Ārpus mājas liela sargāšanaās. Glutēns pat elektriskā tējkannā 0
Kā jau minēts iepriekš, vienīgais risinājums celiakijas simptomu novēršanai ir bezglutēna diētas ieturēšana mūža garumā. Vecāki pielāgojas, cenšoties par celiakiju uzzināt pēc iespējas vairāk, kā arī sagatavoties visām iespējamajām situācijām, kas saistītas ar ēšanu ārpus mājas vai našķēšanos. Iepērkoties jāpievērš daudz rūpīgāka uzmanība produktu marķējumiem, ejot ciemos, jāsagatavo īpašā pārtika bērnam, visbiežāk nākas pilnībā atteikties no ātrās un sabiedriskās ēdināšanas vispār. Tāpat mammas runā par nemitīgu izsalkuma sajūtu, kas pavada bērna ikdienu, līdz beidzot atjaunojas zarnu bārkstiņas. Arī tas prasa laiku.
“Tas ir kā bērt ēdienu caurā maisā. Sākotnēji meitai bija noārdīti 50% zarnu bārkstiņu, kas atjaunojās ļoti lēni. Pēc diviem gadiem šis rādītājs bija jau 25%. Šis līmenis turējās gadiem, jo, neskatoties uz diētu, glutēna piesārņojums kaut kādā veidā tomēr nonāk rūpnieciski ražotos produktos, kuros, liekas, tam nevajadzētu būt, piemēram, kartupeļu salmiņos un citos produktos, arī medikamentos. Vēl, piemēram, neviens Latvijas siera ražotājs nav norādījis, ka siers būtu bez glutēna. Glutēns var būt visneiedomājamākās vietās – pat kopīgā elektriskā tējkannā prakses laikā peldēja pelmeņu mīklas daļas, jo, izrādās, prakses vadītājas dēls tur katru dienu vārot sev pusdienās pelmeņus. Katrs grams no ķermeņa masas pieauguma meitai ir manu pūļu rezultāts 12 gadu garumā. Diemžēl viņai pusaudzes gados neizauga visi zobi, atklājās neattīstīts augšžoklis, kam cēlonis bija nepietiekams uzturs. Bija vajadzīgas vairākas operācijas gadu garumā, kur žokļa kauli tika pārzāģēti, brekešu nēsāšana, ievērojami naudas resursi, lai iegūtu zobus no estētiskā viedokļa un sakodienu, lai normāli košļātu barību. Process beidzās tikai 18 gadu vecumā, kopumā tam tika ziedoti trīs ar pusi gadi un dzelzs skavas palika žoklī uz mūžu,” par dažiem no smagākajiem pielāgošanās procesa aspektiem stāsta šobrīd jau pieaugušās meitas Renātes mamma Angelika Bokāne.
Vecāki, tai skaitā divu bērnu māmiņa Ieva Sūna, ēst gatavošanu mājās pielāgo īpašās diētas vajadzībām, ar “saldumu kastītēm” gan skolā, gan mājās laicīgi sagatavojoties arī našķēšanās gadījumiem. Ieva par izmaiņām ikdienā, pielāgojoties bērna diagnozei, stāsta šādi: “Bērns joprojām bieži slimo savlaicīgi nediagnosticētas celiakijas un piena alerģijas dēļ, tāpēc viņš maz apmeklē sabiedriskas vietas, ietur maltītes galvenokārt mājās vai bērnudārzā. Vienmēr glabāju mājās kārumus, lai bērnam būtu, ko piedāvāt, ja kāds ir pacienājis otru bērnu. Reizēm radi vai viesi neprot iegādāties piemērotus kārumus – tad arī ļoti noder mājās esošo saldumu rezerves. Bērns apmeklē bērnu dārzu “Riekstiņš”, kas ir specializēta izglītības iestāde dažādu diētu nodrošināšanā un dara to ļoti rūpīgi un atbildīgi. Arī audzinātājām grupiņā vienmēr esmu atstājusi dažādus saldumus, lai bērnam būtu našķi dzimšanas dienās un citos pasākumos. Daļēji arī mēs ģimenē pielāgojamies jaunākā bērna vajadzībām. Ļoti reti apmeklējam sabiedriskās ēdināšanas vietas. Mājās reizēm visi lietojam produktus bez glutēna un piena, piemēram, pankūkas cepu visiem vienādas. Tomēr lielāko daļu produktus pērku atsevišķi katram bērnam.”
