Ilustratīvs foto.
Ilustratīvs foto.
Foto: pexels.com

Pēteris Apinis: Kas kopīgs veselības ekonomikai un Latvijas politiķu izpratnei par zāļu cenu veidošanās mehānismu? 15

Autors: Pēteris Apinis, ārsts

Pēdējo mēnesi Latvijas politiskajā un publiskajā telpā dominē divi ar veselību saistīti, bet pilnīgi pretrunīgi uzstādījumi, kas izskan gan no politiķu, gan žurnālistu pausmēm: zāļu (medikamentu) cenas ir pārlieku dārgas; elektroniskās cigaretes ir labākas par klasiskajām cigaretēm, tādēl tās nedrīkst ierobežot.

Reklāma
Reklāma
Kokteilis
“Mūsu tētis šodien atkal precas…” Bijusī sieva pavēsta, ka komponists Jānis Lūsēns iestūrējis laulības ostā
Kokteilis
Maestro Raimonds Pauls atklāj Lanas pieminekli Lāčupes kapos: “Vienkārši un ļoti skaisti” 3
Krievu okupanti nocirtuši galvu ukraiņu karavīram
Lasīt citas ziņas

Patiesībā šie pseidoekonomiskie paziņojumi runā par pilnīgi pretējām lietām – medikamenti ir ekonomikas nozare, kas tur rūpi par cilvēku veselību, bet smēķēšana ir līdzeklis, kas veselību visvairāk grauj. Šī raksta mērķis nav atspēkot pilnīgi murgaino uzstādījumu par labajām un sliktajām cigaretēm, tikai piebilst, ka smēķētājs Eiropā dzīvo vidēji 14 gadus īsāku mūžu kā nesmēķētājs, bet akūtu nāvju gadījumu (uzsmēķēja, palika slikti, nomira pirms reanimācijas vai reanimācijas nodaļā) skaits elektroniskajām cigaretēm ir daudzkārt biežāks nekā klasiskajām cigaretēm.

Ievads veselības ekonomikā

Bet atgriezīsimies pie tā, ka pasaulē eksistē veselības ekonomika, kas pēta dažādus procesus, kas saistīti ar veselību. Veselības ekonomika ir ekonomikas nozare, kas nodarbojas ar veselības aprūpes pakalpojumu un veselības aprūpes ražošanas un patēriņa problēmām, kas saistītas ar efektivitāti, lietderību, vērtību, pārrobežu saitēm, ražošanu, loģistiku un uzvedību. Vai otrādi – ekonomikas ideju, koncepciju un metožu piemērošana iestādēm, dalībniekiem un darbībām, kas ietekmē cilvēku veselību, mēs dēvējam par veselības ekonomiku.

CITI ŠOBRĪD LASA

Visbiežāk veselības ekonomika pēta – kā medicīnas nozarē un slimību aprūpē sadalīt ierobežotos resursus, lai apmierinātu cilvēku vēlmes. Latvijā veselības ekonomika biežāk cenšas risināt aktuālākās problēmas (naudas un citu resursu trūkumu), ar kurām saskaras veselības aprūpes sistēma. Pētījumi veselības ekonomikā sniedz lēmumu pieņēmējiem vērtīgu informāciju par pieejamo resursu efektīvu izmantošanu, lai maksimāli palielinātu ieguvumus veselībai.

Par veselības ekonomikas pirmsācēju tiek uzskatīts V. Petijs (W. Petty, 1623–1687), kurš ierosināja novērtēt cilvēka dzīvību, pamatojoties uz cilvēka ieguldījumu nacionālajā ražošanā. Par mūsdienu veselības ekonomikas tēvu mēdz uzskatīt Kenetu Erovu (K. Arrow, 1921–2017, amerikāņu ekonomists, 1972. gada Nobela prēmijas laureāts), kurš 1963. gadā savā fundamentālajā publikācijā konceptuāli nodalīja veselību no citiem pakalpojumiem un precēm.

Tiesa, kopš tā laika, proti, pēdējos 60 gados ievērojami ir palielinājies veselības aprūpes nozares mērogs, veselības aprūpei atvēlētā valsts budžeta daļa un veselības ekonomikas pētījumu apjoms. Kopš pagājušā gadsimta sešdesmitajiem gadiem strauji sāka pieaugt zemeslodes iedzīvotāju dzīves ilgums, palēninājās novecošanās, taču līdz ar globālu novecošanos pieauga hronisku slimību incidence un veselības aprūpes izdevumi. Mirstība no akūtiem cēloņiem gāja mazumā, bet parādījās neinfekcijas slimību – aterosklerozes, vēža, diabēta epidēmijas.

Pasaules Veselības organizācijas 2020. gada ziņojumā teikts, ka no 2000. līdz 2018. gadam izdevumi veselības aprūpei pasaulē ir pastāvīgi palielinājušies, sasniedzot 8,3 triljonus ASV dolāru jeb 10 % no pasaules IKP, Eiropas Savienības kopējie publiskā sektora izdevumi veselības aprūpei 2020. gadā bija 1,073 miljardi euro jeb 8,0 % no IKP. OECD dalībvalstu līmenī veselības aprūpes izdevumi vidēji palielinās par aptuveni 3,3 % gadā (ātrāk par IKP pieaugumu).

Tiesa, globāli veselības ekonomikas izaugsmes stabilo līkni mainīja 2020. gads, kad tautsaimniecības saskārās ar Covid–19 pandēmiju – ražošana un tirdzniecība apsīka, bet izdevumi veselības jomā – strauji pieauga. Gan globāli, gan Latvijā 2020. un 2021. gadā palielinājumu noteica valdības resursu piešķiršanas līmeņa pieaugums veselības aprūpei, savukārt privātie izdevumi veselībai samazinājās. Vēlos piebilst, ka visā Eiropas savienībā valsts sektoram ir galvenā loma veselības aprūpes pakalpojumu finansēšanā. Valdībām valsts izdevumi veselības aprūpei ir viena no izdevumu kategorijām, kas visstraujāk aug, un ne tikai Latvijā, bet arī citas valstis veselībai spiestas pieķirt arvien lielākas publiskās naudas summas, bet visur – līdzekļi pietrūkst.

Reklāma
Reklāma

Veselības ekonomika ir ekonomikas teorijas, modeļu un empīrisko metožu pielietošana, analizējot indivīdu, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju un valdību lēmumu pieņemšanu attiecībā uz veselību un veselības aprūpi. Plaša valdības iejaukšanās, neatrisināma nenoteiktība daudzās dimensijās, asimetriskas zināšanas, šķēršļi ienākšanai tirgū, ārējās sekas un trešās puses aģentu klātbūtne ir īpašības, kas veselības ekonomiku atšķir no citām jomām.
Veselības ekonomika ir joma, kurā starpdisciplinaritāte rada papildu vērtību sabiedrībai, tā attiecas uz dažādiem elementiem, kas mijiedarbojas, ietekmējot veselības aprūpes nozares izdevumus un tēriņus.

Tās pretrunas rada iedzīvotāju, veselības aprūpes pakalpojumu sniedzēju, apdrošinātāju, valsts iestāžu un privātu uzņēmumu loma veselības aprūpes nozares izdevumu ietekmēšanā. Šajā jomā iesaistītajām pusēm ir pilnīgi pretrunīgi mērķi.

No vienas puses, veselības aprūpes politikas veidotāju un valsts slimnīcu mērķis ir nodrošināt pacientiem reālu diagnostiku, ārstēšanu, rehabilitāciju, līdzsvarot sabiedrības intereses un ekonomiskos ierobežojumus. No otras puses, privāto medicīnas iestāžu, laboratoriju, aptieku, slimnīcu un apdrošināšanas sabiedrību mērķis ir gūt peļņu saviem akcionāriem. Vienkārši – nav biznesa bez peļņas, bet nav attītības bez biznesa. (Protams, Ļeņina rakstus var iznet no Saeimas bibliotēkas, bet dažus Saeimas deputātus un ministrus nevar iznest no Ļenina raktiem).

Tieši šo atziņu – par peļņu kā ekonomikas dzinējpēku nekad nevēlas uzklausīt valdība, Saeimas deputāti un zinama daļa žurnālistu, kas veģetē ar informāciju, ka neviens veselības aprūpē nedrīkst pelnīt (kas netieši nozīmē – uzņēmēji nedrīkst arī maksāt milzu nodokļus valsts budžetam).

Pirms analizēsim veselības ekonomikas ietekmi uz zāļu cenām, norādīšu uz dažiem trūkumiem, kas vada Latvijas veselības aprūpes izdomas milžus, proti Saeimas komisiju, Veselības ministriju un tās pakļautības institūcijas. Būtiskais trukums ir fakts, ka ministrija nekad nedzird veselības ekonomistu piedāvajumus (nu kaut vai būtu pārlasījuši Daigas Behmanes publikācijas!).

Šķiet, ka šodien ekonomiskas domāšanas un zināšanu trūkums būtu liekams Veselības ministrijas lielāko trūkumu pirmajā ailē. Kā otro es liktu nesapratīgo un politiski haotisko finanšu resursu pārsadali starp vietējo un centrālo līmeni, galveno makroekonomisko mainīgo nelabvēlīgo dinamiku un grūtības izstrādāt jaunas finansēšanas alternatīvas.

Bet trešā problēma ir tā, ka esošajai veselības ekonomikai ir pārāk cieša saikne ar valsts institūcijām kā veselības ekonomikas pētījumu sponsoriem, kā rezultātā pētījumi ir ar nesaprotamiem uzstādījumiem un nekad netiek izmantoti praksē (lai atceramies, cik praktiski tika izmantoti vai pilnībā piemirsti Covid–19 laika daudzmiljonu pētījumi).

Kā ceturto es gribētu minēt pieaugošās prasības veselības aprūpes pakalpojumu jomā versus ierobežotajam veselības aprūpes budžetam, kas liek veselības ekonomikai saskarties ar reāliem izaicinājumiem lēmumu pieņemšanas ietvarā; patiesībā jau ir gauži grūti pieņemt lēmumus veselības aprūpes jomā. Papildus tam sabiedrības veselībā pret veselības ekonomiku pastāv skepse, vai maigāk teiksim – neviennozīmīga attieksme. Vismaz Latvijā veselības ekonomika vairāk pievēršas veselības aprūpes pakalpojumu patēriņam, nevis veselības aprūpes radīšanai.

Ieskatoties citējamas medicīnas datu bāzēs, atklājam, ka veselības ekonomikas rakstu apjoms, kas tiek publicēts dienas, mēneša vai gada laikā ir tik plašs, ka tas nav lāga izlasāms, kur nu vēl analizējams. Lai gan par veselības ekonomiku ir publicēti tūkstošiem rakstu, ļoti maz ir rakstu, kuru mērķis ir bibliometriskā analīze šajā jomā un kuros tiek izmantotas datorprogrammas. Piebildīšu, ka bibliometriskā analīze izmanto lielu informācijas daudzumu, kas jāpārvērš zināšanās. Tas tiek darīts, izmantojot datu vizualizāciju un zināšanu kartes. Milzīgu un sarežģītu zināšanu resursu krājumā var vieglāk orientēties, izmantojot zināšanu kartēšanas stratēģijas.

Pēdējo 5 gadu noguldītie darbi publicējamās medicīnas datu bāzēs liecina par ļoti lielu pētnieku un akadēmisku personāžu interesi par veselības ekonomikas pētniecību, un maksimālais punkts bija 2021. gadā. Visi skaitļi un novērojumi liecina par pastāvīgu interesi par veselības ekonomikas konceptualizāciju un paredz dziļāku attīstību nākotnē. Mans mērķis nav skaidrot šo visai sarežģīto metodiku, bet paradīt piemēru.

Veselības ekonomikas rakstos kopš 1975. līdz 2022. gadam četri biežāk pētniecībā izmantotie atslēgas vārdi “health economics” (autora tulkojumā – “veselības ekonomika”), “behavioral economics” (autora tulkojumā – “uzvedības ekonomika”), “cost effectiveness” (autora tulkojumā “izmaksu efektivitāte”) un “economic evaluation” (autora tulkojumā “ekonomiskais izvērtējums”).

Patiesībā šīs četras tēmas ietver veselus klāsterus ar dažādiem komponentiem. Tajos ir publikācijas par veselības ekonomiku, izmaksu efektivitāti, dzīves kvalitāti un pārvaldību, veselības aprūpes tehnoloģiju novērtējumu, aprūpi, iznākumu, ieguvumiem. pieprasījumu, izmaksām, dzīves kvalitāti, risku, sabiedrības veselību, finanšu stimuliem, terapiju utt.

Lasot Latvijas politiķu un veselības ministrijas ierēdņu atkāsmes, šķiet, ka Latvijas veselības ekonomika ir aizkavējusies pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados ar uzstādījumiem par aprūpi, ietekmi, izmaksām un to efektivitāti, dzīves kvalitātei, iznākumu un ekonomisko novērtējumu. Globāli XXI gadsimta pirmajos desmit gados visvairāk apspriestās veselības ekonomikas pētniecības tēmas bija bērnu veselība, gaisa piesārņojums, pacienta labbūtība, vadība, sabiedrības veselība, izvēle, terapija un risks, bet pēdējos desmit gados globāli uzmanības centrā ir uzvedības ekonomika, iedzīvotāji, aptaukošanās un mazkustība, nenoteiktība, tehnoloģija, veselības politika.

Kā izskatās nākotnes pētījumi veselības ekonomikā? Skatot tikai globālās 2023. gada publikācijas, šķiet, ka par galvenajām tēmām veselības ekonomikā šobrīd izvirzās nevienlīdzība, aprūpes izdevumi, veselības aprūpes tehnoloģijas, adaptīvais dizains un bioloģiskā daudzveidība. Šķiet, šīs tēmas var veidot turpmāko literatūru veselības ekonomikas jomā. Es ceru – jūs pamanījāt – nekur globālo tēmu augšgalā nebija ne zāļu cenas ne elektronisko cigarešu parākums par klasiskajam cigaretēm.

Un tomēr – centīšos palūkoties uz zāļu cenām Latvijā caur veselības ekonomikas prizmu. Tas, ko par šo jomu esmu savācis savā elektroniskās informācijas mapītē aizņem miljonus baitu, mēģināšu rakstīt iespējami īsi (nu nesanāk man).

Par zāļu cenām kā veselības ekonomikas sastāvdaļu

Principā diezgan nenozīmīgs uzstādījums – Saeimas sociālo un darblietu komisija un Veselības ministrija publiski apmainās ar visparzināmu informāciju – kā top zāļu cenas. Tomēr fakts, ka veselības ministrs dažādās intervijās sniedz neviennozīmīgu informāciju par zāļu cenām, rada zināmu satraukumu Latvijas iedzīvotājos. Šķiet, dažkārt ministram nav pieticis laika līdz galam iedziļināties pat paša vadītās ministrijas sniegtā informācijā, tādēļ iepējami izvairīšos no interpretācijas (piemēram, Veselības ministrija savos dokumentos vienmēr piemirst norādīt, ka Latvijā PVN kompensējamām zālēm ir 12%, kamēr mums kaimiņos – Lietuvā un Igaunijā – attiecīgi 5% un 9%).

Pirms skaidrot zāļu cenu rašanās mehānismus nākas norādīt uz zāļu nepieejamības apstākli, ko hroniski piemirst Veselības ministrija. Ar iepriekšējo ministru rosību radītas zāļu fiziskās pieejamības problēmas. Ar ministres Viņķeles gādību likumdošanā ierakstīts, ka receptēs izrakstāma tikai aktīvā viela jeb zāļu starptautiski nepatentētais nosaukums. Farmaceitam tad nu ir pienākums pārdot lētākās pieejamās zāles ar konkrēto aktīvo vielu.

Taču, ja lētāko medikamentu aptiekā nav, aptiekārs nedrīkst pārdot pat par centu dārgākas zāles, bet viņam jāmeklē pa visu Latviju vienīgais atlikušais konkrēto zāļu iepakojums. Tas rada papildu slodzi farmaceitam, būtiski paildzina laiku, kamēr pacients saņem sev nepieciešamās zāles – viņam var nākties gaidīt vairākas dienas. Problēmu viegli risinātu zināma elastība pieejā, atļaujot pie noteikta minimālā pieejamo iepakojumu skaita pārdot nākamo lētāko medikamentu vai ļaut pacientam piemaksāt daļu no cenas.

Otrs iemesls zāļu nepieejamībai ir globāla rakstura izmaiņas. Gan politiķu runās, gan plašsaziņas līdzekļu sižetos dzirdamas bažas par to, ka pazūd, nav iegādājami kādi konkrēti medikamenti. Iespējams, šīs runas un sižeti ir vairāk veidoti reitingu celšanai, nevis lai sabiedrībai padziļināti izskaidrotu problēmas būtību. Vēsturiskā kontekstā skatoties, medikamentu faktiskais trūkums jeb deficīts un nepieejamība nav nekas jauns.

Eiropas savienība par iemesliem zāļu trūkumam norāda kvalitātes jautājumus, ražošanas problēmas, regulatoros jautājumus, drošības un efektivitātes problēmas, neparedzamas problēmas, t.sk., dabas katastrofas, bet visvairāk – ar piegāžu loģistiku saistītos cēloņus – paralēlo eksportu, kvotas, eksporta ierobežojumus, komerciālos jautājumi – dažādu valstu dažādo zāļu cenu politiku, kompensācijas mehānismu, biznesa prioritātes dažādos tirgos.

Tad kā veidojas zāļu cenas Latvijā? (literatūras avots ir Veselības ministra Hosama Abu Meri parakstīta vēstule Saeimas komisijai, bez manas interpretācijas). Nekompensējamo zāļu cenu veidošanas principus nosaka Ministru kabineta 2005. gada 25. oktobra noteikumi nr. 803 „Noteikumi par zāļu cenu veidošanas principiem” (tiem, kas kaut ko palaida garām – zāļu cenu veidošanās principi noteikti 2005. gadā, tātad piecenojumi bijuši nemainīgi, bet kopš tā laika prasības vairumtirgotājiem un aptiekām pieaugušas daudzkārt, nerunāsim par kredītiepējām un banku procentiem, enerģētikas cenām utt.). Vēl gribu piebilst, ka 803. noteikumi neattiecas uz to zāļu cenu veidošanu, kuras iepērk saskaņā ar Publisko iepirkumu likumu.

Lieltirgotavas maksimāli pieļaujamā cena veidojas, saskaitot ražotāja (arī paralēlā izplatītāja vai paralēlā importētāja) cenu reizinātu ar korekcijas koeficientu, lieltirgotavas cenu, korekcijas summu un pievienotās vērtības nodokli. Korekcijas koeficients zālēm, kas lētākas par 4.26 eiro, ir 1.18, tām, kas summā no 4.27 līdz 14.22 eiro – 1.15, bet dārgākām zālēm 1.1. Savukārt korekcijas summa ir konstants lielums, lētākām zālēm 0 eiro, zālēm līdz 14.22 eiro – 13 centi, bet dārgākām zālēm – 84 centi.

Savu uzcenojumu uzliek arī aptieka. Aptiekas maksimāli pieļaujamā cena veidojas, saskaitot iepirkuma cenu bez PVN, reizinātu ar korekcijas koeficientu, aptiekas korekcijas summu un PVN. Lai nesarežģītu lasītājam stāstu (orģinālu taču var izlasīt publiski pieejamos MK 803. noteikumos) lētākiem medikamentiem (lētākiem par 1.41 eiro) koeficients ir lielāks – 1.4 reizes, bet dārgākiem – mazāks – 1.1 reizi. Savukārt korekcijas summa lētākiem medikamentiem ir nulle, bet tiem, kas dārgāki par 28.46 eiro – 2.92 eiro.

Savukārt kompensējamo zāļu cenu veidošanas principus nosaka Ministru kabineta noteikumi nr. 899 „Ambulatorajai ārstēšanai paredzēto zāļu un medicīnisko ierīču iegādes izdevumu kompensācijas kārtība”. Lai zāles tiktu iekļautas kompensējamo zāļu sarakstā, to ražotāja cenai jāatbilst references noteikumiem: cena nevar būt augstāka par šo zāļu otro zemāko ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Čehijā, Dānijā, Igaunijā, Lietuvā, Polijā, Rumānijā, Slovākijā, Ungārijā un nepārsniedz šo zāļu ražotāja realizācijas cenu vai vairumtirdzniecības cenu Igaunijā un Lietuvā.

Kompensējamo zāļu cenas veidojas šādi – vispirms nosaka maksimāli pieļaujamo lieltirgotavas realizācijas cenu, saskaitot ražotāja cenu ar lieltirgotavas uzcenojumu. Šis uzcenojums ir ne lielāks kā konkrēti procenti no zāļu cenas – medikamentiem, kas lētāki par 2.83 eiro, šis uzcenojums var būt 10%, bet dārgiem medikamentiem – ne augstāks par 1%.

Savukārt aptieku uzcenojums kompensējamajiem medikamentiem veidojas no korekcijas koeficienta, kas lētākām zālēm (līdz 1.41 eiro) var sasniegt 1.3, bet par 71.14 eiro dārgākām zālēm ir 1. Savukārt korekcijas summa lētākām zālēm ir 0 eiro, bet par 71.14 eiro dārgākām zālēm – 6 eiro un 5 centi.

Zāļu apgādes uzņēmumu piecenojumi ir maksimāli caurspīdīgi – tie ir valsts veidoti nosacījumi, kurus gan lieltirgotavas, gan aptiekas konsekventi ievēro. Kaut arī es allaž cenšos norādīt, ka esmu pret spēlītēm ar pievienotās vērtības nodokli, tomēr PVN kompensējamajām zālēm ir ievērojami lielāks par vairumtirdzniecības piecenojumu, bet dārgo zāļu segmentā PVN 12 reizes pārsniedz vairumtirdzniecības piecenojumus. Esošā piecenojumu sistēma kopumā ir veidota tā, lai motivētu tirgus dalībniekus vairāk izplatīt lētākas zāles. Jo augstāka ir ražotāja deklarētā zāļu cena, jo mazāks ir zāļu izplatīšanā iesaistīto tirgus dalībnieku uzcenojums.

Centrālās statistikas pārvaldes apkopotie dati par 2022. gada decembri liecina, ka valsts regulēto un ierobežoto medikamentu piecenojumu dēļ farmācijas nozarē ir bijusi vismazākā inflācija – 6,7%, bet inflācija pārtikas nozarē tajā laikā sasniedza 29,3%, komunālajiem izdevumiem – 42,8%. Farmācijas nozares tirgus dalībniekiem dramatiskais energoresursu cenu, loģistikas izdevumu pieaugums bija jākompensē uz sava rēķina, bet citās nozarēs izdevumi tika iecenoti gala cenā un par to samaksāja gala patērētājs.

Ar interesi iepazinos ar ministra parakstītā dokumenta tabulām, kurā parādīts – kā atšķiras lieltirgotavu un aptieku piecenojumi zālēm Latvijā, Lietuvā un Igaunijā. Virspusēji salīdzinājumi liek domāt, ka veselības ministram sniegtā, bet viņa parakstītā vēstule nesniedz informāciju par visu pārskatāmo laukumu.

Zāļu cenu samazināšanas iedarbīgākais rīks ir valsts kompensācijas sistēma un tās paplašināšana, iekļaujot kompenācijā medikamentus un diagnozes. Kompenācijas sistēma ļauj iedzīvotājiem zāles aptiekā iegādāties par nepilnu cenu, jo daļu vai pat visu summu kompensē valsts. Tiklīdz zāles tiek iekļautas kompensējamo medikamentu sarakstā, valsts iegūst tiesības diskutēt ar ražotājiem par zāļu piegādes cenām, tās būtiski samazinot. Lietuvā un Igaunijā kompensējamo zāļu saraksti ir daudz plašāki, tajos ir daudz vairāk medikamentu un diagnožu, arī kompensējamo zāļu budžets ir lielāks.

Tās zāles, kas pie kaimiņiem tiek kompensētas, lētākas ir arī aptiekā. Mērķis, kāds būtu Latvijai pa spēkam un atrisinātu virkni problēmu, būtu iekļaut kompensējamo zāļu sarakstā visas recepšu zāles. Valsts varētu izvēlēties piedāvājamo kompensācijas apjomu – 25% 50%, 75% vai 100%. Zāles arī ar nepilnu kompensāciju tik un tā būtu iedzīvotājiem daudz izdevīgākas nekā ārpus šīs sistēmas esošās, bet ražotajja cena būtu ievērojami zemāka. Autora viedoklis – sākotnēji kompensējamo medikamentu saraksāt būūtu iekļaujami visi antibakteriālie līdzekļi.

Šā raksta autors ir ļoti neticīgs bezrecepšu medikamentu un uzturbagātināju lietošanai. Valsts uzdevums nav rūpēties par zemu uzturbagātinātāju cenu, jo tos nudien vajadzētu lietot iespējami maz, bet kategoriski neuzticēties internetā lasāmajām reklāmām. Manuprāt, vienīgie uzturbagātinātāji, kas būtu lietojami, ir D vitamīns un zivju eļļa. Latvijā daudz par daudz lieto nesteroīdos pretiekaisuma līdzekļus, un, manuprāt valstij nevajadzētu uzņemties atbildību par šo pārmērīgi lietoto medikamentu cenu samazināšanu.

Vēl velos norādīt, ka ccena ir ne tikai ražotāja cena, vairumtirgotāja un aptiekas uzcenojums, piemēram, Igaunijā ir noteikta pacienta maksa par kompensējamo zāļu receptes apkalpošanu – 2.50 euro.

Kas kopīgs veselības ekonomikai un Latvijas politiķu izpratnei par zāļu cenu veidošanās mehānismu?

Grūti sameklēt – kas kopīgs. Dažkārt man rodas iespaids, ka ar Saeimas deputātiem, Veselības ministru un ministrijas ierēdņiem es dzīvoju dažādās valstīs, dažādās informācijas telpās vai pat dažādās pasaulēs. Jau gandrīz divi gadi, kopš karš Ukrainā, bet neesmu dzirdējis veselības ministrijas skaidrojumu par kara ietekmi uz Latvijas veselības aprūpi, ja nu vienīgi netieši – Latvijas centieni sniegt pilnvērtīgu veselības aprūpi Ukrainas bēgļiem bez papildu finansējuma, kas nozīmējja radīja proporcionālu pakalpojuma apjoma samazinājumu Latvijas iedzīvotājiem. Man tiešām šķiet, ka Ukrainas sievietēm un bērniem, kas sastāda vairumu bēgļu Latvijā, ir jāsniedz visa iespējamā palīdzība, bet joprojām nav atbilžu uz jautājumiem par palīdzības apmēru tajās jomās, kur ir kvotas, nepietiekami apmaksāti kompensējamie medikamenti, rindas uz izmeklējumiem, manipulācijām, operācijām.

Zāļu cenas pieaug un pieaugs visā Eiropā, pie kam Latvijā straujāk nekā Rietumeiropas valstīs (jo šobrīd zāles Latvijā kopumā tomēr ir lētākas). Pasaules medicīnas ekonomikas telpā jau šobrīd vērojams medikamentu cenu kāpums, kas daudzās valstīs līdzinās inflācijas līmenim. Šo zāļu cenu pieaugumu, pēc ekspertu domām nosaka trīs galvenie faktori. Pirmais ir Covid–19 pandēmijas apkarošana Ķīnā, kur Ķīnas valdība noteica savas valsts pilsoņu veselību par ievērojamu prioritāti pār zāļu eksportu. Ķīna ir viens no lielākajiem zāļu izejvielu un gatavo formu ražotājiem pasaulē, kas ietekmē aptuveni ceturto daļu globālā zāļu tirgus.

Otrs lielākais iemesls zāļu cenu pieaugumam ir Krievijas karš pret Ukrainu. Globālās kompānijas, kas piegādājušas zāles gan Krievijai, gan Ukrainai, šīs piegādes ir samazinājušas, bet lai izdzīvotu vai gūtu paredzēto peļņu, ceļ cenas citos tirgos, visvairāk Eiropā, ASV, Kanādā, Austrālijā.

Trešais iemesls ir loģistikas grūtības, jo konteineri pa karojošo pasauli kustas lēnāk, iesprūst ostās, uz robežām veidojas kravas automašīnu rindas. Nevēlos prognozēt sliktu nākotni, bet šķiet, ka Suecas kanāls varētu uz laiku tikt slēgts. Lēnākas piegādes nozīmē lielākus izdevumus, lielākas ražošanas izmaksas un arī lielākas cenas. Attiecībā uz zāļu loģistiku Izraēlas un Hamās konflikts var radīt lielākas problēmas nekā Krievijas karš Ukrainā.

Pasaules Veselības organizācijā optimistiski lēš, ka pasaulē zāļu cenas šogad pieaugs līdz pat 11%, pie kam parādīsies zāļu trūkums – ražotājvalstis, bagātākās valstis centīsies veidot uzkrājumus, centīsies ierobežot daļas medikamentu eksportu. Savukārt kompānijas izvēlēsies lielākus tirgus ar mazāku birokrātiju reģistrācijā un tirdzniecībā. Jāpieņem, ka zināma daļa recepšu medikamentu varētu pietrūkt. Šādā gadījumā, iespējams, nevēlamu efektu radīs Latvijas zāļu politika, kur kompensēts tiek tikai lētākais analogs, bet šis analogs mainās reizi pusgadā. Par eirocentu dārgāki analogi, iespējams, būs, bet tos nekompensēs Nacionālais veselības dienests. Tiem, kam būs jāpaliek bez zālēm, būtu labi atcerēties, kuri ministri vadīja Veselības ministriju no 2019. līdz 2022. gadam un šo haosu radīja.

Šajā publikācijā paustais ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar LA.LV redakcijas redzējumu.
SAISTĪTIE RAKSTI
LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.