“Meita nesvēra pat kilogramu. Tagad iet 10. klasē, dejo, spēlē bungas”. 3 stāsti par piedzimšanu pirms laika 0
Ievas stāsts: “Dēli ir pirmie dvīņi dzimtā.”
Novembris ir īpašs mēnesis priekšlaikus dzimušu bērniņu ģimenēm, jo arī Latvijā nu jau par tradīciju kļuvusī Pasaules Priekšlaicīgi dzimušo bērnu diena ir gaidīti satikšanās svētki. Smiekli un prieka asaras, laimīgu bērnu čalas, kūkas, dāvanas un ziedu klēpji ārstiem un māsiņām svētkus padara īpašus. Katru gadu Latvijā ~1000 bērnu piedzimst pirms noteiktā laika. Lai uzmundrināta ģimenes, kuru atvases pasteigušās ierasties pasaulē agrāk kā paredzēts, trīs mammas piekrita dalīties savā pieredzē par grūto posmu, kad neziņa, izmisums un lūgšana bija viņu ikdiena.
Dvīņu puikām Edvardam un Robertam ir gads un divi mēneši. Kā saka Ieva, puikas ir pirmie dvīņi dzimtā. “Vienīgā sakritība ir tā, ka abi ar vīru pēc horoskopa esam Dvīņi,” viņa smej un piebilst, ka bijis liels pārsteigums, uzzinot, ka puncī mājvietu raduši divi bērniņi.
Kā jau brašiem puikām pienākas, bērni auga strauji un šaurības dēļ nolēma nākt pasaulē jau 30. grūtniecības nedēļā. Dvīņi bija 42 centimetrus gari, Edvards svēra 1600, bet Roberts – 1400 gramus. Tagad gan brāļi svara ziņā ir mainītās lomās, lai gan abi ēdot vienlīdz dūšīgi. Arī izskata un rakstura ziņā puiši ir atšķirīgi, taču abi veseli un attīstīti bērni. Tomēr sākums bijis grūts.
Izmisuma, daudz baiļu un neziņas – tās ir izjūtas, ar kādām Ieva raksturo pirmo laiku pēc bērniņu piedzimšanas. “Tāpēc gribu pateikt lielu paldies gan Rīgas Dzemdību nama kolektīvam, gan Bērnu slimnīcas Neonatoloģijas nodaļas personālam Vienības gatvē, kur bijām divus mēnešus. Man šie ir pirmie bērni, turklāt priekšlaicīgas dzemdības – biju apjukusi un pat elementāras, it kā zināmas lietas šķita kā morzas ābece,” saka Ieva. Tādās reizēs palīdzējušas laipnās medmāsiņas, kuras ierādījušas, kas un kā darāms. Palīdzējusi draudzība arī ar citām māmiņām nodaļā. “Katrai jau ir savs stāsts, bet kopā būšana ļoti palīdz,” piebilst žiperīgo dvīņu mamma.
