Plēsēji posta ganāmpulku: kā rīkoties? 1
Avots: Madara Briede, “Praktiskais Latvietis”, AS “Latvijas Mediji”.
Vilki vai klaiņojoši suņi periodiski posta aitu ganāmpulku. Vai, sargājot savu kustamo īpašumu, drīkst plēsējus apšaut? Kādas ir īpašnieka tiesības, lai šādās situācijās pasargātu mājlopus? Imants Ventspils novadā
Latvijas Aitu audzētāju asociācijas valdes priekšsēdētājs Dmitrijs Bortņikovs apstiprina, ka plēsēju uzbrukumi aitu ganāmpulkiem vienmēr bijusi aktuāla problēma. Taču aitkopji cenšas cīnīties ar to, nodrošinot pēc iespējas drošākus žogus, iegādājoties sargsuņus, kā arī apdrošinot ganāmpulkus. Reizēs, kad nav skaidrs, vai postu nodarījuši vilki vai suņi, iespējams nokostajām aitām veikt DNS analīzes, lai to noteiktu.
Zemkopības ministrijas (ZM) Meža resursu un medību nodaļas eksperts Jānis Bārs skaidro – saskaņā ar Medību likuma un uz tā pamata izdoto normatīvo aktu tiesisko regulējumu vilkus un lūšus noteiktos termiņos un apjomos drīkst izšaut tikai mednieki, kas ir konkrētās teritorijas medību tiesību lietotāji.
Tātad mājdzīvnieku īpašniekam, kura dzīvniekus apdraud savvaļas plēsēji, jāslēdz līgums ar medību tiesību lietotāju, kura medību iecirknī atrodas mājdzīvnieku novietne vai ganības, kā arī jānodrošina preventīvie pasākumi postījumu mazināšanai. “Papildus tam mājdzīvnieku īpašnieks var nokārtot eksāmenu un iegūt mednieka apliecību, lai pats, saskaņojot ar medību tiesību lietotāju, pieliktu savu artavu praktiskā ganāmpulka apsardzībā. Šādā kārtībā tās ir vilku medības,” informē Jānis Bārs.
Ar klaiņojošiem suņiem citādi
Ja pēc postījumu pazīmēm vai vizuāliem novērojumiem konstatēts, ka mājdzīvniekus tomēr apdraud klaiņojoši suņi, tad kārtība ir atšķirīga. Zemes īpašnieks var rīkoties līdzīgi kā aprakstītajā vilku scenārijā vai īstenot savas medību tiesības patstāvīgi, respektīvi – pieaicināt mednieku vai, “nokārtojot mednieka papīrus”, pats izmantot medību šaujamieroci savā zemē bez medību tiesību nodošanas un tās reģistrēšanas medību iecirkņa sastāvā. Bet, pirms paceļ medību bisi pret klaiņojošu suni, uz to jābūt rakstiskam pašvaldības akceptam (pašvaldība arī var lemt par cita veida klaiņojošu suņu problēmas risinājumu). Šādā kārtībā tā ir medībām pielīdzināma darbība. Tādā veidā var risināt problēmu, ja suņu īpašnieks nav zināms. Ja suņa īpašnieks ir zināms, tad jācenšas rast risinājumu, sazinoties ar viņu.
Papildus tam Ieroču aprites likums paredz jebkāda veida (medību, sporta, pašaizsardzības, dienesta) šaujamieroča lietošanu gadījumos, kad plēsējs pārsteigts “nozieguma vietā” un mērķtiecīgi turpina iesākto. Tātad persona drīkst izmantot šaujamieroci kā galējo līdzekli, lai padarītu nekaitīgu dzīvnieku, kas apdraud cilvēka dzīvību, veselību vai mantu. ZM pārstāvis gan uzsver, ka šādos gadījumos personai perfekti jāpārzina jēdzienu “nepieciešamā aizstāvēšanās” un “galējā nepieciešamība” praktiskā puse, kā arī jārīkojas saskaņā ar Ieroču aprites likuma regulējumu. Šādā kārtībā tā ir galējā nepieciešamība.
Atbalsts no valsts
Ministrija aicina lauksaimniekus sākotnēji parūpēties par mājdzīvnieku drošības preventīvajiem pasākumiem. “Neviens pasākums negarantē simtprocentīgu rezultātu, tāpēc arī paredzēta virkne galējo nepieciešamību, tomēr censties ir nepieciešams,” norāda Jānis Bārs.
Valsts nemaksā kompensācijas par plēsēju nodarītajiem zaudējumiem. Taču, lai mazinātu ar lauksaimniecības dzīvnieku audzēšanu saistītos riskus un motivētu lauksaimniekus apdrošināt savus mājlopus, ZM daļēji (līdz 50%) sedz apdrošināšanas polises iegādes izmaksas, tajā skaitā – par aitu apdrošināšanu pret ganību risku jeb plēsēju nodarītiem zaudējumiem. Lauksaimniekiem ieteicams vērsties apdrošināšanas kompānijās par iespējām apdrošināt ganāmpulkus, lai varētu izmantot atbalstu apdrošināšanas polišu iegādes izdevumu daļējai segšanai.
Vēl atbildīgās institūcijas var izskatīt saimniecības un tajā plānotās darbības atbilstību valsts un Eiropas Savienības atbalsta projektu konkursu prasībām pasākumam Ieguldījumi materiālajos aktīvos. Proti, ja plānots saimniecībā īstenot kādu jaunas būvniecības vai pārbūves projektu, to attiecināmajās izmaksās var iekļaut arī izmaksas par teritorijas labiekārtošanu, tajā skaitā žoga izbūvi. Var arī vērsties lauksaimniekus pārstāvošajās organizācijās ar priekšlikumu pārskatīt šā atbalsta sniegtās iespējas un izteikt priekšlikumus, kas būtu saistoši tieši aitkopības nozarei.
Svarīgi – ziņot par notikušo
Latvijas valsts mežzinātnes institūta Silava vadošais pētnieks Jānis Ozoliņš teic, ka plēsēju postījumi netiek pilnībā apzināti, jo ne visi cietušie lauksaimnieki par tiem ziņo. Līdz ar to valstiskā mērogā šie postījumi neesot uzskatāmi par lieliem, tajā pašā laikā individuālā mērogā katram īpašniekam tie var būt lieli zaudējumi un sāpīga vilšanās. “Tas ir kā apburtais loks. Daudzi neziņo par plēsēju uzbrukumiem ganāmpulkiem, bet atbildīgās institūcijas nezina par reālo problēmas izplatību,” skaidro pētnieks un mudina visus godprātīgi ziņot par plēsēju uzbrukumiem un noplēstiem mājlopiem Valsts meža dienestam (VMD). Turklāt, jo operatīvāk pēc notikušā, jo labāk.
Uzziņai:
• 2019. gadā Valsts meža dienestam ziņots par 46 lielo plēsēju uzbrukumiem. 39 gadījumos uzbrucējs identificēts kā vilks, 7 gadījumos – kā nezināms (nav bijis iespējams droši identificēt sugu).
• 2020. gadā (līdz 5. maijam) ziņots par 6 lielo plēsēju uzbrukumiem, 5 gadījumos uzbrucējs identificēts kā vilks, vienā gadījumā – kā nezināms.
