Putins kļuvis par savu ilūziju gūstekni – viņa armija ir tālu no neuzvaramas tēla, taču viņš joprojām spītīgi tur kursu 0
Neraugoties uz milzīgajiem zaudējumiem, Vladimirs Putins neizrāda gatavību izbeigt karu pret Ukrainu un arvien vairāk noslēdzas šaurā domubiedru lokā. Jau 12. janvārī apritēs 1418 dienas, kopš Krievija veic pilna mēroga karu pret Ukrainu – tieši tikpat ilgs laiks bija nepieciešams Sarkanajai armijai, lai sakautu nacistisko Vāciju.
Taču, atšķirībā no straujā uzbrukuma Otrā pasaules kara laikā, Krievijas karaspēks šodien ir pavirzījies vien aptuveni 50 kilometrus un iestrēdzis pie Pokrovskas. Par to raksta laikraksts “The Times”.
Putinam, kurš valsts ideoloģiju ir balstījis PSRS “uzvaras kulta” pār nacismu glorifikācijā, šī realitāte ir sāpīgs atgādinājums, ka viņa armija ir tālu no neuzvaramas varas tēla. Tomēr, kā uzsver avoti, pat šausminošās militārās un ekonomiskās izmaksas nav likušas viņam mainīt nostāju. Kremlis joprojām pieprasa Ukrainas kapitulāciju.
Krievijas izmeklējošā medija “Projekt” galvenais redaktors Romāns Badanins norāda, ka Putins arvien vairāk dzīvo slēgtā informatīvā telpā un personīgi iesaistās militārajā plānošanā. “Visi, kuri atļāvās pat maigu kritiku, ir pazuduši no viņa tuvākā loka,” viņš sacīja.
Pēc Badanina teiktā, Putina tuvumā palikuši cilvēki, piemēram, Mihails Kovaļčuks, kuri aktīvi izplata konspiratīvas idejas. “Ja pastāvīgi komunicē ar šādiem cilvēkiem, neizbēgami mainās arī pasaules uztvere,” piebilda žurnālists.
Neraugoties uz runām par iespējamām miera iniciatīvām, Putins saglabā stingru pozīciju. Jaungada uzrunā militārpersonām viņš paziņoja: “Mēs ticam jums un mūsu uzvarai.” Vienlaikus viņa prasības paliek nemainīgas: Ukrainai jāatsakās no neatkarības un jāatgriežas pilnīgā Maskavas kontrolē.
Bijusī Krievijas premjerministra Mihaila Kasjanova, kurš šobrīd dzīvo trimdā, ieskatā: “Putinam nav vajadzīga teritorija. Viņa mērķis ir iznīcināt Ukrainas neatkarību, un viņš nevar atkāpties.”
Politoloģe Tatjana Stanovaja uzsver, ka Putina skatījumā teritoriju sagrābšana ir tikai spiediena instruments, nevis galamērķis. Viņš tiecas panākt, lai Kijivā pie varas nāktu prokrieviska elite, un jebkura spēcīga un neatkarīga Ukraina viņam šķiet drauds. “Viņš ir savu ilūziju gūsteknis. Viņā apvienojas pragmatisms un iracionalitāte. Reizēm viņš vēlas to, ko nekad nespēs iegūt,” norāda Stanovaja.
Putins ir pārliecināts, ka ukraiņi it kā gaidot Krievijas ienākšanu, bet Krievijas armija – it kā saudzējot civiliedzīvotājus. “Viņam nav kauna par šo karu, jo apkārt ir cilvēki, kas stiprina viņa pārliecību. Ikviens, kurš mēģinātu parādīt postījumus, tiktu pasludināts par nodevēju,” saka Stanovaja.
Līdzīgu nostāju pauž arī Krievijas diplomāti. Ārlietu ministra vietnieks Sergejs Rjabkovs sacīja: “Mēs gribētu, lai Ukraina kļūtu par Krievijai draudzīgu valsti. Es domāju, ka agrāk vai vēlāk tā arī notiks. Vienkārši jāstrādā, lai šo brīdi pietuvinātu.”
Kremlis joprojām cer uzspiest Ukrainai politisku kapitulāciju. Taču karš jau rada smagas ekonomiskās sekas pašai Krievijai. Naftas un gāzes ieņēmumi 2025. gadā samazinājušies par vairāk nekā 20%, savukārt izdevumi armijai un drošības struktūrām pieauguši līdz gandrīz 17 triljoniem rubļu, kas ir aptuveni 38% no valsts budžeta.
Aptaujas liecina, ka vārds “trauksme” kļuvis par gada galveno apzīmējumu. Varas iestādes atzīst, ka daudzi karavīri, kas atgriezušies no frontes – tostarp atbrīvotie ieslodzītie –, nespēj atrast darbu. Šādos apstākļos Krievijas Centrālā banka pat plāno apmācīt daļu darbinieku rīkoties ar šaujamieročiem.
Tomēr Kremlis uzskata, ka šī ir pieņemama cena. Bijusī Centrālās bankas padomniece Aleksandra Prokopenko norāda: “Putins ir parādījis gatavību samierināties ar ekonomikas lejupslīdi un dzīves līmeņa kritumu tik ilgi, cik nepieciešams. Vara armiju liek pāri visam un uzskata, ka spēj kontrolēt neapmierinātību. Ekonomiskās sāpes ir ierobežojums, bet ne iemesls atteikties no kara. Putinu nebaida protesti – viņš baidās izskatīties vājš. Ja ekonomika viņam būtu izšķiroša, sarunas jau sen būtu sākušās.”
Putina pārliecību stiprina arī tas, ka opozīcija atrodas trimdā un ir sašķelta, bet valstī gandrīz vairs nepastāv domstarpību telpa. Pat gaidāmās parlamenta vēlēšanas nešķiet drauds viņa varai.
Tomēr atsevišķas kritiskas balsis pastāv. Amerikāņu žurnālists Džeimss Rodžerss uzskata, ka Putins cer uz to, ka Baltais nams arī turpmāk uztvers Eiropu kā Maskavas un Vašingtonas savstarpēju vienošanos lauku. Viņš ir pārliecināts, ka laiks strādā viņa labā un ka Ukrainai, pēc viņa loģikas, nav tiesību lemt par savu drošību.
Tas viss liecina: Kremlis negrasās izbeigt karu un turpina likt uz spiedienu un Ukrainas valstiskuma graušanu. Taču Ukraina turpina pretoties, un starptautiskais atbalsts stiprina tās pozīcijas. Putina acīs vissvarīgākais ir nepieļaut pat vismazāko vājuma pazīmi – tieši tas padara šo karu ilgstošu un bīstamu visai Eiropai.
