalībvalstīs. Jaunā kooperatīva uzdevums būšot kopīgas piena savākšanas sistēmas izveide, efektīva piena pārstrāde un gatavās produkcijas eksports uz pasaules tirgiem, kas ļautu palielināt piena iepirkuma cenu līdz ES vidējai. Igaunijas kooperatīvs E-piim ir sagatavojis jaunas piena pārstrādes rūpnīcas projektu ar jaudu 1000 tonnu dienā. Būvniecības finansēšanai ir pieejami līdzekļi no Eiropas Investīciju bankas, vairākām Eiropas komercbankām, kā arī ES fondiem. Viens no rūpnīcas investoriem ir Nīderlandē bāzētais uzņēmums Interfood B.V., kas ir viens no pasaulē lielākajiem industriālo piena produktu tirgotājiem.

Par to, kā uz šo jaunumu reaģē Latvijas piena nozare un kā plānots organizēt darbu SCE E-Piim, saruna ar LPKS Piena ceļš padomes locekļiem Anriju Aumali un Mārtiņu Cimermani.

Kā vērtējat pašreizējo situāciju Latvijas piena ražošanas nozarē?

Mārtiņš Cimermanis: – Atbildot uz šo jautājumu, uzreiz gribas salīdzināt ar citām valstīm. Piemēram, ar Poliju, kur arī ir ļoti daudz sīksaimniecību un mazo zemnieku. Taču poļiem ir izdevies izlauzties pasaules tirgos ar savu piena produkciju, kamēr latviešiem – ne. Cik zināms, mums nav neviena ilgtspējīga veiksmes stāsta par to, ka būtu izdevies konsolidējoties savu produkciju efektīvi pārdot kaut kur pasaulē. Un tāpēc arī statistikas dati ir nepielūdzami – samazinās lopu un saimniecību skaits, samazinās piena ražošanas apjomi. Tas diemžēl neliecina, ka ar nozari viss ir kārtībā.

– Kas tad ir tie galvenie šķēršļi, kas apslāpē veselīgu nozares dzīvotspēju un attīstību?

– Viens no iemesliem – Latvija joprojām ir piena eksportētājvalsts, kas pusi saražotā piena pārdod ārpus savas valsts robežām. Jo pārdot izejvielu acīmredzot ir visvienkāršāk.

Anrijs Aumalis: – Joprojām esam ļoti sa­drumstaloti, katrs strādā savā kaktiņā. Jau minētajā Polijā mazās saimniecības ir apvienojušās kooperatīvos, turklāt nevis tādos, kas vienkārši pārdod pienu, bet lielākoties ar savu pārstrādi. Tā ir lielākā atšķirība no Latvijas. Un šī nespēja koncentrēties, konsolidēties arī ir viens no galvenajiem šķēršļiem mūsu nespējai virzīties uz priekšu.

– Vai var būt tā, ka mūsu piensaimnieki vienkārši jūtas pietiekami komfortabli esošajā situācijā?

– Iespējams, kāda daļa jūtas komfortabli, bet kāda daļa noteikti ne. Manuprāt, šī situācija ir pārāk ielaista, tāda tā ir bijusi gadu desmitiem ilgi, cilvēki vienkārši pie tās ir pieraduši, tā kļuvusi par dzīves normu, inerci. Tomēr acīm redzamā situācija, ka liela daļa Latvijas piensaimnieku ir ārpus kooperācijas un ka vairākumam kooperatīvu nav savas pārstrādes, liecina, ka piena ražotājus apmierina šī vienkāršā shēma – saražot un pārdot pienu par iespējami labāku cenu. Viss. Kas notiek tālāk ar šo pienu, viņus neinteresē. Turklāt arī kooperatīvi ir dažādi – dažs labs sevi dēvē par LPKS, lai gan pēc būtības ir SIA, kur īpašnieks gūst savu labumu. Tādā veidā Latvijā ir sapumpurojies vairāk nekā 40 tā saukto piensaimnieku kooperatīvu! Bet kas aiz tiem stāv? Tas arī ir zināms. Ar tādiem pseidokooperatīviem tiek degradēta kooperācijas būtība.

M. C.: – Latvijā ir divu veidu maksājums par pienu – lielajiem un mazajiem piena ražotājiem. Atšķirība ir pat ļoti ievērojama – 6– 8 centi par litru. Protams, par labu lielajiem. Šo lielo atšķirību parāda arī bruto seguma aprēķini. Tādējādi lielo piensaimnieku grupa ir apmierināta, jo viņiem uzpircēji faktiski ir spiesti maksāt tuvu Eiropas cenām – 33–34 centus, savukārt mazās saimniecības cita pēc citas bankrotē. Statistika uzrāda pat 2500 saimniecību gadā. Tas ir baigs skaitlis un neiedomājams ātrums, kādā mēs zaudējam savas mazās saimniecības. Ja tas tā turpināsies, nākotne varētu būt pat ļoti bēdīga. Ņemot vērā mūsu piena pārstrādes neefektivitāti, nedomāju, ka tā spēs saglabāt labo cenu lielajiem piena ražotājiem.

– Šo šķirošanu lielajos un mazajos veic piena kombināti? Kooperatīvi tā nedara?

A. A.: – Pārsvarā tā ir piena kombinātu formula. Kooperatīvi arī mazliet šķiro, bet šī trepīte ir ļoti kompakta, cenu mēdz ietekmēt nodotā piena apjoms.

– Nevis loģistika?

– Šo argumentu nereti min tieši piena kombināti, un no ekonomikas viedokļa tas, protams, šķiet loģisks. Ir atšķirība, vai vienā saimniecībā vienā reizē var savākt tonnu un vairāk piena vai vēl jābrauc 30–50 km, lai savāktu pārsimts litru. Bet tam nudien nevajadzētu likt samazināt piena cenu par 6–8 centiem.

M. C.: – Argumenti un atrunas jau var būt visādas un pat var izklausīties visai pamatotas, taču, ja nespēsim ar savu piena cenu būt vismaz Polijas līmenī, tad nezinu, kā varēsim saglabāt saražotā piena apjomu. Citur pārstrādātāji saprot, ka piena cena jānotur tādā līmenī, lai viņu piena piegādātāji neiznīktu, jo bez piena nebūs arī pārstrādes.

A. A.: – Mūsu kombināti par to, ka par pienu maksā mazāk nekā vidēji Eiropā, vēl mēdz aizbildināties, ka Latvijā esot mazāka piena ražošanas pašizmaksa. Interesanti – uz kā rēķina? Ja nu vienīgi uz darbaspēka, jo pārējās izmaksas ir tieši tādas pašas kā citur ES, dažās pozīcijās pat lielākas. Un, ja šie argumenti nestrādā, saka – jūs taču saņemat subsīdijas!

M. C.: – Kas notika iepriekšējo piena krīžu laikā? Piensaimnieki sāka apvienoties kooperatīvos. Tagad diezgan labi jūtams, ka tiek spēlēts pret kooperatīviem, piensaimniekus pārpērk pārstrādātāji, skaidri pasakot – ja nāksi pie mums kā individuālais piena ražotājs, dabūsi labāku cenu, no kooperatīva pienu nepirksim. Par šādiem piedāvājumiem stāstījuši arī Piena ceļa biedri.

– Piena pārstrādātāju pārstāvis Šolka kungs intervijā Agro Topam teica, ka tiešām neredzot nekādu īpašu priekšrocību vai izdevību piensaimniekam stāties kooperatīvā, jo pārstrādes uzņēmums saviem lojālajiem piena piegādātājiem arī piedāvājot tādas pašas iespējas un pakalpojumus kā LPKS – varot gan pakreditēt vajadzības gadījumā, gan sniegt atbalstu, piemēram, piena dzesētāja vai kādas citas iekārtas iegādei. Viņš arī uzskata, ka kooperatīvs nav un nevar būt ne labākās, ne stabilākās piena cenas garants – visu regulējot tikai tirgus.

A. A.: – Ir pilnīgi skaidrs, ka pārstrādātājiem nav vajadzīgs lielāks un spēcīgāks partneris, ar ko runāt. Viņiem izdevīgāk sadarboties ar individuāliem ražotājiem, jo, lai cik liela būtu saimniecība, viena pati tā tāpat ir salīdzinoši maza. Tādējādi īpaši diktēt savus noteikumus nevar. Un, pērkot pienu gan no mazajām, gan lielajām saimniecībām, kā jau minējām, var spēlēties ar piena cenu pat 8 centu robežās, aizbildinoties ar loģistiku. Par kādu tirgu te runājam?

Ja pazudīs mazās saimniecības un paliks tikai lielie ražotāji, kuriem būs jāturpina maksāt 33 centi par litru, tad pārstrādātāju dienas arī ir skaitītas. Tas mums, piena ražotājiem, liek meklēt savus risinājumus, jo minētā perspektīva šķiet biedējoša. Tāpēc mums doma par savu piena pārstrādi izskatās saprātīga un loģiska. Kāpēc mums jāturpina tikai izvest no valsts pienu, ja varam pievienot tam vērtību un eksportēt piena produktus?

M. C.: – Diemžēl jāteic, ka tieši kooperatīvi ir lielākie piena izvedēji. Bet no otras puses – kādas tad ir iespējas visu saražoto pienu uz vietas Latvijā pārstrādāt? Visai apšaubāmas. Varam, protams, atkal cerēt uz kādiem ārvalstu investoriem, kas te uzbūvēs kaut ko lielu un jaudīgu, bet jāsaprot, ka jebkurš investors te ieradīsies nevis kā labdaris, kuram rūp Latvijas piena nozare, bet gan kā naudas pelnītājs.

– Ar ko gan šis investors Latvijā varētu pelnīt?

A. A.: – Ar salīdzinoši zemo piena cenu. Viņi jau skatās citādi – statistikas datos konstatējot, ka Latvijā ir viena no viszemākajām piena cenām, viņiem tūdaļ ir skaidrs, kur var dabūt lētu izejvielu. Uzceļot šeit piena kombinātu, viņi sāk ražot produkciju Eiropas tirgum, kur to var pārdot dārgāk, un visa starpība paliek viņiem. Pavisam vienkārša shēma. Darbaspēks arī te ir lētāks, tiesa, tā katastrofāli trūkst.

M. C.: – Jāteic, Latvijā ir arī diezgan slikta kultūra piena nozarē. Mēs neprotam sadarboties, saliedēties. Dalīšanās lielajos un mazajos kļuvusi diezgan antagonistiska. Pati nozare uzliek visādus griestus atbalsta saņemšanai – gan ar izslaukumiem, gan govju skaitu, gan emisiju mazināšanu, gan apgrozījumu utt. Mazais piensaimnieks nemaz nevar uzbūvēt fermu 50 govīm atbilstoši visiem nosacījumiem, bet tai pašā laikā subsīdijas ir vienīgais balsts, kas notur piena nozari virs ūdens. Graudkopībā peļņa ir skaidri redzama, bet piena nozarē tā nav.

Latvija ir ļoti piemērota lopkopībai, tostarp piena ražošanai, taču bažas par šīs nozares nākotni mūsu valstī pastāv.

– Te jāatgriežas pie mūsu piena pārstrādes neefektivitātes un zināmā mērā arī nestabilitātes, kas tiek minēta kā viens no galvenajiem nozares riska faktoriem. Kā tad celt šo efektivitāti?

– Konsolidējoties. Pārstrādes uzņēmumu Latvijā ir par daudz, bet tie ir mazi, sadrumstaloti un nespēj noslogot savas potenciālās jaudas. Kopējā Latvijā pieejamā piena pārstrādes jauda varētu būt pat četrreiz lielāka. Bet vienlaikus kombināti strādā ar diezgan vecām tehnoloģijām, kas prasa vairāk darbaspēka.

Kad pirms diviem gadiem mēģinājām īstenot kooperatīvu apvienošanos, sarēķinājām, ka ar Piena ceļa un iespējamo trīs partneru savākto piena apjomu uz loģistikas rēķina vien varētu ieekonomēt apmēram 200 tūkstošus eiro gadā. LPKS Piena ceļš ir laba pieredze ar savu pārstrādes rūpnīcu – Jaunpils pienotavu. Saviem biedriem esam uzskatāmi parādījuši, kā var pieaugt piena cena, ja rūpnīca strādā efektīvi un ienesīgi.

Paskrienot notikumiem pa priekšu un runājot par jauno SCE E-Piim rūpnīcu, kas tiks būvēta Igaunijas pilsētā Paidē, jāteic, ka tās efektivitāte būs jau gluži tehnoloģiska. Ir aprēķināts, cik centu uz litru piena var ietaupīt, to pārstrādājot ar modernajām tehnoloģijām. Pēdējos gados neviena inovatīva piena pārstrādes rūpnīca, kas dienā pārstrādātu vismaz 500 tonnu piena, Latvijā nav uzcelta. Minēt var vienīgi Baltic Dairy Board, kas šajā tirgū ienāca gan ar salīdzinoši modernu rūpnīcu, gan labām idejām produktu ziņā, bet, ja nav stabila piena piegādātāju loka un noieta tirgu, tad iznākums, kā redzam, var būt bēdīgs. Nevar savā biznesā paļauties uz staigātājiem, kas nereti gatavi pārdoties piena uzpircējam pat par puscentu…

A. A.: – Daudzi zemnieki joprojām no pārstrādes baidās, jo viņiem bijusi slikta pieredze, piemēram, ar rūpnīcu Latvijas piens. Taču no pieredzes nevajadzētu paņemt tikai slikto un turpmāk vispār izvairīties no iesaistīšanās līdzīgos projektos, bet izvilkt arī mācību, kas ļautu iet uz priekšu, vairs nepieļaujot iepriekšējās kļūdas. Piemēram, ka jebkāds īpašums uzliek arī atbildību. Minētajā gadījumā piensaimnieku īpašums bija sava pārstrādes rūpnīca, kas bija atbilstoši jāapsaimnieko. Nevajag nevienam iedomāties, ka viņš var un prot visu. Nevajag ķerties klāt pie procesiem, kuru īstenošanai trūkst zināšanu, prasmju un pieredzes. Šim nolūkam ir profesionāļi. Protams, ar viņiem arī var kļūdīties, bet tas tad būtu īpašnieku uzdevums – viņus virzīt un uzraudzīt.

– Interesanti, ka no tirgus pazūd tieši jaunie pārstrādes uzņēmumi, bet vecā pārstrāde joprojām strādā…

– Tas tiešām ir interesanti. Bet pieļauju, ka veco kombinātu lielākais balsts ir daudzo gadu iestrādes sadarbībā ar saviem piena piegādātājiem. Ir pat savam kombinātam tik lojāli piensaimnieki, ka gatavi tam turpināt pienu pārdot par 25 centiem, neraugoties uz to, ka, piemēram, kooperatīvs maksātu vairāk.

M. C.: – Domāju, daudzus zemniekus vada bailes no pārmaiņām, viņiem svarīgāka ir zināma stabilitāte, jo piens no saimniecības jāizved katru otro dienu.

A. A.: – Vēl ir interesanti, pat paradoksāli, ka tieši tie, kuri saņem mazāko samaksu par pienu, paliek uzticīgi saviem piena pircējiem, bet tie, kuri saņem vairāk, katra centa dēļ ir gatavi piena uzpircēju mainīt.

M. C.: – Ja ir pietiekami liels piena apjoms, tad var tā staigāt. Kur tad skriesi ar mazu apjomu? Kam būsi vajadzīgs?

Piena ceļš krīzes laikā zaudēja daudz biedru – tagad mums ir 51, bet kādreiz bija 140 biedru. Tāpēc gribu noņemt cepuri to biedru priekšā, kuri, neraugoties uz grūtajiem brīžiem, kad kooperatīvs maksāja arī mazāku piena cenu, palika tam uzticīgi. Tas ir galvenais garants tam, lai kopā ietu uz priekšu. Bez noteiktiem piena apjomiem nevienā tirgū nav ko darīt.

Nesen bijām pieredzes apmaiņā Īrijā. Mēs daudz ko varētu no viņiem mācīties. Īrijā ir sava lauksaimniecības tirgus aģentūra ar 14 miljardu eiro gada apgrozījumu. To izveidojuši paši lauksaimnieki, un piens šajā tirgū ir produkts numur viens. Bet vissvarīgākā viņu veiksmes atslēga ir savstarpējā sadarbība. Ja kāds ir atradis jaunu tirgu, tad visi solidarizējas, lai palīdzētu tajā ieiet un noturēties. Ja, piemēram, īru zelta sviests (Golden Irish Butter) ir interesants Vācijas tirgum, tad visi īru piensaimnieki gādā, lai šim kanālam ir piepildījums. Tur katrs nevelk deķīti uz savu pusi un necenšas otram aizlikt kāju priekšā, bet sēžas pie kopīgu pārrunu galda, lai atrastu labākos kopīgos risinājumus. Svarīgi, ka šajā procesā iesaistās arī valsts, palīdzot ārvalstu tirgos popularizēt Īriju kā kvalitatīvu produktu ražotāju. Vaicājām arī, vai īru piensaimnieki izmanto Eiropas projektus, bet pēc viņu reakcijas bija skaidrs, ka ES atbalsts salīdzinājumā ar viņu pašu 14 miljardiem ir tik niecīgs, ka viņi noteikti nav no tā atkarīgi, lai gan, protams, izmanto. Viņi saka – jā, ES palīdzību pieņemam, bet mums ir pašiem savi plāni un pilnīgi skaidra nozares attīstības stratēģija vismaz turpmākajiem 10 gadiem.

Latvijā vispār neko neuzsāk, ja nav Eiropas atbalsta. Skatāmies, kam tad ES dos zaļo gaismu, tajā virzienā arī iesim…

– Tātad varam salīdzināt arī valsts attieksmi Īrijā un Latvijā. Kā Latvijā izpaužas valsts rūpe par piena nozari?

– Mēs diemžēl atšķiramies no īriem. Pirmām kārtām ar savu sašķeltību, sadrumstalotību, nespēju vienoties un sadarboties. Ja paši piensaimnieki lāgā nezina vai nesaprot, ko viņi grib un ko viņiem vajag, tad kā viņiem valsts var palīdzēt? Mūsu prasības nereti vairāk atgādina tādas privātas merkantilas intereses, nevis rūpi par nozari kopumā. Varam daudz enerģijas un laika patērēt, lai panāktu lielāku atbalsta intensitāti fermas modernizēšanai, robotu uzstādīšanai un tamlīdzīgām fragmentārām lietām, kas, iespējams, var celt atsevišķas saimniecības efektivitāti un produktivitāti, bet maz ietekmē pašu nozari.

Savlaik kopā ar Zemkopības ministriju, pieaicinot arī piena pārstrādātājus, mēģinājām izstrādāt piena nozares attīstības stratēģiju. Bet ko gan dod stratēģija, ja tai nav turpmākās realizācijas iespēju? Var stratēģijā ierakstīt, ka jāveicina mazo saimniecību izaugsme vismaz līdz 50 slaucamo govju ganāmpulkam, bet, ja vienlaikus nosacījumos ir iestrādātas tādas zemūdens klintis, kurām mazais saimnieks nespēj tikt pāri, tad kāda šai stratēģijai jēga?

– Mēdzam nonākt pretrunās paši ar sevi. No vienas puses, zemnieks gaida, ka valsts pateiks, pa kādu ceļu un kurā virzienā būtu jāiet, no otras puses – valsts norādījumi zemnieku nereti kaitina, jo viņš to uzskata par iejaukšanos viņa privātbiznesā…

– Zināms paradokss tas ir. Bet tam visam ir daudz dziļākas saknes, un pirmām kārtām tās meklējamas mūsu izglītības sistēmā. Ne velti saka – ja gribi iznīcināt kādu nozari, vispirms iznīcini tās izglītības sistēmu. Latvijā vidējā profesionālā līmenī vairs nemāca lopkopējus. Kā nozarē, kas pieprasa tik daudz specifiska darbaspēka, var paļauties uz to, ka šo darbaspēku dos universitāte? Tādējādi nozarē katastrofāli trūkst kvalificētu zootehniķu, veterinārārstu, kuri pārzinātu pasaules ģenētikas tendences un citas lietas. Ciltsdarbā valstij tiešām nebūtu jāiejaucas, ar to būtu jātiek galā lopkopju organizācijām, vienkārši attiecīgi jāsakārto Ministru kabineta noteikumi. Valstij vairāk jādomā par atbalsta instrumentiem, zemes tirgu, lielāku atbalstu mazajām saimniecībām, jo, piemēram, bankas ar mazajiem zemniekiem tikpat kā nestrādā, jo pretī prasa dažkārt neadekvātu nodrošinājumu.

Viss sākas ar izglītību, un tā ietekmē arī domāšanu un redzējumu. Pie mums tieši šobrīd notiek paaudžu maiņa. Jaunie vairs nevēlas strādāt tāpat kā viņu vecāki un vecvecāki. Ja saimniecība strādā ar progresīvām metodēm un ir pelnoša, tad arī jaunajiem ir interese to pārņemt, bet, ja saimniecības bilancē jau daudzus gadus ir nulle vai pat mīnusi, tad reti kuram jaunietim gribas plēsties un cīnīties par tās izdzīvošanu. Vienkāršāk vai nu visu likvidēt un pārdot, vai labākajā gadījumā apsēt ar graudaugiem.

A. A.: – Īri vairāk rēķina savus ienākumus no viena hektāra. Zemes parasti ir tik, cik ir, tāpēc jāstrādā tā, lai katrs hektārs dotu iespējami lielāku pienesumu. Latvijā tā domāšana vairāk virzīta uz citām lietām, bieži vien – ārišķīgām.

– Vai latviešu domāšana bija pie vainas arī tad, kad Piena ceļš mēģināja apvienot Latvijas piensaimnieku kooperatīvus, bet tas neizdevās?

– Zināmā mērā – jā. Vēlme katram darboties savā kaktiņā un būt atbildīgam tikai savā priekšā Latvijā joprojām ir diezgan izteikta. Toreiz – 2016. gadā – kopā bija sanākuši četri kooperatīvi: Piena ceļš, Māršava, Dundaga un Piena loģistika. Viens no neveiksmīgo pārrunu argumentiem bija jau minētās bailes no pārstrādes – sak, esam zemnieki, mūsu uzdevums ir ražot pienu, bet tā pārstrāde ir citu uzdevums, mēs ar to noņemties negribam. Otrs arguments – neziņa par to, kā turpmāk tiks organizēts darbs, kurš to veiks un vai kāds nepaliks aiz borta. Te runa vairāk ir par kooperatīvu vadītāju bažām par savu vietu un lomu apvienotajā kooperatīvā. Un, ja vadītājs ir bažīgs un šaubīgs, tad iesēt bažas un šaubas var arī sava kooperatīva biedros. Dundaga arī baidījās, ka zaudēs savu pārstrādi, citiem bija svarīgi saglabāt savu identitāti un neizšķīst kopīgajā.

– Izskatās, ka šāda pati nostāja no Latvijas piensaimnieku LPKS puses ir arī attiecībā uz apvienošanās iespēju ar igauņu kooperatīvu E-Piim?

– Tieši tā. Sākotnēji pie sarunu galda sēdēja gan tie paši kooperatīvi, kas 2016. gadā, gan vēl daži. Un pretargumenti bija līdzīgi. Tad parādījās nostāja – jūs strādājiet, bet mēs paskatīsimies, kā jums iet, un tad izlemsim – pievienoties vai ne. Protams, jaunais kopkooperatīvs nebūs nekāds slēgtais klubiņš, laika gaitā tam varēs pievienoties piensaimnieki gan no Latvijas, gan Igaunijas puses, tikai jāņem vērā, ka vēlāk šī pievienošanās jau maksās dārgāk. Tas ir paredzēts statūtos, lai tie, kuri tiešām vēlēsies mums pievienoties, to dara izsvērti un atbildīgi, nevis ieraugot mirkļa izdevīgumu.

M. C.: – Galu galā runa ir par nopietnām investīcijām, ko zemnieki ieguldījuši savu kooperatīvu un pārstrādes attīstībā, arī par parādu nomaksu, kas bija sakrājušies krīžu laikā. Staigātāji un pašlabuma meklētāji nevienam nav interesanti. Kurš gan negrib apsēsties pie jau saklāta galda?

A. A.: – Piemēram, Jaunpils pienotava šobrīd jau sasniegusi tādu līmeni, ka tā var strādāt patstāvīgi un, lai modernizētos vai paplašinātos, vajadzības gadījumā spēj pati ar savu biznesu piesaistīt kapitālu no malas.

– Vai jaunās piena pārstrādes rūpnīcas būvniecībā Igaunijā, neraugoties uz vairākiem atbalsta projektiem no ES un starptautisku banku puses, būs nepieciešamas investīcijas arī no zemnieku puses?

– Nē. Jo arī igauņu kooperatīva pusē ir labi nostādīts bizness, kas ir pašpietiekams un pats spēj piesaistīt investorus, tāpēc no zemniekiem nekādi papildu maksājumi vai ieturējumi no piena naudas netiks prasīti. Protams, kooperatīviem no savas puses ir jāuzņemas zināmas saistības un jādod garantijas, bez kurām veiksmīgs projekta iznākums nav panākams.

M. C.: – Jāatgādina, ka no Igaunijas valsts puses tika paredzēti 15 miljoni eiro pārliecinošākajam stratēģiskajam projektam, un E-Piim ar savu jaunās rūpnīcas projektu šajā valsts konkursā uzvarēja.

Vēl viens no partneriem, ko igauņi piesaistījuši, ir pasaules līmeņa spēlētājs ar reālu tirgu aizmugurē un milzīgu pieredzi šajā jomā. Tas ir ļoti svarīgi. Un šādu investoru jau sauc par stratēģisko investoru, nevis tādu, kas iedod naudu, lai kādu ražotni vien uzturētu pie dzīvības. Arī esošajām igauņu kooperatīva rūpnīcām, kas ražo sieru, ir savs tirgus, tā ka zināma bāze jau ir.

– Vairāki Latvijas piena kooperatīvi apvienošanās projektā ar igauņiem saskatīja dažādus riska faktorus, bet Piena ceļa un E-Piim biedri, kā vēstīja preses relīzes, šo apvienošanos atbalstīja vienbalsīgi. Vai tiešām viss noritēja tik gludi un vienprātīgi?

A. A.: – Balsojums jau bija šā lēmuma pieņemšanas beigu iznākums, bet līdz tam kopumā process ilga teju divus gadus. Apvienošanās idejas iniciatori bija igauņi, kas pievienoties savam projektam aicināja visus ieinteresētos Latvijas piena kooperatīvus, bet kā reāls partneris palika tikai Piena ceļš.

Sarunu bija ļoti daudz, vairākkārt braucām uz Igauniju, viņi – pie mums, runājām ar saviem biedriem utt. Protams, visi saprot, ka pastāv dažādi riski, bet, kā zināms, kas neriskē, tas arī paliek uz vietas. Pastāvošie riski ir saprotami un abām pusēm pieņemami. Viens no tiem ir latviešu un igauņu mentālās atšķirības faktors, kas var ietekmēt savstarpējo komunikāciju. Otrs – iespējamie piena piegādātāju pārpirkšanas gadījumi, kam paredzēta gan papildu naudas rezerve, gan izstrādāti diezgan skarbi izstāšanās nosacījumi.

M. C.: – Kāpēc sākām sadarboties ar igauņiem? Tāpēc ka viņi ir saliedētāki un mērķtiecīgāki. Jau krīzes laikā Igaunijā pēc Krievijas embargo pasludināšanas gan pašu piensaimnieku, gan valdības līmenī tika intensīvi meklēti citi tirgi. Un šobrīd atrastais tirgus Japānā ir absolūtais veiksmes stāsts. Bet veiksme uzsmaida vien tiem, kuri meklē.

Igauņi mums teica – nedomājiet, ka aicinām jūs apvienoties ar mums tāpēc, ka mums vajadzīgs jūsu piens. Nē, mēs meklējam līdzīgi domājošus partnerus, kas atbildīgi izturētos pret kopīgi pieņemtiem lēmumiem un ar kuriem varētu droši iet uz priekšu.

– Kāds tomēr igauņiem izdevīgums no apvienošanās ar Piena ceļu, ja viņu E-Piim ir teju trīsreiz lielāks gan piena piegādātāju, gan piena pārstrādes jaudu ziņā?

– Ambiciozākais mērķis – izveidot pirmo Eiropas līmeņa starpvalstu kooperatīvu Baltijā. Būsim celmlauži. Droši vien uzsitīsim arī daudz punu, bet tā būs ļoti vērtīga pieredze.

Piena cenu Baltijā pagaidām faktiski diktē Lietuva, un savu vēlmi dominēt tā apliecina, aizvien palielinot savas piena pārstrādes jaudas. Tāpēc aktuāls ir jautājums gan par Latvijas, gan Igaunijas konkurētspēju ne tikai Baltijas, bet arī citos tirgos.

A. A.: – E-Piim vadītājs Jānuss Murakass ne reizi vien uzsvēris, ka galvenā cīņas fronte nav vis valsts iekšienē vai starp zemniekiem, bet gan ārpus valsts robežām. Diemžēl lielākā daļa zemnieku to vēl nesaprot. Katra Baltijas valsts pati par sevi ir salīdzinoši maza, un, tikai apvienojoties, var kļūt par nopietnu tirgus spēlētāju visas pasaules līmenī. Nevar skatīties tikai uz to, kas notiek šobrīd deguna priekšā, ir jāpēta un jāizprot tirgus attīstības tendences, jāspēj prognozēt, kāds šis tirgus varētu būt pēc 10–20 gadiem, un pie tā jāsāk strādāt jau tagad, citādi vilciens būs aizgājis.

– Paraugoties kartē, redzams, ka Lietuva Jaunpilij ir ievērojami tuvāk nekā Igaunija. Vai nav bijusi doma apvienoties ar lietuviešiem?

– Ir vajadzīga vienota izpratne un gribēšana kaut ko kopā darīt. No lietuviešu puses tāda vēlme nav izskanējusi, turklāt jāatzīmē, ka kooperācija Lietuvā ir ievērojami vājāka nekā Latvijā un Igaunijā.

– Kāda būs Piena ceļa un E-Piim jaunā kopkooperatīva struktūra? Kā šā veidojuma ietvaros notiks savstarpējā biedru un vadības komunikācija?

– Tātad tiks izveidots jauns Eiropas kooperatīvs ar nosaukumu E-Piim Societas Cooperativa Europaea Limited jeb SCE E-piim. Nekādas principiālas vai ideoloģiskas pārmaiņas jaunā kooperatīva darbībā nav plānotas. Lai visi tā biedri justos vienādi un nebūtu dalījuma – mēs un viņi – kooperatīva darbības joma tiks sadalīta trijos reģionos – Ziemeļigaunijas, Dienvidigaunijas un Latvijas. Un no katra reģiona būs zemnieku pārstāvji padomē, revīzijas komisijā. Valdes sastāvā nebūs zemnieku, bet gan profesionāli darbinieki. Plānots, ka visa dokumentācija cirkulēs vai nu latviešu un igauņu valodā, vai arī angļu. Kopsapulces savukārt notiks ar sinhrono tulkojumu. Piena ceļš turpinās strādāt kā SCE E-Piim filiāle Latvijā, tādējādi visi ar kooperatīvu saistītie jautājumi būs risināmi uz vietas. Kas būs jādara kooperatīva biedriem? Vienkārši jāturpina ražot pienu!

M. C.: – Tomēr gribu uzsvērt, ka cilvēks, kurš pieņēmis lēmumu būt kooperatīvā un kopā ar to virzīties uz priekšu nevis tikai pirkšanas–pārdošanas, bet jau citā līmenī, ar to parāda, ka viņam jau ir cits redzējums, cita domāšana, cita attieksme un cita atbildība.

– Kādas būs biedru naudas?

A. A.: – Būs paju jeb kapitālmaksājums – 0,2 centi no piena litra 15 gadu garumā. Bet tas attieksies uz jaunajiem biedriem. Vecajiem biedriem, kuri savas pajas ir jau izmaksājuši un citas saistības pret kooperatīvu nokārtojuši, nebūs nekas jāmaksā. Jaunajiem biedriem būs jāmaksā arī iestāšanās nauda.

– Kā jaunā rūpnīca Paidē ietekmēs Jaunpils pienotavas turpmāko darbību?

– Ja jaunajai rūpnīcai pietiks piena, tad Jaunpils pienotavas ikdienas darbību tā faktiski neietekmēs. Ja nepietiks – prioritāra būs jaunā rūpnīca. Bet tas ir sliktākais scenārijs, kas, cerams, nenotiks. Jaunpils ražo savus produktus, kas atšķiras no tiem, ko plānots ražot Paidē. Jaunā rūpnīca orientēsies uz tā sauktā industriālā siera ražošanu lielos blokos, kamēr Jaunpils galvenie produkti ir biezpiens un krējums, kā arī dažādi specifiski produkti, kam vajadzīgs roku darbs. Jaunpils arī turpmāk plāno saglabāt šo specializāciju, redzam rūpnīcas attīstībai potenciālu Latvijā, kā arī vēlamies paplašināt eksporta noietu.

– Vai jaunais kooperatīvs SCE E-Piim būs gatavs arī kaut kā atbalstīt savus piena ražotājus? Piemēram, vajadzības gadījumā pakreditēt, palīdzēt nopirkt kādu fermas aprīkojumu, dzīvniekus, izdevīgāk iegādāties lopbarību?

A. A.: – Piena ceļā ir uzkrāts zināms fonds, no kura vajadzības gadījumā varam savus biedrus pakreditēt, un to arī turpināsim darīt. Igauņi šādu lietu nepraktizē. Savukārt Latvijā nav attaisnojušies lopbarības vai citas lauksaimniecības produkcijas iepirkumi vairumā, kamēr Igaunijā tas strādā. Pie mums vienmēr būs kāds, kurš pateiks, ka atradis izdevīgāku piedāvājumu, un fiksētajai cenai vairs nav nekādas nozīmes. Tāpēc mēģināsim abas pieredzes apvienot. Piemēram, esam jau veikuši kopīgu elektroenerģijas iepirkumu.

– Vai ir izstrādāta arī kopīga piena cenas veidošanās politika?

– Tā faktiski paliek tāda pati kā līdz šim – rūpnīca par iespējamo maksimālo cenu savu produkciju pārdod, atstājot zināmu ienākumu daļu rūpnīcas vajadzībām, bet pārējo pārskaita kooperatīvam. Savukārt kooperatīvs, ieturot administrācijas izmaksas, atlikušo naudu pārskaita biedriem. Bet kopumā piena cena ir atkarīga no noieta tirgiem. Tāpēc lielas cerības liekam uz Japānas tirgu, kur piens un tā produkti ir ļoti pieprasīti. Japānā par litru piena maksā vienu eiro, tiesa, lielu uzmanību pievēršot piena kvalitātei.

– Kāds ražotājs tiks uzrādīts jaunajiem kopražojuma produktiem? Vai tiem varēs piemērot akciju – Pērc Latvijas preci?

– Pēc būtības produkts būs latviešu un igauņu zemnieku kopražojums, kas ražots latviešu un igauņu zemnieku kopuzņēmumā. Ja produkts būs ražots Jaunpilī, uz tā būs Jaunpils logo, ja Igaunijā – E-Piim. Katrā tirgū saglabāsies sava specifika. Ja, piemēram, Jaunpils ražos krējumu Igaunijas tirgum, tur tas tiks pārdots ar E-Piim logo, lai produkts nezaudētu vietējā ražojuma pievilcību.

Uzsvars tiek likts uz to, ka tā ir produkcija no vietējo zemnieku saražotās izejvielas. Un no pārstrādātajiem produktiem iegūtā peļņa atgriežas atpakaļ pie zemnieka. Tas ir galvenais.

M. C.: – Divi galvenie jaunās rūpnīcas trumpji – stabila, prognozējama piena cena, ko var panākt ar ieiešanu pasaules tirgos, un pārstrādes efektivitāte, kas spēj samazināt pašizmaksu, tādējādi dodot ievērojamu pieaugumu salīdzinājumā ar pašreizējām Baltijas piena cenām.

Pats kā piena nozares fanātiķis šajā kopsadarbības projektā redzu reālu iespēju nozarei izlauzties no tā purva, kurā tā jau labu laiku slīkst, un iziet citos ūdeņos. Paveikt to tikai saviem spēkiem vismaz tuvākajā laikā iespēju neredzu.

LA.lv
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.

Lasītākie

LE
LETA
Latvijā
Covid-19 dēļ Rīgas skolas kļūst tukšākas: paziņo, cik klases jau devušās karantīnā
59 minūtes
AJ
Atis Jansons
Ekonomika
Čakarē, “lien pakaļā” un azartiski izlec pretējā joslā – kā “vidējais latvietis” brauc pa Rīgas apvedceļu 4
3 stundas
LA
LA.LV
Latvijā
VIDEO. “Nolaupītā vērtība varētu būt pusmiljons eiro, bet Balandinu atstāja dzīvu kā brīdinājumu,” Krieķis atklāj patiesību 6
2 stundas
LE
LETA
Sports
“Visai komandai kopā ar treneriem noteikta pašizolācija.” Rīgas “Dinamo” dodas karantīnā
1 stunda
LE
LETA
Latvijā
Smaga avārija uz Vidzemes šoseja: kravas auto ietriecies mikroautobuss, daļēji bloķēta satiksme
1 stunda