Putins ir sarežģītas izvēles priekšā: visi turpmāk iespējamie scenāriji viņam ir riskanti 0
Krievijas diktators Vladimirs Putins saskaras ar sarežģītu izvēli: turpināt karu, riskējot ar ekonomikas izsīkumu, iekšēju neapmierinātību un politiskām turbulencēm uzreiz pirms parlamenta vēlēšanām, vai paļauties uz miera sarunām, kas atkarīgas no neuzticamiem ārējiem spēlētājiem un var nesniegt Kremlim vēlamo rezultātu. Par to raksta viens no pasaules vadošajiem Krievijas noziedzības un drošības ekspertiem Marks Galeotti laikraksta “The Times” slejās, par ko vēsta medijs “Unian”.
Pēc viņa teiktā, Kremļa vadītāja Jaungada uzruna bija ļoti īsa un nesaturēja gandrīz nekādas atsauksmes vai solījumus par nākotni.
“Droši vien viņš nevēlējās dot solījumus, kas varētu pret viņu vērsties. Galu galā 2026. gads vienlaikus sola iespējamu miera līgumu par Ukrainu viņa vēlmēm tuvos nosacījumos un nes sev līdzi nopietnus draudus — un, kā zināms, Putinam nepatīk riskēt,” raksta Galeotti. Viņš atgādina, ka, lai gan Krievijas virzība Ukrainā ir bijusi lēna un grūta, 2025. gadā tā tomēr ieguva vairāk teritorijas nekā iepriekšējos gados. Ja 2023. gadā tā bija mazāk nekā 600 kvadrātkilometri, tad 2024. gadā šis skaitlis palielinājās līdz vairāk nekā 3 000, bet 2025. gadā — līdz 4 500–5 000. Turklāt Krievijas zaudējumu attiecība pret iegūto teritoriju ir samazinājusies.
“Daļēji tas ir saistīts ar Krievijas armijas pielāgošanos: tā panāca, ka pielāgojās Ukrainas inovācijām dronu izmantošanā un sāka tos masveidā izmantot, aktīvi izmanto gaisa gliderbumbas tālsitieniem, kā arī īsteno infiltrācijas taktiku uz zemes, piespiežot aizstāvjus atkāpties,” raksta autors.
Maskava cer uz sarunu neveiksmi un nākamās kārtas sākumu
Eksperts uzskata, ka krievi savos ziņojumos noteikti pārspīlē savus panākumus, taču, kad Putins atsakās no miera sarunām, jo uzskata, ka var sasniegt mērķus turpinot karu, viņš, visticamāk, ir nopietns. Maskava sagaida, ka pašreizējās sarunas neizdosies, bet jauns sarunu cikls varētu sākties pavasara beigās.
Starp Krievijas problēmām Galeotti nosauc armijas papildināšanas spēju ar brīvprātīgajiem. Kā zināms, tas ir atkarīgs no ekonomikas lejupslīdes. Savukārt pāreja uz iesauktajiem rada milzīgus politiskos riskus, īpaši 2026. gada parlamenta vēlēšanu priekšvakarā: “Kremlis, protams, tos falsificē, bet nacionālistu un populistu kritikas pieauguma fona apstākļos Putins uzmanās, lai netiktu pārāk spiestas nogurušās tautas,” raksta eksperts. Tāpat, pēc novērotāja domām, diktators, visticamāk, zaudē ticību pašreizējam miera procesam, kas ir nonācis strupceļā teritoriālo kompromisu un drošības garantiju dēļ. Galu galā krievi, lai gan novērtē ASV prezidenta Donalda Trampa vēlmi uzlabot attiecības ar Maskavu, saprot, ka viņam ir savi mērķi.
“Reizēm mūsu intereses sakrīt, bet mēs perfekti saprotam, ka laika gaitā tās atšķirsies,” autoram teicis kāds Krievijas diplomāts, kurš tagad atvaļināts.
Maz ticams, ka Ukraina atteiksies no Donbasas
Galeotti uzskata, ka Putins tagad mēģinās piesaistīt Trampu cerībā uz sev izdevīgu darījumu, taču izradzes, ka Ukraina piekristu atdot pārējo Donbasu, kā pieprasa Kremlis, ir nelielas. Turklāt bez skaidrām drošības garantijām Ukraina nav izvēles, kā turpināt cīņu.
Tomēr Krievijas aprindās uzskata, ka pēc vairākiem mēnešiem turpmākas virzības Kijeva atkal apsēdīsies pie sarunu galda pavasarī, jau ar lielāku gatavību kompromisam. Bet tas atkal nozīmē atkarību no Trampa un risku aizkavēt sarunas tieši pirms vēlēšanām. Eksperts uzskata, ka tas stiprinās nacionālistus, kuri jau apsūdz Putinu par nepietiekamu apņēmību.
“Alternatīva ir likt likmi uz militāro ceļu. Tas šķiet drošāk: frontei ir impulss, nacionālisti priecīgi, bet nav atkarības no “viltīgajiem amerikāņiem”. Taču arī tas ir azartspēle. Ekonomikas pasliktināšanās ietekmēs armijas papildināšanu: ja zaudējumi paliks augsti un brīvprātīgie beigsies, būs jāaicina iesaukto vai rezerves karavīru. Tas būs sāpīgi, un dzīves līmeņa krituma fona apstākļos populistiskais izaicinājums tikai pastiprināsies,” raksta autors.
Un, lai gan pēc viņa teiktā vēlēšanas tiks falsificētas ar rezultātu, kādu prasa Kremlis, jo acīmredzamākas būs falsifikācijas, jo lielāks būs protestu risks. Šeit Galeotti atgādina 2011.–2013. gada mācību, kad masu akcijas kļuva par lielākajām kopš PSRS sabrukuma. Viens no iekšējiem avotiem teicis: “Putins cerēja minimāli izmantot “administratīvo resursu” un doties uz vēlēšanām ar saukli “mēs uzvarējām”. Tas joprojām ir iespējams, bet nav garantēts.”
Eksperts uzskata, ka Putina problēma tieši ir tā, ka viņam nepatīk riskēt; 2026. gadā viss būs atkarīgs no tā, kuru ceļu viņš uzskata par drošāko.
