Pēteris Blūms: “Jānis Šteinhauers  laikam tomēr ir tas, kurš lika latviešu nācijas pamatakmeņus. Viņa darbības liecina, ka viņš bija pirmais latviešu izcelsmes politiķis.”
Pēteris Blūms: “Jānis Šteinhauers laikam tomēr ir tas, kurš lika latviešu nācijas pamatakmeņus. Viņa darbības liecina, ka viņš bija pirmais latviešu izcelsmes politiķis.”
Ekrānuzņēmums no filmas “Šteinhauers un Blūms”

Pirmais Eiropas mēroga latvietis. Kas viņš bija? 1

Latvijas Televīzija nesen demonstrēja dokumentālo filmu “Šteinhauers un Blūms”. Tās režisors ir Ilgonis Linde, bet idejas un stāsta autors – pazīstamais arhitekts un Rīgas senvēstures pētniecības entuziasts Pēteris Blūms. Filma ir ierosinājums atgriezt plašākas sabiedrības uzmanības lokā tiešām izcilu personību, par kuras gaitām Blūma kungs interesējies vairāk nekā 40 gadu garumā.

FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
Lasīt citas ziņas

 

Kas bija šis Latvijas vēsturē gandrīz pilnībā aizmirstais Jānis jeb Johans Šteinhauers (1705–1779)?
CITI ŠOBRĪD LASA

Īsā versija ir šāda: Pārdaugavā dzimis no Kurzemes uz Rīgu atbēguša dzimtcilvēka, mastu koku šķirotāja Matīsa Šteinhauera dēls, kas kļuva par pirmo plašas rocības latviešu uzņēmēju, pirmo latviešu muižnieku, pirmo latvieti, kam piederējusi ļoti plaša bibliotēka un ne tikai.
Vecās kartes liecina, ka 18. gadsimta 40. gados Matīsam un Jānim Šteinhaueriem piederējis vairāk par pusi visu Iļģuciema zemju. Pievērsies hernhūtismam jeb izglītību, personas brīvību un apgaismošanu sludinošajai Brāļu draudžu kustībai, 1754. gadā viņš draudzes kolonijas vajadzībām iegādājās krietnu zemes gabalu Ziemeļamerikā, mūsdienu Ziemeļkarolīnas štatā, vietā, kur izveidota Vinstonas-Salemas pilsēta.

Tomēr vislielākais pamats godināt Šteinhaueru ir tajā, ka daļu nopelnītā viņš teju mūža garumā tērēja nebeidzamām tiesas prāvām pret Rīgas rāti par savām un visu latviešu tiesībām kļūt par pilntiesīgiem Rīgas pilsoņiem. Viņš uzvarēja, kaut arī pēc savas nāves.

Pēteris Blūms atzīst, ka filma ir drīzāk interpretācija par Šteinhauera personība, līdz šim zināmā apkopojums, nevis pētījuma gala izklāsts, jo akadēmisks pētījums par viņu nekad nav veikts. “Mēs tikai salikām to bildi kopā. Un to neviens līdz šim nebija izdarījis. Bet, ja bildi saliek, izrādās, ka tajā laikā nav neviena, ko varētu Jānim Šteinhaueram nolikt blakus. Un tā ir tā jēga un būtība,” teic Blūms.

 

Kāpēc izcilais Jānis Šteinhauers ir aizmirsta personība?

P. Blūms: Situācija patiešām ir īpatnēja. Kā var būt, ka izcila personība pēkšņi vispār izkrīt no aprites? Tas ir būtisks jautājums, kas skar visa tā jēgu, ko mēs darījām, veidojot filmu, un kam arī es pats ilgus gadus nespēju atrast atbildi: kāpēc Jānis Šteinhauers man šķiet jau tāds kā radinieks kopš tā laika, kad atradu viņa aizmirsto kapa plāksni Mārtiņa kapos Rīgā?

Bet viņa piemiņa ir tā vērta, lai par to domātu un izturētos īpaši.

Jā, tajā brīdī, kad 1980. gadā sāku meklēt viņa pieminekli, Šteinhauers bija pilnībā aizmirsts. Mani meklējumi sakrita ar laiku, kad Mārtiņa kapi bija briesmīgi. Tur bija ­reāli džungļi! Viss aizaudzis ar rokas resnuma kokiem. To nav iespējams salīdzināt ar to, kā tur izskatās tagad, kad katru pavasari rīko talkas.

Loks, kas mūsdienās zina par Šteinhaueriem, patiešām ir nenormāli šaurs. Un tas mani pārsteidz. Visvairāk par viņu 1937. gadā pirmo reizi izdotajā “Rīgas vēsturē” rakstījis Jānis Straubergs (grāmata atkārtoti izdota “Latvijas Mediju” apgādā 2019. gadā. – Red.). Viņš ļoti pedantiski iztulkoja Šteinhauera tiesas procesu aprakstus. Straubergam ir teikums, ka Jānis un Barbara Šteinhaueri būtu pelnījuši, lai viņu vārdus vēsturē ierakstītu zelta burtiem kaut tāpēc vien, ka savās zelta kāzās 1777. gada 4. septembrī viņi pirmie dāvāja brīvību visiem savu muižu dzimtcilvēkiem. Straubergs Šteinhauerus būtībā “izraka”, jo pirms viņa bija tikai daži pieminējumi avīzēs.

To arī akadēmiķis Jānis Stradiņš teicis, ka iepriekš ne Krišjānis Valdemārs, ne citi 19. gadsimta otrās puses jaunlatvieši Šteinhau­eru nepiemin. Kad parādās “Rīgas vēsture”, tā ir kā eksplozija – par viņu momentā sāk rakstīt. Ir desmitiem rakstu – gan labāki, gan sliktāki. 1940. gadā tas pazūd, jo tēma vairs nav aktuāla.

Vācieši viņu viennozīmīgi nepopularizēja, drīzāk otrādi. Tāpat pēc Otrā pasaules kara nebija intereses viņu cilāt. Jā, 20. gadsimta 70. gados viņu sāk pieminēt, bet ar uzsvaru par “pirmo kapitālistu”, kas neesot bijis godīgs pret saviem strādniekiem. Iespējams, visi jau bija pieraduši, ka tikai 19. gadsimta vidus ir tas latviešu atmodas laiks un nav vajadzības atgādināt par Šteinhaueru.

Taču par viņu joprojām nav ne doktora disertāciju, ne akadēmisku darbu. Vien pirms kādiem desmit gadiem iznāca viena plāna, informatīva grāmatiņa, kas ir jau iepriekš zināmās informācija kompilācija. Bet ir gan ko pētīt, gan kur “rakt”. Ļoti dažādo Jāņa Šteinhauera personības komponentu kopāsalikšana tā arī nav notikusi.

Viņu gadu desmitiem ignorēja, par spīti tam, ka vācbaltieši 19. gadsimtā ļoti cītīgi pētīja un aprakstīja senās dzimtas?

Domāju, viņi tā rīkojās apzināti. Es īsti nezinu, cik pēc viņa palika pēcnācēju ar uzvārdu Šteinhauers, taču viņi izklīda pa pasauli vārda vistiešākajā nozīmē. Bērnu viņam bija daudz. Jāņa dēls Daniels palika Rīgā un mantoja tēva īpašumus, bet pārējie izklīda Anglijā, Holandē, Amerikā. Visur kur viņi bija. Meitas palika, bet viņas mainīja uzvārdus. Tad arī parādās Meseršmitu ģimene, kuras kapavietas ir līdzās Jānim Šteinhaueram Mārtiņa kapos, un vēl citi.

Protams, var jautāt, kādēļ Šteinhauera kapa plāksnes uzraksts ir vāciski. Vai viņš to sarūpēja pats, sagatavodamies nāvei? Ļoti iespējams. Viņš nodzīvoja līdz 75 gadiem – tiem laikiem ļoti garš mūžs. Vai viņš bija pilnībā pārvācojies, ko viņam reizēm pārmet? Mēs nezinām, kādā valodā Šteinhaueri runāja mājās. Taču, ja viņš bija Rīgas latviešu Brāļu draudzes (hernhūtiešu) draudzes vadītājs un svētrunas notika pie viņa mājās, tad… Vēl par mājas valodu – mēs nezinām, kas bija Jāņa Šteinhauera sieva.

Barbara Barana ir poļu vārds un uzvārds. Ielieciet interneta meklētājā un redzēsiet, ka tādas tur joprojām ir kādas desmit. Ļoti iespējams, sievu viņš atveda no poļu zemēm, jo, kā viņš pats raksta, tēvs jaunībā viņu ņēmis līdzi uz turieni darba lietās. Poļu valodu viņš varēja zināt, bet ar Vāciju un vāciešiem viņam bija pastāvīgi sakari. Tas bija neizbēgami, jo citādi nevarētu taisīt biznesu.

Nodarboties ar uzņēmējdarbību un runāt latviski tajā laikā bija neiespējami.

Kolēģi mastu šķirotāji, koku piegādātāji, protams, bija latvieši, bet visas pārējās lietas notika vāciski. Viņam bija jāuzvelk vācieša āda, lai viņu uztvertu par līdzvērtīgu ārpus tuvākā, šaurākā loka. Viņam vajadzēja prast valodas, mācēt labi rakstīt, zināt matemātiku, banku lietas un naudas transakcijas. Tas viss notika vāciski. Viņš nebija mācījies augstās skolās, bet noteikti bija intelektuāli ļoti apdāvināts.

Ekrānuzņēmums no filmas “Šteinhauers un Blūms”

Ja Šteinhauers bija latviešu atmodas aizsācējs, kā to filmā saka profesors Gvido Straube, bet viņa latviskums reizē bijis visai relatīvs… Vai tur nav pretruna?

Grūti pateikt, kurā brīdī cilvēks sākas vai beidzas kā latvietis. Manī latviešu asiņu ir mazāk nekā igauņu. Tam nav būtiskas nozīmes. Viņa piederība hernhūtismam ir vispārzināma, un tieši hernhūtisma vidē 18. gadsimtā pirmo reizi izskan vārds “Latvija”.

Kad viņš izmisīgi tiesājas ar Rīgas rāti par namnieku tiesību piešķiršanu latviešiem, kurus tad oficiāli iekļāva jēdzienā “nevāci”, viņš advokātam Johanam Augustam Maskovam uzdeva apkopot ziņas tieši par Rīgas latviešiem gadsimtu gaitā pastāvējušajiem un pamazām atsavinātajiem tiesību aktiem.

Šteinhauers pirmais sāka pulcēt ap sevi cilvēkus pēc nacionālās pazīmes. Ja mēs to visu saliekam kopā, tad viņš ir šīs nacionāli virzītās domāšanas un esības aizsācējs.

Tas vispār būtu atsevišķa pētījuma vērts – ko nozīmēja vienam, kuru vietējie vācieši pat neatzīst, ka viņš dzimis kā brīvs cilvēks, 18. gadsimtā Rīgā un Pēterburgā tiesāties 40 gadu garumā Krievijas impērijas tiesu sistēmā. Tiesāšanās nenotiek par brīvu. Jāalgo advokāti, jāmaksā kukuļi. Ja prāvā zaudē, jāmaksā izdevumi. Tie ir milzīgi tēriņi! Bet viņš neaizstāv tikai savas tiesības. Blakus tām šo procesu rezultātā viņa pēcteči, viņa tautasbrāļi beidzot iegūst to, par ko viņš visu mūžu cīnījies. Piecus gadus pēc viņa nāves 1784. gadā Rīgas rāte saņēma Krievijas Senāta pavēli, ka mastu šķirotāju brālības pārstāvji uzņemami Rīgas namniekos.

Latvieši ieguva arī tiesības uz amatiem un posteņiem pašpārvaldē. Saka, viņam esot paticis tiesāties. Bet iepriekšteiktais liek uz visu paskatīties citādi. Hernhūtieši bija brīvdomātāji, kas lūkojās uz cilvēku kā brīvu būtni ar tiesībām. Būdams pietiekami ilgi hernhūtisma vidē, Šteinhauers bija atradis atbildi uz jautājumu, kas ir viņa dzīves ceļš.

 

Mūsdienās Jāni Štein­haueru varbūt sauktu par oligarhu. Pavirši skatoties, viņš, no vienkāršiem ļaudīm nācis, par naudu pirka politisko ietekmi, parādīja, ka ar nauda arī tajos apstākļos var apiet rātes likumus.

Es viņu tā saukt negribētu, jo to var pārprast, un, pateicoties dažām personībām, mūsdienās šī nemaz ne tik negatīvā vārda nozīme ir neglābjami sabojāta. Ko viņš būtu panācis, ja viņam nebūtu naudas? Arī Augusts Dombrovskis, Kristaps Morbergs, Jānis Čakste savā ziņā bija oligarhi. Viņš bija kapitālists. Tas ir tikai pieņēmums, bet kāpēc viņam vajadzēja vākt ap sevi cilvēkus, kāpēc viņš pie sevis Zasumuižā organizēja Zāļu vakaru un Līgo svētkus, uz kuriem cilvēki cēlās pāri no Daugavas labā krasta?

 

Gribēja balsis?

Ļoti precīzi! Viņš veidoja ne tikai auditoriju, viņš veidoja arī nākamo latviešu elektorātu, no nekā veidoja latviešu kopības sajūtu. Bet viņš bija viens, nežēlīgi viens. Tie latvieši, kas viņā klausījās kā pravietī Brāļu draudzes sanāksmēs… Iespējams, viņiem bija ļoti grūti vispār saprast, par ko viņš runā. Nedomāju, ka viņam bija viegli saprasties ar saviem tautasbrāļiem.

 

Viņam vajadzēja būt ļoti stingra un stūrgalvīga rakstura cilvēkam.

Drīzāk neatlaidīga, ne stūrgalvīga. Salīdzinot ar visiem pārējiem tā laika latviešiem, viņam vajadzēja piemist ārkārtīgi augstam intelektam. Iespējams, viņa bērniem bija ļoti grūti dzīvot tēvam līdzi. Viņam vajadzēja būt vecim ar baigo raksturu. Kaut vai tā detaļa, ka 33 gadu vecumā viņš iegūst pasūtījumu no Kurzemes hercoga Ernsta Johana Bīrona par kokmateriālu piegādi viņa rezidences celtniecībai Rundālē. Kā viņš to dabūja gatavu?
Tas bija kaut kas pilnīgi ekstraordinārs! Viņam jau tad vajadzēja būt pamatīgam kapitālam, citādi tāds darījums nemūžam nenotiktu. Nevar taču atnākt Iļģuciema puisis salāpītās biksēs un pateikt: “Man, lūdzu, sagatavojiet līgumu ar Kurzemes hercogu!” Līgumu noslēdza rudenī, bet ziemā viņam jau bija jāpiegādā pirmie konkrētas kvalitātes koki krietnā daudzumā. Jā, viņš pārsolīja Rīgas koktirgotājus. Tur jau viņš nopelnīja Rīgas kungu asinsnaidu – viņu sāka ienīst. Tas, ka pret viņu tur sāka kurināt naidu un cept tiesu lietas, nav brīnums.

No Šteinhauera puses raugoties, būtu jāpatur atmiņā, kādus cilvēka cieņu pazemojošus lēmumus Rīgas rāte 18. gadsimta 30.–50. gados sāka pieņemt attiecībā pret latviešiem – par ģērbšanās ierobežojumiem, par pieļaujamo ēdienu, par atļauju uzturēties Rīgā, par zemes īpašumu atsavināšanu. Tas bija neticami un murgaini! Genocīds, jā. Ir jau tas populārais stāstiņš, ka vācieši sākuši baiļoties, kas notiks ar viņiem tuvākā nākotnē, ja latvieši sāks iepirkt zemi Rīgā un kļūt bagāti!

 

Interesanti, ka izvirzījās tieši viņš, kaut mastu koku šķirošana bija ienesīga nodarbošanās un ne jau Šteinhauers amatā bija vienīgais latvietis ar biezāku maku.

Par meistaru viņš kļuva 26 gadu vecumā. Un arī par mastu koku brāķeru vecāko viņš kļuva ļoti agri. Viņam ir piemitušas ārkārtējas dotības. To viņš pats atmiņās raksta, ka tēvs Matīss Šteinhauers viņu ļoti agri sācis ņemt līdzi darba ceļojumos. Viņš tur tēva darba lietās piedalījies ļoti tieši. Un ja tu tā brauc visur līdzi, un tolaik tas nozīmēja mēnešus kopā, un tās tikšanās ar koku večiem… Acīmredzot viņš prata ļoti labi uzsūkt visas šīs lietas. Un nav jau viņš vienīgais, kas tā izvirzās bez dižām skolām – arī Kristapam Morbergam bija līdzīgi.

Šī personības daudzveidība, izvērsums – ar ko tik Šteinhauers nav nodarbojies! Viņam Hermeliņa muižā (Andrejsalas apkaimē) bija gateris, un viņš ražojis arī kuģiem nepieciešamās takelāžas lietas, matālkalumus. Ir norādes, ka Voleru muižā darināts alkohols, un pavisam noteikti Zasumuižā (netālu no Dzegužkalna) atradās papīra manufaktūra – tolaik atzīta par ļoti modernu.

Eiropas mērogā novatoriski bija jau tas, ka manufaktūrai bija gan vējdzirnavu, gan ūdensdzirnavu piedziņa.

Tas nozīmē, ka enerģija bija visu laiku. Šteinhaueru papīra dzirnavas ir redzamas Johana Kristofa Broces 18./19. gadsimta mijas zīmējumos, kaut tur nav minēts, ka redzama tieši papīra manufaktūra. Šteinhaueram bibliotēkā bija arī grāmata par kūdras izstrādi, un ir lielas aizdomas, ka tagadējās Kūdras ielas rajonā Zasulaukā viņš nodarbojies arī ar to. Viņš patiešām bija liela mēroga, plaši domājošs cilvēks ar apbrīnojamu spēku sevi realizēt ekstremālos apstākļos.

Skaidrs, ka Šteinhauers nebija dižciltīgs, tomēr bija izvēlējies dzimtas ģerboni, kas izbēguša dzimtcilvēka dēlu vācu aristokrātu acīs droši vien padarīja vēl arī par viltvārdi. Vai ir skaidra viņa uzvārda izcelsme?

Šīs lietas nav noskaidrotas. Tas ir vācu uzvārds. Steinhauer, tulkojumā Akmeņkalis, visbiežāk sastopams Vācijas vidienē vienā konkrētā reģionā. Kādu tirgotāju ar tādu uzvārdu esmu atradis arī 17. gadsimtā Jelgavā, kāds Šteinhauers netālu no Rīgas 20. gadsimta 70. gados gājis bojā avārijā, vēl viens vīrs ap to pašu laiku tepat Āgenskalnā strādāja par ledusskapju meistaru, taču tas arī ir viss. Nav ne mazākās nojausmas, kurš deva uzvārdu Jāņa tēvam Matīsam.

Ģerboni viņš droši vien vienkārši pasūtīja, un viņam to uzzīmēja. Ļoti līdzīgs ģerbonis 15. gadsimtā ir bijis vismaz divu vācu pilsētu akmeņkaļu cunftēm. Nav svarīgi, vai viņš šo ģerboni kaut kur ieraudzīja vai pasūtīja, bet varu teikt, ka tas parādās uz viņa kapa plāksnes, Rīgas vēstures un kuģniecības muzejā glabātās pīpes un pilnvarojuma dokumenta advokātam. Katrā ziņā viņš ar to nodzīvoja vismaz gadsimta ceturksni, bet pēc viņa nāves to vairs nekur neredz.

 

Ja Jāni Šteinhaueru izceļ no aizmirstības, tad kur viņš mūsu tautas vēstures ainā būtu jāievieto?

Viņš laikam tomēr ir tas, kurš lika latviešu nācijas pamatakmeņus.

Šteinhauera darbības liecina, ka viņš bija pirmais latviešu izcelsmes politiķis. Tas arī filmā pirmo reizi tiek pateikts. Viņš sāka cīnīties par savu tautasbrāļu tiesībām, turklāt sāka to darīt juridiski. Tas, ka viņš bija latvietis, ir fakts, bet to, ka viņš rīkojās kā politiķis, liecina visas pazīmes. Viņš ir pirmais, kas sāka latviešus vākt kopā viņu svētkos. Viņš ir pirmais mūsu nācijas pārstāvis, ko var ierindot Apgaismības laikmeta Eiropas mēroga personību skaitā. Pirmais Eiropas mēroga latvietis!

 

SAISTĪTIE RAKSTI

Tad viņam vajadzētu pieminekli?

Tas pat nav jautājums. Tā ir tikai rīcības lieta. Vietu jau esmu atradis – pakalns pie Slokas ielas pretī Mārtiņa kapiem. Piemineklī vajadzētu būt spējai brīvi domāt, uzdrošināties. Spēkam izdarīt. Būtībā kaut kam no tā, kas ir viņa ģerbonī – cilvēka roka, pacelta pret akmens bluķi, pret klinti. Bet ne burtiski.

LA.LV aicina portāla lietotājus, rakstot komentārus, ievērot pieklājību, nekurināt naidu un iztikt bez rupjībām.
FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
VIDEO. “No rītdienas jūs visi būsiet starptautiskajā meklēšanā!” Ukrainas drošības dienestam izdevies ielauzties Maskavas Zoom sarunā 49
FOTO. Britu karaļnamā atklātībā nākusi tēma, par ko iepriekš šķitis pašsaprotami klusēt… kas bija Harija pirmā sieviete? 3
Lasīt citas ziņas
Turciju satricina jauna zemestrīce. Turcijā un Sīrijā vismaz 1400 bojāgājušie, 6000 ievainoto 31
Nokrituši no citas planētas – valdības deklarācijā “Dzīves kvalitāte” uzlabojumi tikai krējumlaižām. Līcīša feļetons
Augulis: Jauno Rīgas koncertzāli vajadzētu būvēt tā, lai tajā jau ir gatava bumbu patvertne
Somijas un Zviedrijas iestāšanās NATO ieilgst. Vai Somija procesu varētu iziet viena?
Otrdien Latvijā gaidāms daļēji mākoņains laiks
14:44
Krievijas patriarhs Kirils savulaik Šveicē strādājis par spiegu VDK labā
14:37
Farmaceita padomi piemērotas zāļu formas izvēlei
14:26
Nolemts. Nacionālboļševikam Benesam Aijo beidzot tiks atņemta Latvijas pilsonība 8
Krievijas patriarhs Kirils savulaik Šveicē strādājis par spiegu VDK labā
“Tie, kas vēlēja par Grevcovu, domā tieši tāpat – tādu cilvēku ir ļoti daudz,” tā Zatlers
Live TEKSTA TIEŠRAIDE. Ukrainā turpinās smagas kaujas par Bahmutu
FOTO, VIDEO. “Bija cienīgi uzvarēt jau tad 2018. gadā” Liene Greifāne nosauc vienīgos, kas būtu pelnījuši doties uz “Eirovīziju” pārstāvēt Latviju 19
VIDEO. Elita Drāke atzīst – jau divus gadus neizmanto ne datoru, ne internetu, ne banku kartes
FOTO. Britu karaļnamā atklātībā nākusi tēma, par ko iepriekš šķitis pašsaprotami klusēt… kas bija Harija pirmā sieviete? 3
VIDEO. “Viņiem paveicās. No dzīvokļa palikušas tikai sienas…” Aculiecinieku piedzīvotais Krievijas raķešu trieciena laikā Harkivas centrā
Levits: Latvijas lauksaimniekiem par iekšējo tirgu jāuzskata viss 450 miljonus iedzīvotāju lielais ES tirgus 5
Rīgā plaši glābēju spēki evakuē cilvēkus no sadūmotām telpām deviņstāvu mājā 5
Kozlovska: Mēs cīnāmies par saviem bērniem vai par nikotīna tirgotājiem un 10 miljoniem valsts budžetā?! “Tā ir asinsnauda!”
Vai tiešām aizliegs kurināt ar koksni? Viešam skaidrību, uz ko tas attieksies 22
“Es netaisos nogalināt Zelenski,” Putins devis solījumu Izraēlas premjerministram
Streips: Nākamgad Amerikā būs valsts prezidenta vēlēšanas, tāpēc parunāsim par ASV politiku!
Šobrīd nav apliecinājuma “SBSC” spējai pabeigt JRT būvdarbus līdz oktobra beigām
Gaisvadu regulējums Rīgā ierobežo interneta attīstības iespējas, tā Dmitrijs Ņikitins:
Pēc pandēmijas gājieni uz kino bijuši populāri, pērn nopirkts vairāk nekā pusotrs miljons kinobiļešu
Nākamais krievu lielais uzbrukums – kad, kur, cik daudz? Atbild Rajevs 3
Saulīte nenobijās; Krištopans ar Šleseru vērtēs bankas; Avena porcelāns Ogres muzejā. Nedēļas notikumu apskats
FOTO. Krāšņums, senās dievības un 65 ledus mākslas darbi Jelgavas Ledus skulptūru festivālā 12
Eiroparlamentārietis Ijabs pārcenties. Stress “TikTokā” par balkoniem
Svētdien pieķerti 13 dzērājšoferi; 10 no viņiem paliks bez automašīnas 4
Pētniecības nolūkos četrās piejūras pašvaldībās ļaus nomedīt 20 pelēkos roņus
Gulbis pēc karjeras beigām vēlas attīstīt Latvijā tenisa akadēmiju 3