“Diez vai šie cilvēki arī veikalos tā dara?” Ļaudis diskutē par kaulēšanās kultūru Latvijā – cik normāli ir to darīt? 0
Tirgot lietotas vai jaunas preces internetā mūsdienās ir lieliska iespēja dāvāt precēm tā saukto otru dzīvi. Kāpēc mest ārā, ja kādam citam var noderēt? Vienlaikus arī tas ir veids kā piepelnīties.
Lai arī vienmēr pastāv iespēja ziedot, preču pārdošana par lielāku vai mazāku naudu pasargā arī dabu no lieku atkritumu rašanās. Piekritīsiet, ka mūsdienās, kad inflācija, šķiet, ir apņēmusi mūs no visām pusēm, ieekonomēt uz tām pašām precēm, kuras veikalā maksā bargu naudu, nav slikts variants.
Vienlaikus šī “tirgošanās” ir aktualizējusi jautājumu par kaulēšanās kultūru. Par to sociālajā medijā “Threads” diskusiju sāk Kristiāna. Viņa raksta: “Diez vai šie cilvēki arī veikalos tā dara? Paņem tualetes papīru, kuram cena ir 4,99, pieiet pie kases un saka: “ – 1 eiro? Varu piedāvāt.””
Viņas pievienotajā foto ir redzams, ka potenciālais pircējs par preci piedāvā 20 eiro pārdevējas norādīto 30 eiro vietā. Aprēķinot procentos, tā ir aptuveni 33% atlaide.
Lielākā daļa komentētāju norāda, ka saprātīga kaulēšanās ir pavisam normāla prakse. Piemēram, Marta raksta: “Man šķiet, cilvēki īsti nesaprot, ka brīdī, kad prece no veikala atnesta mājās, tai jau ir kritusies vērtība, vienalga, ir pēc tam lietota vai nav. Un kaulēties saprāta, pieklājības robežās ir pilnīgi normāli.”
Bet Andis pauž, ka saprātīga kaulēšanās ir kā tradīcija. Viņš kā piemēru min automašīnu pārdošanu — pārdevējs liek augstāku sākotnējo cenu, bet pircējs brauc ar domu šo cenu “nosist”, abiem paļaujoties uz kaulēšanās kultūru.
Kas vēl prātā komentētājiem?
“Vinted visiem jau pārmācījis, ka kaulēties ir OK otrreizējā preču tirgū. Dažreiz labāk par 20 € pārdot nekā par 30 € nepārdot…”
“Otrreizējā tirgū kaulēšanās ir normāla. Un reālā cena būs tā, par kuru kāds būs gatavs pirkt.”
“Nu, nu — lietotas preces pārdošanu salīdzināt ar jaunas preces pārdošanu veikalā nav korekti. Tava cena ir individuāla cena, un kaulēties ir pilnīgi normāli. Man drīzāk besī cilvēku augstprātība un iedomas, nesaprotot tādu normālu jēdzienu kā kaulēšanās pie lietotas preces tirdzniecības. Ja liekas, ka piedāvātā cena ir par zemu, tā arī var pateikt, nevis ņirgāties par normālu procesu. Jāiet uz veikalu strādāt, ja šis liekas nepieņemami.”
“Es parasti lieku bišķi vairāk, jo cilvēki vienmēr grib nokaulēt, un tad es atļauju.”
“Nesaprotu, ko cilvēki te komentē — “kaulēšanās, tas ir normāli”. Jā, ir, bet, manuprāt, iesākt sarunu ar: “Sveiki, varu piedāvāt mazāk,” tā nav kaulēšanās. Vismaz kaut ko iesākumā par preci pajautāt vai kā citādi iesākt sarunu, nevis “nagļākā davaj pa mazāk”.”
“Nupat ar Tet kaulējos par abonēšanas maksu — reāli kā arābu tirgū, ar daudzām iterācijām. Elektronikas veikalos var paprasīt atlaidi, un to bieži pat iedod. Kā teica senie latvieši — par pajautāšanu pa muti nesit.”
“Stulbākais ir tas, ka jau sarakstē piekrīti cenu nomest, un pie tikšanās prasa vēl zemāku nekā to, par ko vienojāties sarakstē.”
“Īsta cena ir tikai tā, par ko kāds nopirks. Diemžēl vēlamā ar reālo reti kad saiet. Vēl retāk — ātri. Ja steigas nav un mantu uzkrājums netraucē, tad var jau tirgot, kamēr par velti nevienam nevajag, jo zaudēs savu aktualitāti. Telefons, auto riepas vai videokartes, piemēram. Labs variants — kāds nopērk tādu labu par drūmāko ciparu, un pēc gadiem pāris vai vairāk tādu vairs pat par puscenu neviens nejautā. Tā tirgošanās vienmēr ir 50/50: šodien nepārdots lētāk, varbūt vispār nepārdots. Atkritums!”
Vai tu mēdz kaulēties?
